Viena no šādām finanšu inovācijām Eiropas Savienībā (ES) ir kolektīvās finansēšanas platformas, kuras aktīvi savu darbību izvērš arī Latvijā. ES kolektīvās finansēšanas platformas kopumā ir piesaistījušas finansējumu no 487 miljoniem eiro 2012. gadā līdz 2,957 miljardiem eiro 2014. gadā, ar vidējo ikgadējo pieaugumu 146% apmērā[1], tādejādi apliecinot to straujo attīstību.
Kas tad ir šīs kolektīvās finansēšanas platformas?
Kolektīvās finansēšanas platformas ir alternatīvs finanšu starpniecības mehānisms, kuras var iedalīt gan tādās, kas nes finansiālo atdevi, gan tādās, kas ir ar sociālu mērķi. Platformas ar finansiālo atdevi iedalās savstarpējos aizdevumos (peer-to-peer) un kapitāla finansēšanā jeb kolektīvā finansēšanā investīcijās dažādos kapitāla instrumentos (equity crowdfunding). Savukārt platformas uz sociāliem mērķiem ir tādas kā, piemēram, ziedojumu platformas[2].
Kā tad praktiski darbojas šīs platformas? Savstarpējo aizdevumu platformā aizdevumi tiek veikti, aizdevuma ņēmējam (klientam) saņemot aizdevumu no vairākiem individuāliem aizdevējiem (investoriem) caur kopēju platformu. Platforma, savukārt, nodrošina aizdevuma izvērtējumu un nodošanu klientam, kā arī maksājumu saņemšanu no aizdevuma ņēmēja un nodošanu investoram. Savukārt kapitāla finansēšana tiek veikta, aizdevuma ņēmējam (parasti tie ir mazie un vidējie uzņēmumi vai uzņēmējdarbības uzsācēji) emitējot vērtspapīrus (piemēram, akcijas vai obligācijas) un piesaistot finansējumu no investoriem ar platformas starpniecību[3].
Platformu darbība aptver gan patērētāju, gan uzņēmējdarbības kreditēšanas jomas. Līdz ar to šīs platformas kā nebanku pakalpojuma sniedzējs papildina tradicionālo bankas lomu kreditēšanā. Vai pastāv kāda atšķirība starp banku un platformu kreditēšanu? Viena no būtiskākajām atšķirībām starp platformu un banku kreditēšanu ir tā, ka platformas nerada jaunu naudu, jo tās aizdod tikai to naudu, ko tām ir uzticējuši investori, tādējādi tās nevar aizdot vairāk, kā saņemts no investoriem[4].
Jāatzīmē, ka platformas arī izmanto dažādus tehnoloģiskos risinājumus finansējuma piesaistei un tā tālākai novirzīšanai kreditēšanai, nodrošinot ievērojami ātrāku līdzekļu apriti no investora līdz konkrētajam projektam ar zemākām administrēšanas izmaksām un nereti arī ātrāku finansēšanas lēmumu pieņemšanu. Tas ir izšķirošs faktors finansējuma piesaistīšanā, jo īpaši uzņēmējdarbības uzsācēju finansēšanā. Savukārt investoriem savu līdzekļu ieguldīšana platformā nodrošina salīdzinoši augstāku finansiālo atdevi nekā to izvietošana banku depozītos.
Platformu regulējums ES dalībvalstīs
Līdz ar kolektīvās finansēšanas biznesa modeļa parādīšanos, aktuāls arī ir kļuvis jautājums, vai šāds modelis nerada papildu riskus un vai ir nepieciešami regulējoši pasākumi? Tā kā platformu darbība ir saistīta ar līdzekļiem, kas piesaistīti gan no vietējiem, gan no ārvalstu investoriem, kas ne vienmēr ir profesionālie investori, ir svarīgi nodrošināt, lai piesaistītā nauda tiktu atbilstoši pārvaldīta un lai ieguldītājs būtu informēts par riskiem, kas saistīti ar šādu ieguldījuma veidu un varētu pieņemt izsvērtu lēmumu. Tādēļ, izstrādājot nozares regulējumu, ir jāņem vērā ne tikai pati regulējamā funkcija, kas saistīta ar ieguldījumu piesaistes starpniecību, bet arī ar šo funkciju saistītie riski.
