Pirms divām nedēļām Saeima lēma par deputāta Artusa Kaimiņa izdošanu kriminālvajāšanai saistībā ar prokuratūras uzrādīto apsūdzību par grāmatvedības noteikumu pārkāpšanu.
Precīzi pirms diviem gadiem - 2019. gada 31. janvārī bijām līdzīga lēmuma priekšā. Toreiz prokuratūra lūdza izdot kriminālvajāšanai deputātu Juri Jurašu un, kas nav mazsvarīgi, arī toreiz deputātiem lēmuma pieņemšanā bija jāpaļaujas uz daļēji pieejamu informāciju, neskaidrām atbildēm no prokuratūras puses un solījumiem, ka lieta maksimāli ātri tikšot izskatīta. Vēlāk izdevām Zakatistovu, Adamoviču un nu arī Kaimiņu.
Kāpēc ir vajadzīga Saeimas deputāta imunitāte?
Parlamentāriešu imunitāte nav kāda ekskluzīva parādība tikai Latvijas Saeimā. Tas ir rīks, kas principā jebkurā demokrātijā tiek izmantots, lai nodrošinātu, ka leģitīmi ievēlēti deputāti - tautas priekšstāvji - var brīvi un netraucēti īstenot likumdevēja darbu, garantējot tiem aizsardzības mehānismu pret politisku izrēķināšanos, piemēram, uzrādot politiski motivētas apsūdzības.
Arī Latvijas Republikas Satversmē noteikts, ka Saeimas deputātu nedrīkst saukt pie atbildības par viņa balsojumiem vai izteiktām domām, tādējādi aizsargājot deputātu izteiksmes brīvību, kā arī noteikts, ka bez Saeimas vairākuma piekrišanas pret Saeimas deputātu nevar uzsākt kriminālvajāšanu.
Būtiskākais, kas, manuprāt, jāsaprot ikkatram - Saeimas deputāts nav neaizskarams. Tomēr valsts pamatlikums aizsargā ievēlētā priekšstāvja tiesības brīvi paust viedokli, uzskatus, balsojumos vadīties pēc labākās apziņas, un tas ir pareizi. Taču, šķiet, ik reizi, kad Saeima lemj par viena vai otra Saeimas deputāta izdošanu kriminālvajāšanai, daļā sabiedrības un arī pašu deputātu vidū atkal un atkal uzjundī jautājums par to, vai imunitāte ir nepieciešama un cik pareizu lēmumu ir iespējams pieņemt pašiem deputātiem?
Vai Saeimas deputāti, lemjot par sava kolēģa izdošanu vai neizdošanu kriminālvajāšanai, spriež tiesu?
Līdz pat 2019. gada nogalei, kad Satversmes tiesa atcēla līdz tam pastāvošo Saeimas kārtības ruļļa normu par liegumu kriminālvajāšanai izdotam deputātam piedalīties Saeimas un Saeimas komisiju darbā, lēmums par kāda deputāta izdošanu pēc būtības bija sava veida sods, ko saņēma tautas ievēlēts parlamenta pārstāvis vēl pirms viņa vaina vai nevainīgums tika pierādīts tiesas ceļā. Proti, viņam bija liegts pildīt pienākumus, ko sabiedrība tam uzticējusi, ievēlot konkrētajā amatā, un, visticamāk, tieši šis apstāklis varētu būt bijis par ieganstu novilcinātai, piemēram, Juraša lietas nodošanai tiesai, lai gan, pieprasot izdošanu, prokuratūra solīja, ka pēc deputāta izdošanas lietu uz tiesu sūtīs teju uzreiz.
Realitātē aizritēja pusgads līdz lietas nosūtīšanai un teju gads jeb ceturtā daļa no atvēlētā amata laika, kad deputāts nevarēja veikt savu darbu, kas ir absolūti nepieņemami, ņemot vērā, ka prokuratūras darbībās šī gandrīz gada laikā nebija nekā tāda, ko nevarēja izdarīt līdz lūgumam par Juraša izdošanu. Tāpēc ir pamats bažām par to, ka tobrīd prokuratūra apzināti vilcināja laiku līdz nosūtīt lietu uz tiesu un traucēja veikt tautas priekšstāvja pienākumus.
