27. martā Maskavā notiks tas, kam bija jānotiek pirms vairāk kā 10 gadiem — Latvija un Krievija parakstīs robežlīgumu. Tas ir emocionāls, bet arī vēsturisks mirklis, kas gan tagad, gan nākotnē tiks dažādi vērtēts: Abrenes atslēgu labprātīga atdošana Maskavai, cerības uz jaunu, ekonomiskās sadarbības ēras sākšanos, noziedzīga Latvijas okupācijas pašnoliegšana un daudzi citi epiteti piedēvēti tam, ko rīt darīs premjers. "Viss notiek" uz jautājumu par robežlīgumu centās paraudzīties no malas — no Eiropas un mūsu tuvāko kaimiņu puses.
Vidusmēra politiķim Eiropā mēs liekamies ļoti nenopietni, jo vēl pirms pāris gadiem pieprasījām, lai Brisele kļūst par miertiesnesi mūsu un Krievijas robežstrīdā. Vairākus gadus Eiropas Savienība ik reiz satiekot Putinu atgādināja, ka bez Latvijas un Igaunijas robežlīgumiem bezvīzu režīms vai citas Krievijas vēlmes Eiropā nebūs piepildāmas. Tad Krievija it kā piekāpās, bet latvieši paši vairs negribēja parakstīt līgumu un pieņēma Deklarāciju, kas saērcināja Kremli.

Neiedziļinoties emocionālajā un tiesiskajā fonā, Eiropas krusttēvi noplātīja rokas – "Tie baltieši paši nezina, ko viņi grib!" Izgāžot Maskavas iecerēto parakstīšanas ceremoniju 2005. gada 9.maijā, mēs zaudējām rietumu sabiedroto izprotošo un uzticamo aizmuguri. Tagad to vēl vairāk sabojājam, jo, pāris gadus izklaigājušies, latvieši klusiņām grasās parakstīt līgumu bez jeb kādām deklarācijām. "Kāda jēga bija šitā šūmēties?" neizpratnē vaicā vidusmēra "eiroparlamenta" politiķi.

Lai cik sarežģīta šī lieta būtu mums, Eiropas un Maskavas attiecībās neskaidrā robežlīnija ar Latviju un Igauniju vairs netiek saukta par šķērsli. Sarunas par krievu gāzes un naftas piegādēm notiek pilnā sparā. Rūgti, bet mūsu parakstu zem robežlīguma neapsveica pat mūsu bēdubrāļi — igauņi un lietuvieši.

"Man nešķiet, ka Lietuvā kāds par šo notikumu priecāsies, jo tas tika uzspiests Latvijai. Es uzskatu, ka Krievija to uzspieda, un Latvija padevās. Mēs varam just tikai nožēlu," intervijā "Viss notiek" saka Eiropas Parlamenta konservatīvo grupas deputāts, Lietuvas Seima bijušais priekšsēdētājs Vitauts Landsberģis, "Es esmu sarūgtināts par Latvijas politiķu kļūdām, kuras tika izdarītas pirms tam — kad es skatos uz deklarāciju, kas tagad ir atsaukta — labāk būtu, ja tādas vispār nebūtu bijis. Tajā ir vienkāršas patiesības, kuras pati Latvija tagad noliedz. Tie ir juridiski un pat morāli jautājumi, kurus šādi risinot, mūsu māsa Latvija sevi pazemo."

Lietuva robežjautājumu ar Krieviju atrisināja vēl pirms iestāšanās Eiropas Savienībā. Tajā vairāk bija ieinteresēta Krievija, jo citādi tā piedzīvotu lielus sarežģījumus preču un iedzīvotāju tranzīta iespējās caur Lietuvu uz Kaļiņingradu. 2003. gadā Krievijas Valsts Dome bija spiesta ratificēt robežlīgumu, pat neskatoties uz lietuviešu bezkaunīgo izlēcienu — ar īpašu likumu pieprasot PSRS laikā nodarītā posta kompensācijas. Turklāt Lietuva ar šo līgumu nevis atteicās no savām pirmskara teritorijām, bet gan guva vēl vienu juridisku apstiprinājumu, ka varēs saglabāt teritorijas, kuras tai pēc kara iemērīja Padomju vara.

Tikmēr igauņu situācija, šķiet, ir vēl sliktāka kā mums. Lai arī līgums 2005. gada maijā tika parakstīts, Riigikogu, Igaunijas parlaments, to ratificējot, pieņēma līdzīgu deklarāciju, kādu Latvija bija pievienojusi vēl pirms parakstīšanas. Kremlis savu parakstu atsauca, bet no starptautisko tiesību viedokļa sanāk neparasts kāzuss: igauņiem ar krieviem robeža ir, bet krieviem ar igauņiem – nav! Krievi piedāvā sarunas sākt no jauna. Bet igauņi nolēmuši nezaudēt lepnību un saka, ka šādā situācijā var dzīvot kaut 100 gadu, jo uz savas pirmskara teritorijas atgūšanu Narvas un Pečoru apkaimēs viņi tāpat vairs necer.

Tiesa, no igauņu viedokļa skatoties, latviešiem pietrūcis lepnības, situācijā kad robežlīgums vairāk vajadzīgs Krievijai kā Eiropai.

"Mēs piekāpāmies savas nākotnes un stabilitātes vārdā. Tiesa, šobrīd mēs sasniedzām tieši nestabilitāti, par šo piekāpšanos Igaunija neieguva neko," atzīst Igaunijas Eiroparlamenta Konservatīvo grupas deputāts, Tūne Kelams, "Igaunijas valdība parakstīja un parlaments ratificēja šo robežlīgumu. Būtībā Igaunija izdarīja visu, kas tika sagaidīts. Es neredzu nekādu iespēju mums tagad noliegt savus principus. Mainot savu pozīciju, mēs tikai padotos Krievijas prasībām. Tad nākamais soli, būtu paziņojums, ka krievu okupācijas nekad nav bijis, ka Igaunija un Latvija brīvprātīgi un tiesiski pievienojās PSRS."

Igauņi viltīgi smīn par latvieši izrāvienu, jo paraksts uz robežlīguma ir tikai pirmais solis līguma ratifikācijā Krievijas Valsts Domē. Piemēram, lietuviešiem bija jāgaida sešus gadus.

"Parakstīt ir vienkārši. Tā nav problēma," uzsver Tūne Kelams, "nākamā lieta ir līguma ratificēšana. Un Krievijas valdība, kurai ir pilna kontrole pār Valsts Domi, lietos šo lietu kā ieganstu, lai novilcinātu un tādejādi radītu vēl lielāku spiedienu. Varbūt pat pārrakstītu šo dokumentu. (..) Es gribētu lolot cerības, ka situācija uzlabosies, bet es ļoti šaubos. Krievijas ārpolitika patiesībā ir naidīga. Gan pret Baltijas valstīm, gan visām bijušās PSRS valstīm. (..) Kā teica mūsu prezidents: labas attiecības ar Krieviju mums var tikt radītas tikai caur Briseli, nevis savstarpējās attiecībās."

Šī materiāla videoversiju skatieties LTV1, pirmdien, 26. martā plkst. 21:55 raidījumā "Viss notiek" vai www.tv.lv.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!