Andžejs Duda: Žečpospoļitas lepnums
Foto: Reuters/Scanpix

Priecīgā un pavasarīgā noskaņojumā atzīmējam lielus Polijas valsts svētkus, kuru pirmsākumi meklējami XVIII gadsimtā. Šajā dienā godinām 1791. gada 3. maija pamatlikuma, kas tiek dēvēts arī par "Valdības aktu" vai 3. maija Konstitūciju, kārtējo parakstīšanas gadskārtu. Tas bija pirmais Eiropā un otrais pasaulē laikmetīgais pamatlikums, patiesi epohāls likumdošanas darbs.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Šī nozīmīgā tiesību akta pieņemšana Polijas un Lietuvas savienības jeb Žečpospoļitas Lielā Seima sēdē Varšavā iezīmēja vēsturiska mēroga pagrieziena punktu. 3. maija Konstitūcijas mantojums, tajā ietvertā politiskās iekārtas ideja, kā arī tās brīvības un demokrātijas vēstījums ir ārkārtīgi nozīmīgs ieguldījums Eiropas sasniegumu kopumā. Tāpēc Konstitūcijas parakstīšanas 230. gadadienai patiesi vajadzētu būt par iedvesmojošiem svētkiem visai mūsdienu Eiropai.

Ievērojami politiskie akti bieži vien rodas politisko vai kultūras krīžu rezultātā, kā rūpīgu pārdomu auglis par līdzšinējās vēstures gaitas gaišajām un tumšajām pusēm. Tomēr, nevis iznīcināt visu, kas balstīts uz utopiskajām, no vēsturiskām reālijām atrautām idejām, bet gan gudri reformēt, ir liela māksla. Nevar uzspiest pasludināt jauno kārtību uz papīra; tā ir jārada, balstoties uz cilvēku patieso pieredzi, viņu ilgām un centieniem.

Vīziju un reālisma veiksmīgas apvienošanas piemērs ir pasaulē pirmā Amerikas konstitūcija, kas tika pieņemta kā atbilde uz vēstures izaicinājumiem. Arī 1791. gada 3. maija Konstitūcijas veidotāji savus reformu plānus saistīja ar konkrētu politisko un sociālo situāciju. Šis pamatlikums izrādījās labi izvēlēts līdzeklis pret krīzi, kas skāra toreizējo Polijas un Lietuvas kopvalsti.

Pamatlikuma mērķis bija stiprināt pilsoņu tiesības un brīvības, kā arī valsts pārvaldību un stabilitāti. Tā uzdevums bija padarīt valsts organismu pietiekami spēcīgu, lai tas būtu neatkarīgs un spētu efektīvi pretoties kaimiņvalstu lielvaru naidīgajai rīcībai, kuras vēlējās pakļaut Žečpospoļitu un galu galā nolaupīt tās teritoriju. Nebija nejaušība, ka Krievijas cariene Katrīna II un Prūsijas karalis Frederiks II starptautiskās sabiedrības acīs centās diskreditēt poļus, parādot viņus kā nespējīgus pašnoteikties un efektīvi pārvaldīt. Taču 3. maija Konstitūcija pierādīja pretējo: tieši Centrāleiropa un Austrumeiropa, poļu Ērgļa un lietuviešu Jātnieka (Pogoņas) savienība, kurā kopīgi mājoja tik daudzas tautas un kultūras, ir laikmetīgu vīziju, saprātīgu un novatorisku risinājumu dzimtene.

Šodienas 3. maija Konstitūcijas pieņemšanas gadskārta ir laba izdevība, lai atsauktu atmiņā senās Žečpospoļitas politiskās iekārtas - likuma varas, demokrātijas un parlamentārisma slavenās tradīcijas, kuras veido mūsu identitātes svarīgu sastāvdaļu. Ir vērts zināt, ka šīs bagātās, senās Romas un Grieķijas sasniegumu iedvesmotās republikāniskās tradīcijas, Polijā aizsākās jau XIV gadsimtā. Polijas muižnieku jeb šļahtas 1430. gada privilēģija neminem captivabimus ("bez tiesas sprieduma mēs nevienu neieslodzīsim") būtiski apsteidza Anglijas 1679. gada likumdošanas aktu Habeas Corpus Act, bet Seima likums nihil novi sine communi consensu ("nekas jauns bez kopīgas piekrišanas"), kas aizliedza monarham ieviest jelkādus likumus, kurus nav apstiprinājis parlaments, ir datēts ar 1505. gadu.

Kopš 1573. gada karaļus brīvās vispārējās vēlēšanās vēlēja visi muižniecības pārstāvji, kuri veidoja apmēram 10 % no iedzīvotājiem. 1573.gada Varšavas konfederācijas akts joprojām tiek uzskatīts par reliģiskās tolerances paraugu. Pašas Žečpospoļitas - Polijas un Lietuvas kopvalsts izveide 1569. gadā uz brīvprātīgas un vienlīdzīgas savienības pamata - tā laika Eiropā bija parādība, kuru šodien var uzskatīt par pašreizējās Eiropas Savienība pirmparaugu.