Šobrīd šī norma ir atcelta un viena vai otra deputāta izdošana kriminālvajāšanai tikpat kā neietekmē viņa spēju veikt tam uzticētos pienākumus. Taču, vai tāpēc Saeimas deputātiem absolūtā vienprātībā būtu jāizdod ikkatrs deputāts, ja to pieprasa prokuratūra? Uzskatu, ka nē.
Ne velti Satversmes autori jau sākotnēji paredzēja, ka pastāvēs iespēja, ka var būt kādi negodprātīgi cilvēki, kas mērķtiecīgi traucēs parlamenta vai kāda konkrēta parlamentārieša darbu, pret kādu no deputātiem izvirzot apsūdzības. Un tikpat labi viņi apzinājās, ka Saeima nav tiesa un ka Saeimas deputātiem savu lēmumu nāksies pieņemt, balstoties uz savām izjūtām, godaprātu un sirdsapziņu. Principā deputātiem ir noteikts šādos gadījumos būt par zvērinātajiem, kam daļai nav juridiskās izglītības un kas tiesā simbolizē tautas gudrību, dzīves pieredzi un taisnības izjūtu, taču pierādīt vainu kādam inkriminētā noziegumā vai attaisnot kādu, joprojām var tikai un vienīgi tiesa.
Tāpēc gadījumos, ja Saeimas deputātiem ir radušās pamatotas šaubas par izdošanas lūguma pamatojuma patiesumu, par iespējamu politiski motivētu uzbrukumu tautas ievēlētam priekšstāvim, viņiem ir jāiepazīstas ar Saeimai pieejamajiem materiāliem, ir jāuzklausa pušu viedokļi Saeimas Mandātu, ētikas un iesniegumu komisijā un visbeidzot jāpieņem lēmums Saeimas sēdē. Attiecībā uz iepazīšanos ar deputātiem pieejamajiem izdošanas lūguma pamatojuma materiāliem vismaz 13.Saeimas deputāti nav pārāk naski. Fakts, ka aptuveni divdesmit no 100 ievēlētajiem deputātiem iepazīstas ar pieejamajiem materiāliem izdošanas lūguma sakarā, puse no kuriem ir atbildīgās komisijas locekļi, liek pamatoti uzdot jautājumu, vai savā balsojumā pārējie astoņdesmit deputāti no tiesas ir pietiekami iedziļinājušies izdošanas lūguma pamatotībā vai arī pašu izdošanas balsojumu uztver tikai kā formalitāti.
Vai drīkst grozīt Satversmi, atceļot deputātu imunitātes institūtu?
Ja jau vairs nav lieguma kriminālvajāšanai izdotam deputātam piedalīties Saeimas darbā, ja jau likumā noteikts, ka krimināllietās, kurās pie atbildības tiek sauktas valsts amatpersonas, kas ieņem atbildīgu stāvokli, saprātīga termiņa nodrošināšanai ir priekšroka attiecībā pret citiem kriminālprocesiem, kāds teiks, ka viss ir kārtībā un visi deputāti turpmāk būtu izdodami teju automātiski, tomēr uzskatu, ka tā nav.
Lai arī līdz ar Satversmes tiesas lēmumu principā nepastāv pat teorētiska iespēja liegt deputātam pildīt tam uzticētos amata pienākumus uz apšaubāmu vai falsificētu lietu pamata, izdodot viņu kriminālvajāšanai, tomēr vēl pirms šī lēmuma spēkā stāšanās iesāktos procesus vienkārši izbeigt nav iespējams. Tāpēc gan prokuratūra, gan KNAB faktiski ir spiesti šīs lietas sūtīt uz tiesu, sakot, ka tai arī jālemj, tādējādi mēģinot noņemt atbildību par nepamatoti un, iespējams, prettiesiski uzsāktiem kriminālprocesiem, kuru mērķis savulaik, visticamāk, bijis izslēgt konkrētus deputātus no parlamenta darba un graut viņu reputāciju.