Jāsaka, ka tikai atsevišķās valstīs, kur šādas platformas jau darbojas ilgāku laiku, ir izveidots speciāls regulējums. Šobrīd speciāls regulējums kolektīvās finansēšanas darbībai ir izstrādāts Lielbritānijā, Itālijā, Francijā, Somijā un Spānijā. Savukārt Austrijā, Rumānijā, Lietuvā un Beļģijā arī ir izstrādāti speciālie likumprojekti, kas šobrīd atrodas saskaņošanas stadijā. Tai pat laikā Nīderlandē un Vācijā ir veikti grozījumi spēkā esošajos likumos, pielāgojot tos kolektīvās finansēšanas darbībai. Ir arī tādas valstis kā Zviedrija, Īrija un Kipra, kuras šobrīd veic kolektīvā finansējuma regulējuma pieredzes izpēti un meklē risinājumus normatīvā regulējuma pilnveidošanai.
Var rasties jautājums, vai būtu nepieciešams izstrādāt ES līmeņa harmonizētu regulējumu? Eiropas Komisija pagaidām veic tikai izpēti par šī jaunā un augošā finanšu modeļa potenciālu un riskiem, kā arī pēta nacionālos regulējumus. Kā liecina citu ES dalībvalstu pieredze, platformu regulējuma jomā īpaša uzmanība tiek pievērsta neprofesionālajiem investoriem, jo investēt var ne tikai profesionālie ieguldītāji, bet arī mājsaimniecības un citas neprofesionālo ieguldītāju grupas. Vairāku valstu regulējums paredz, ka attiecībā uz šādiem investoriem tiek stingri noteikts, kāda informācija sniedzama pirms līguma noslēgšanas, kā arī tiek noteikti ierobežojumi attiecībā uz līdzekļu apjomu, kādu neprofesionāls investors drīkst ieguldīt ar platformu starpniecību.
Šādu noteiktumu mērķis ir nodrošināt, ka investīciju lēmums tiek balstīts uz pilnīgu informāciju, un novērst to, ka, cerot uz lielu peļņu, investors zaudē pēdējos uzkrājumus. Nebūtu saprātīgi šādā platformā ieguldīt visus uzkrājumus, cerot tos īsā laikā būtiski palielināt. Savukārt, ja ir pietiekami liels uzkrājumu apjoms, kas ir ieguldīti arī drošākos instrumentos, šādas platformas var potenciāli dot papildu peļņu un būt tikai kā papildu veids investīciju diversifikācijai.
Tāpat dalībvalstu regulējumos tiek ietverti pasākumi kredītriska pārvaldīšanai, klienta kredītspējas izvērtējums, izsniegto aizdevumu pārraudzība, kredītu un nodrošinājuma novērtēšana. Savukārt kapitāla finansēšanas platformu modelim būtisks ir likviditātes risks attiecībā uz vērtspapīros izvietoto līdzekļu atmaksu investoriem ar peļņu. Papildus jānorāda, ka ES ir vērojama tendence bankām ieguldīt kolektīvās finansēšanas platformās, tāpēc vienlīdz būtisks ir sistēmiskas ietekmes risks.
Tāpat arī platformām ir jānodrošina atbilstība noziedzīgi iegūtu līdzekļu legalizācijas novēršanas prasībām, jo nevar tikai akli paļauties uz to, ka banka pārbaudīs naudas izcelsmi. Lai pārliecinātos, ka platformas veic minēto risku atbilstošu pārvaldi, ir jāveic pašu pārvaldītāju (jeb platformu) uzraudzību. Tādēļ daudzviet ES kolektīvās finansēšanas platformu darbība tiek licencēta un tās uzrauga finanšu un kapitāla tirgu uzraugi.
