Neapšaubāmi, pirmā vieta, kur bērns iegūs izpratni par vērtībām, par to, kas ir labs un slikts, ir ģimene, taču arī mācību iestādēm, sākot jau ar pirmsskolas izglītības iestādēm, ir milzīga loma jauniešu audzināšanā un rakstura izglītībā.
Kas tad ir rakstura izglītība un kā mēs to izprotam? Bieži vien šis termins cilvēkiem šķiet svešs un neizprotams, taču tā ir vērtību ieaudzināšana bērnos, nodrošinot iespēju skolēniem izkopt tādus tikumus kā cieņa, godīgums, morālā drosme, līdzcietība, taisnīgums, centība, izpalīdzība, laipnība, gudrība, brīvība un atbildība, solidaritāte, pateicība, mīlestība utt.
Diemžēl patlaban izglītības modelis vairāk orientēts uz zināšanām un prasmēm, mazāk uz bērna rakstura un personiskās vērtību sistēmas veidošanu. Netiek izkopta jauniešu emocionālā inteliģence, kas ir pamatā izpratnei par vērtībām. Jāsaka, ka esam aizmirsuši, ka izglītības pamats ir audzināšana, kurā zināšanas ir iekļautas kā viens no elementiem. Ja vēlamies mūsu sabiedrībā redzēt gudrus jauniešus ar spēcīgu raksturu un izkoptu vērtību sistēmu, trīs elementiem – izglītībai, prasmēm un attieksmei – jābūt vienotiem un vienam otru papildinošiem. Iemācot bērnam cieņu pret līdzcilvēkiem un vidi, kurā viņš atrodas, sabiedrībā varam sasniegt izcilus panākumus.
Mūsu skolā tikko notika akreditācijas process, un esmu nonākusi pie secinājuma, ka mūsu valstī par svarīgāko tiek uzskatīts izglītības saturs, jo tika pārbaudīts mācītais priekšmetu saturs un pasniegšanas metodika, bet ne audzināšana, kas notiek un ir ietverta arī katrā mācību stundā. Izrādās, ka atsevišķi audzināšanas stundu un pasākumu vērošana netiek veikta. Tālab man rodas jautājums, ko mēs vēlamies sagaidīt no bērniem, ja pastāv tāda attieksme no valsts, un pārsvarā izteikta izglītības iestāžu nevēlēšanās iesaistīties jauniešu audzināšanā?
Esmu pārliecināta, ka jābūt ne tikai vadlīnijām audzināšanā, bet atsevišķam priekšmetam, kura uzdevums ir jauniešu rakstura izglītība, runājot ar bērniem par vērtībām, veidojot viņu personību, palīdzot viņiem veidot attieksmi pret citiem un pret sevi. Jaunieši ir jāiemāca strādāt ar sevi, izprast sevi kontekstā ar visu pasauli. Par nožēlu daudzās skolās šim aspektam tiek pievērsa nepietiekama uzmanība, kas rezultējas disciplīnas problēmās. Savukārt, lai ieviestu disciplīnu, skolas izvēlas pielietot sodu sistēmu – pēcstundas, skolas, klašu tīrīšanu vai citu darbu veikšanu. Neapšaubāmi, bērniem jāieaudzina kārtības un tīrības mīlestība, darba tikums, taču jāieaudzina, nevis darbs jāizmanto kā soda elements.
Kopumā varu teikt, ka vērtību sistēma ne visās skolās ir sakārtota, rakstura izglītība netiek veidota, un bērnu personība tiek atstāta novārtā. Taču galvenais - bērniem bieži trūkst piemēra, otra cilvēka uz kuru skatīties kā autoritāti, jo, diemžēl, ne vienmēr mūsdienās par autoritāti varam uzskatīt pašu skolotāju.
Skolas pienākums ir izaudzināt labu cilvēku, un ar izglītību vien te nepietiek. Tāpēc arī rakstura izglītības galvenais pienākums – iemācīt bērnam savas zināšanas un prasmes vērst uz labu darbu, veicināt jaunā cilvēka iekšējo motivāciju un izkopt viņa iekšējo pasauli. Tā ir jauniešu iedvesmošana, piedāvājot labus piemērus.
Tāpēc mūsu skolā ir uzsākta rakstura audzināšanas programmas ieviešana, un pašlaik tā ļoti veiksmīgi darbojas. Piemēram, ik mēnesi mēs izvēlamies kādu no vērtībām, kam tas veltīts. Un tieši audzināšanas stundās mēs apzināmies un runājam par šo vērtību, par tās izpausmēm, izvērtējam to, nepārvēršot šo laiku par papildus mācību stundu, klases saimniecisko jautājumu risināšanas, disciplīnas jautājumu vai savstarpējo konfliktu risināšanas stundu.
Tāpat kā kultivējot zemi, sasniedzam vēlamo, sagaidām augļus, ražu – ar sistemātisku un mērķtiecīgu darbu, kas māca strādāt ar sevi, apzināties, izprast sevi un citus, izveidojas personība.