Jau iepriekš pieminētā vilcināšanās, piemēram, ar Juraša lietas nosūtīšanu tiesai, kalpo par spilgtu piemēru tam, ka, lai arī turpināt Saeimas darbu var, savus pienākumus pret sabiedrību un valsti deputāts, kuram darba laikā regulāri jāapmeklē neskaitāmas tiesas sēdes, pilnā apjomā tomēr pildīt nevar. Tāpēc šobrīd, par spīti tam, ka formāli un "uz papīra" viss it kā ir kārtībā, prioritāri jārisina jautājums par to, lai ikviena šāda apsūdzība patiesi tiktu izskatīta paātrinātā kārtībā, tādā veidā, noskaidrojot patiesību, novēršot jebkādas spekulācijas par konkrētās personas vainu vai nevainīgumu lietā un maksimāli maz traucējot pilnvērtīgu leģitīmi ievēlēta likumdevēja darbu. Uzskatu, ka ir ļoti rūpīgi jāapsver, cik lietderīgi ir izvirzīt apsūdzību tieši deputāta pilnvaru termiņa laikā, analizējot arī sabiedrības ieguvumus.
Tieši sabiedrības ieguvums prokuratūras darbā ir jāvērtē īpaši, domājot, vai iztērētie KNAB, prokuratūras, Saeimas un citi resursi, lai pierādītu, piemēram, Kaimiņa vai Adamoviča iespējamo izdarīto noziegumu, kamēr patiesi lielas korupcijas lietas daudzu gadu garumā nav tikušas izskatītas vai ir izgāzušās. Vai tiešām TV šova cienīgā Kaimiņa aizturēšana Saeimas sēžu zālē, lai gan apsūdzības materiāls nebija pietiekošs, kas vēlāk noveda pie vairākkārtējām apsūdzības maiņām, liecinot, ka ar pompu pasludinātā birka "bandīts" nu jāmaina uz prastāku – ar uzrakstu "iespējams – žuļiks", ir sabiedrībai nozīmīgāka par, piemēram, rūpīgu un precīzu darbu iegūstot nepieciešamos materiālus Lemberga, Vaškeviča, Magoņa u.c. "skaļo" lietu sakarā? Domāju, ka nē. Nav mazsvarīgi arī katram papētīt, ka 13.Saeimas deputātu izdošanas lūgumi vienmēr gājuši roku rokā ar valstī nozīmīgiem politiskajiem notikumiem – vien Adamoviča izdošana, šķiet, tāda nebija, tāpēc jautājums par iespējamo politisko motivāciju joprojām ir dienaskārtībā.
Deputāta imunitāte nav kāda īpaša ekstra, bet gan demokrātijas garants, deputātam īstenojot tautas gribu, kas nereti var tikt ietekmēta un traucēta. Deputātu imunitātes institūts joprojām ir saglabājams, kā to paredz Satversme, jo, to atceļot, jebkurš negodprātīgs izmeklētājs vai prokurors varēs pavirši un ļaunprātīgi rosināt un celt apsūdzības, nebaidoties, ka tiem būtu jāiziet Saeimas un Ģenerālprokuratūras filtrs, kur tomēr absolūti nepamatotas apsūdzības tomēr ir iespējams pamanīt un noraidīt.
Šobrīd, lai arī gandrīz visu kriminālvajāšanai izdoto deputātu lietas tiesai ir nosūtītas, nav zināms, cik ilgs laiks būs nepieciešams to izskatīšanai un lēmuma pieņemšanas, kas nozīmē vienu - līdz dienai, kad tiks pasludināts spriedums, daļai sabiedrības, daļai mediju, iespējams, daļai kolēģu šie tautas priekšstāvji būs personas ar birku "krimināli apsūdzētas"... Jā, kaut kad vēlāk varēsim spriest, vai grāmatvedības noteikumi bija pārkāpti, vai fakts, ka dēls nakšņojis deputāta īrētā dzīvoklī, ir bijis pārkāpums, vai trauksmes celšanas ziņojumu par miljonu vērta kukuļa piedāvājumu ir iespējams traktēt par valsts noslēpumu, bet šaubos, ka daudz būs tādu, kas pēc konkrēto lietu iztiesāšanas tiesā atcerēsies par "šovmeņiem" prokuratūrā, ja viņiem nebūs izrādījusies taisnība pret deputātiem izvirzītajās apsūdzībās.