Latvijā jau ilgstoši viena otrai blakus ir pastāvējušas dažādas reliģijas, to savstarpējās attiecības un attiecības ar valsti pārsvarā ir bijušas labas. Dažādas diskusijas par šo tēmu saasinājās, kad tika pieņemts Reliģisko organizāciju likums. Šobrīd, kad Saeima ir ratificējusi Latvijas Republikas un Svētā Krēsla līgumu, atkal tiek diskutēts par to, vai Latvijā pret visām reliģijām tiek nodrošināta vienlīdzīga attieksme, kas ir neatņemama reliģijas brīvības sastāvdaļa. Šis jautājums tiek uzdots arī saistībā ar tiesībām mācīt ticības mācību valsts un pašvaldību skolās.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Latvijā atbilstoši Reliģisko organizāciju likuma 6.pantam ticības mācību persona var apgūt reliģisko organizāciju mācību iestādēs. Valsts un pašvaldību skolās var apgūt kristīgās ticības mācību, ko māca evaņģēliski luteriskās, Romas katoļu, pareizticīgo, vecticībnieku un baptistu konfesiju pedagogi. Nacionālo minoritāšu skolās var pasniegt arī attiecīgajai nacionālajai minoritātei raksturīgās ticības mācību. Varētu likties, ka iespēju ir daudz un Latvijā šajā sfērā viss ir kārtībā, taču tā tas diemžēl nav. Galvenokārt, šīs bažas attiecas uz ticības mācības mācīšanu valsts un pašvaldību skolās.

Reliģisko organizāciju likumā noteikts, ka kristīgās ticības mācība tiek finansēta no valsts budžeta. Tas ir pretrunā ar Satversmes 99.pantā nostiprināto principu, ka baznīca ir atdalīta no valsts, jo, finansējot ticības mācību, valsts sniedz atbalstu kādai reliģijai un palīdz izplatīt to. Jāsaka gan, ka tā ir katras valsts brīva izvēle, kā veidot attiecības ar baznīcu, tāpēc dažādās valstīs ir sastopami dažādi risinājumi. ASV tiek uzskatīts, ka ticības mācības nefinansēšana ir garants reliģiju neatkarībai no valsts, jo līdz ar finansējuma piešķiršanu valstij rastos arī iespēja izdarīt spiedienu uz reliģijām[1]. Savukārt Vācijā un Portugālē ticības mācība tiek finansēta no valsts budžeta, neskatoties uz to, ka šajās valstīs arī ir noteikta valsts un baznīcas šķirtība. ASV profesors Kols Darhems (Cole Durham) iesaka bijušajās komunistiskajās valstīs vismaz pārejas periodā valstij sadarboties ar baznīcu, lai baznīca varētu atgūt nelikumīgi atņemtos īpašumus, kā arī atgūt savu vietu sabiedrībā[2]. Viņam var piekrist, jo līdz ar baznīcas nostiprināšanos sabiedrībā notiek arī sabiedrības morāles un tikumu nostiprināšanās, kas šobrīd ir ļoti nepieciešams. Taču, formāli pieejot šim jautājumam, ir jākonstatē, ka ticības mācības finansēšana no valsts budžeta ir pretrunā ar valsts un baznīcas šķirtības principu un arī Satversmes 99.pantu.

Tomēr par to, ka valsts finansē ticības mācību, reliģiskās organizācijas vismaz parasti nesūdzas. Sūdzas par ko citu. Atbilstoši Reliģisko organizāciju likuma 6.pantam valsts un pašvaldību skolās var mācīt tikai kristīgās ticības mācību. Turklāt to var darīt tikai piecas likumā norādītās konfesijas, bet šādas tiesības vēlētos iegūt arī citu konfesiju pārstāvji. Tā 2002.gada 5.jūnijā Satversmes tiesa pēc Rīgas Dievturu draudzes Austra pieteikuma ierosināja lietu tieši par šo jautājumu.

Varu tikai piekrist pieteikuma iesniedzējiem, ka pašreizējo ticības mācības mācīšanas noteikumu atbilstība Satversmei ir apšaubāma. No vienas puses, reliģijas brīvības princips nenozīmē, ka valstij ir jāļauj valsts un pašvaldību skolās mācīt ticības mācība. Valstij ir jāgarantē mācības izplatīšanas iespēja, taču mācību izplatīt var arī, to mācot privātskolās vai svētdienas skolās. Taču, no otras puses, ja reiz valsts ir noteikusi, ka valsts un pašvaldību skolās var tikt mācīta ticības mācība, tad tam ir jānotiek uz vienlīdzīgiem pamatiem, kā to prasa arī Satversmes 91.pants. Tas gan nenozīmē, ka šīs tiesības ir jāpiešķir visiem, kas to vēlas. Reliģiskā izglītība ir nozīmīga izglītības sastāvdaļa, tai ir liela ietekme uz cilvēka vērtību sistēmu veidošanos, tāpēc ir rūpīgi jāizvērtē, kam piešķirt šādas tiesības, lai nerastos tāda situācija, ka bērni tiek izglītoti pretvalstiskā garā vai neatbilstoši morālei.

Tomēr nav pārliecības, ka Reliģisko organizāciju likuma 6.pantā nosauktās konfesijas tiešām ir vienīgās, kam var uzticēt ticības mācības mācīšanu valsts un pašvaldību skolās. Pirmkārt, rodas jautājums, kāpēc šīs tiesības ir piešķirtas tikai kristiešiem. Piemēram, jūdaisms Latvijā pastāv jau vairākus gadsimtus un ir kļuvis par Latvijas kultūras mantojuma daļu, un ir pierādījis savu lojalitāti valstij. Kāpēc jūdaistiem ir tiesības mācīt savu ticības mācību tikai minoritāšu skolās vai reliģisko organizāciju mācību iestādēs? Otrkārt, var rasties jautājums, kāpēc šīs tiesības ir piešķirtas tikai šīm konkrētajām piecām kristiešu konfesijām, ja, piemēram, tiesības laulāt atbilstoši Civillikumam ir piešķirtas arī Septītās dienas adventistiem un metodistiem. Šeit viennozīmīgi vērojama atšķirīga attieksme pret dažādām reliģijām, turklāt pastāv šaubas, par šīs atšķirīgās attieksmes pamatotību. Bet, ja atšķirīga attieksme nav pamatota, tā ir uzskatāma par diskrimināciju un ir pretrunā ar Satversmes 91.pantu.

Satversmes tiesai drīzumā vajadzēs izvērtēt visus šos jautājumus, taču, manuprāt, tas ir tikai ceļa sākums. Arī citos likumos ir saskatāmas problēmas valsts un baznīcas attiecību kontekstā, tāpēc šim pieteikumam Satversmes tiesā varētu sekot arī citi.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form