Tātad, 3. maija Konstitūcija, kas pārveidoja XVIII gadsimta Žečpospoļitu par konstitucionālo monarhiju bija mūsu sasniegumu loģisks turpinājums. Konstitucionālās monarhijas pamatā bija varas dalījums trijos varas atzaros, kas garantēja pilsoņiem tiesisko aizsardzību. Ir arī vērts uzsvērt, ka šī nozīmīgā, novatoriskā konstitucionālā reforma notika nevis bruņotas revolūcijas un pret veseliem sociālajiem slāņiem vērstu asiņaino represiju rezultātā, bet gan politiskā procesa rezultātā. Konstitūcijas galvenā doma bija pilsoņu kopienas ideja: "Lai dzīvo dārgais karalis! Lai dzīvo Seims, lai dzīvo tauta, lai dzīvo visas kārtas!" Šis vēsturiskais akts mums kalpo par pastāvīgu dziļa lepnuma avotu.

Brīvības ienaidnieki uzskatīja moderno, liberālo 3. maija Konstitūciju par apdraudējumu. Absolūtistiskā imperiālā Krievija ar Prūsijas atbalstu uzsāka karu pret konstitūciju un darīja visu iespējamo, lai iznīcinātu tās sasniegumus. Taču 3. maija Konstitūcijas darbs saglabājās. No paaudzes uz paaudzi tika nodotas atmiņas par izšķirošo iekārtas reformu, par domas un gara pacēlumu un uzplaukumu, kura rezultātā, pamatojoties uz cēlākajām universālām vērtībām, tika īstenota tik ļoti svētīga modernizācija. 3. maija Konstitūcija ir vislieliskākā Eiropas mantojuma neatņemama daļa. Nav nejaušība, ka Romas līguma 50.gadadienas svinību laikā 3.maija Konstitūcija tika pieminēta kā "viens no pirmajiem Eiropas Savienības idejas avotiem".

Esmu pārliecināts, ka arī šodien mēs varam kopīgi smelties no 3. maija Konstitūcijas ideoloģiskajām nostādnēm un tās mantojuma - arī pārdomājot turpmāko Eiropas integrācijas modeli un iespējamos Eiropas līgumu grozījumus. Mums ir pastāvīgi jāiedvesmojas no 3. maija Konstitūcijā iekļautā principa: "jebkurai varai cilvēku sabiedrībā ir jāizriet no tautas gribas". Viens no svarīgākajiem mūsu kopīgiem izaicinājumiem ir demokrātijas deficīts, nepietiekami pausta pilsoņu pārstāvība ES lēmumu pieņemšanas procesos (interesanti, ka spriedze starp nepieciešamību praktizēt gan demokrātiju, gan meritokrātiju, ir atrodama arī 3.maija pamatlikumā).

Tāpat tika meklēti veidi, kā savietot tradīcijas ar mūsdienīgumu, jo galu galā tas bija apgaismības ideju apvienojums ar kristīgo vērtību kopšanu, kuras veido Eiropas vienotības pamatu. Ir jāatzīmē, ka 1791. gada Valdības Akta autori vadījās pēc principiem, kurus līdz šai dienai nemainīgi uzskatām par Eiropas civilizācijas un kārtības pamatiem: cilvēka cieņas respektēšana, brīvība, vienlīdzība un solidaritāte. Šīs vērtības ir aksioloģiskais ceļvedis, kuru nekad nedrīkstam zaudēt no redzesloka.

Tāpēc 3. maija Konstitūcijas pieņemšanas 230.gadadienā dalos ar Jums šajā milzīgajā lepnumā un priekā. Tie ir lieli svētki poļiem un lietuviešiem, bet arī visām Centrālās un Austrumeiropas tautām, kas radīja kādreizējās Žečpospoļitas veikumu. Konstitūcija bija svarīgs dokuments arī tagadējās Latvijas, Baltkrievijas un Ukrainas tautām, jo to pamatiedzīvotāju zemes tajos laikos ietilpa Polijas un Lietuvas ūnijas jeb Abu Tautu Republikas robežās. Der atcerēties, ka Latvijas zemēs dzīvojošo kopienu pārstāvji ar vienlīdzīgām tiesībām piedalījās Lielā Seima sēdēs, tādējādi veicinot pirmās Eiropas konstitūcijas pieņemšanu. Līdz ar to šie ir mūsu kopīgie, Eiropas svētki. Lai tie kalpo par iedvesmu vēl labākas, integrētākas Eiropas izveidei. Lai šie svētki, kā senajās tautas dziesmās teikts, kļūst par "maija rītausmu".

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Andžejs Duda Eiropas Savienība
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form