Platformu attīstība Latvijā
Kolektīvās finansēšanas sektora attīstības potenciāls ir saistīts ar ekonomisko izaugsmi, proti, ja ir ekonomiskā izaugsme, tad parādās pieprasījums arī pēc investīcijām. Pēdējos gados kreditēšanā pakāpeniski pieaug tieši nebanku sektora loma Latvijā. Pēc Latvijas Bankas datiem, uz 2014. gada beigām no kopējā rezidentu kredītportfeļa 86,9% ir banku kredīti, savukārt 13,1% ir nebanku aizdevumi, un, salīdzinot ar 2013. gada beigām, šis portfelis ir palielinājies par 3,5%, sasniedzot 1 894, 75 miljonus eiro.
Tas liecina, ka pieprasījums pēc alternatīvā finansējuma veidiem Latvijas finanšu tirgū pieaug. Tostarp pēc Patērētāju tiesību aizsardzības centra datiem kopējais nebanku kreditētāju tieši patērētājiem izsniegto kredītu apjoms 2014. gadā, salīdzinot ar 2013. gadu, ir palielinājies par 16,09%, sasniedzot 397,86 miljonus eiro, kas norāda arī uz mājsaimniecību pieprasījumu pēc alternatīvā finansējuma, tajā skaitā kolektīvās finansēšanas platformām.
Tas pamatā skaidrojams ar salīdzinoši augstām procentu likmēm, ko investoriem piedāvā šīs platformas (robežās no 12,24% līdz 14,9%). Savukārt eiro noguldījumu procentu likme vidēji bankās pēc Latvijas Bankas datiem ar noteikto termiņu līdz 1 gadam bija robežās no 0.02% (nefinanšu sabiedrībām) līdz 0.20% (mājsaimniecībām). Latvijas tirgū sevi pieteikušas vairākas tieši savstarpējo aizdevumu platformas, taču nevajadzētu izslēgt iespēju attīstīt arī kapitāla jeb investīciju finansēšanas platformu darbību, ko varētu veicināt, pārskatot prasības attiecībā uz vērtspapīru emisijām. Platformu darbība ir konkurētspējīgs alternatīvs finansējuma avots, kuram ir potenciāls veicināt mazo un vidējo komersantu un patērētāju kreditēšanu. Salīdzinoši zemās administrēšanas izmaksas ļauj kolektīvās finansēšanas platformām darboties kā papildinošam kreditēšanas instrumentam.
Šobrīd platformu darbība tiek regulēta tikai tiktāl, cik tas attiecas uz patērētāju kreditēšanu. Tomēr līdzīgi kā auto, kuram ir izieta tehniskā apskate, var droši atrasties ceļu satiksmē, arī kolektīvās finansēšanas platformām būtu jāsaņem licenci drošai darbībai finanšu sektorā, lai tās varētu ietvert regulētā finanšu tirgus dalībnieku lokā, to darbības uzraudzību uzticot Finanšu un kapitāla tirgus komisijai.
Finanšu sektors ir ilgtspējīgas ekonomikas attīstības pamats, kurā kapitāla kustība apgādā dažādas tautsaimniecības nozares. Tādejādi šo nozaru līdzsvarotai attīstībai ir būtiski, ka jaunajiem spēlētājiem finanšu arēnā tiek nodrošināti atbilstoši spēles noteikumi, proti, regulācija, to veidojot modernās tautsaimniecības funkcionēšanai ar optimālo līdzsvaru starp peļņu un risku.
[1] Wardrop R., Zhang B., Rau R., Gray M. Moving Mainstream, European Alternative Finance Benchmarking Report. University of Cambridge, Ernest and Young. February, 2015. p.13.
[2] E.Kirby, S.Worner. Crowd-funding: An Infant Industry Growing Fast. Staff Working Paper of the IOSCO Research Department, 2014. p.8-9.
[3] Ibid.p.9-10.
[4] Ennis S. Hearing on Disruptive Innovation in the Financial Sector. OECD Secretariat. Directorate for Financial and Enterprise Affairs Competition Committee. 26 October, 2015. p.8.; McLeavy M, Radia A, Thomas R. Money creation in the modern economy. Bank of England, Monetary Analysis Directorate. Bank of England Quarterly Bulletin 2014 Q1, 2014. p.14.