Dažāda veida starptautiskos forumos Krievijas pārstāvji regulāri apgalvo, ka Latvijā minoritāšu tiesības netiek ievērotas, un tāpēc tā neratificē Eiropas Padomes “Vispārējo konvenciju par nacionālo minoritāšu aizsardzību” (VK). Situācija ir visai divdomīga, jo Latvija šobrīd ir vienīgā no Eiropas Savienības kandidātvalstīm, kura nav ratificējusi šo konvenciju (Igaunija to izdarīja 1997.gadā, bet Lietuva 2000.gadā).
Līdz ar to citu valstu iedzīvotājiem var veidoties priekšstats, ka “nav dūmu bez uguns”. Gan minoritāšu jautājums, gan nedienas valsts pārvaldē rada labvēlīgu augsni šaubām par Latviju kā demokrātisku valsti. Situāciju nevilcinās izmantot arī tās Latvijas partijas, kuru repertuārā nemainīgu vietu ieņem vārdi “krievvalodīgo diskriminācija" un “otrās šķiras pilsoņi”.

Igaunijai lielā mērā ir izdevies izvairīties no šāda tēla, jo minoritāšu stāvokļa izvērtējumu veic autoritatīvas starptautiskas komisijas. Krievija var apšaubīt šo Eiropas institūciju vērtējumu, tomēr tad diskusija notiek starp Krieviju un Eiropas Padomi un nevis starp Krieviju un Igauniju. Latvijai pagaidām šādu sabiedroto nav.

No otras puses, konvencijas ratifikācija uzliek zināmus pienākumus. Daļu no tiem Latvija jau šobrīd pilnībā pilda. Izglītības jomā Latvijas minoritātēm ir nodrošinātas plašas tiesības, Latvija ir sākusi īstenot Sabiedrības integrācijas programmu un daudzos likumdošanas aktus ir pieskaņojusi starptautiskām prasībām.

Vienlaikus nav veikti vairāki priekšdarbi. Konvencija neietver “nacionālās minoritātes” definīciju un tāpēc katrai valstij ir tiesības šo jautājumu risināt individuāli. Latvijas politiķi nav vienojušies par to, kuras etniskās grupas būtu uzskatāmas par minoritātēm (izņēmums ir līvi). Jāatgādina, ka Lihtenšteina un Luksemburga ir deklarējusi, ka tanī minoritāšu nav. Dānija par minoritāti ir atzinusi vāciešus, Vācija – dāņus, sorbus, frīzus un čigānus. Zviedrijā par minoritātēm ir atzīti sāmi, somi, ebreji, čigāni.

Pēc ekspertu domām, dažu konvencijas pantu normas vāji saskaņojas ar Latvijas likumdošanu. Mums atšķirībā no Igaunijas nav paredzētas tiesības personām lietot minoritātes valodu attiecībās ar pašvaldību institūcijām. Valsts Valodas likums neparedz tiesības izvietot zīmes, uzrakstus un citu personiska rakstura informāciju minoritātes valodā sabiedrībai redzamās vietās. Valodas likums neparedz tiesības izvietot tradicionālos vietvārdus, ielu nosaukumu un citus topogrāfiskus apzīmējumus arī minoritātes valodā (teritorijā, kuru lielā skaitā apdzīvo personas, kuras pieder pie nacionālās minoritātes).

Liela daļa latviešu visai kritiski izturas pret šo Valodas likuma normu pārskatīšanu un līdz ar to arī politiķi nav gatavi ne tikai konvencijas ratifikācijai, bet arī diskusijām par šiem jautājumiem. Vienlaikus daudzi no viņiem apzinās, ka neratificējot konvenciju, būs grūti iegūt sev vēlamo Rietumu valstu atbalstu Latvijas “diskusijās” ar gan ar Krieviju, gan ar Latvijas krieviem. Vai plāksnītes ar uzrakstiem krievu valodā un pašvaldību ierēdņu divvalodība ir pārāk augsta cena, lai iegūtu sabiedrotos - par to būtu jālemj pašai Latvijas sabiedrībai.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit