Foto: LETA
Sociālā nevienlīdzība kā viena no nozīmīgākajām problēmām, kas kavē Latvijas veiksmīgu un ilgtspējīgu attīstību, apzināta jau sen. Par to vairs nerunā tikai pētnieki, šis jautājums ir arī politiķu dienaskārtībā, un pat labējās partijas sociālās nevienlīdzības samazināšanu sauc par vienu no savām prioritātēm. Ja valsts pārvaldes dienaskārtībā nevienlīdzības mazināšana ir jau tik ilgu laiku, šodien būtu jābūt jūtamiem darba rezultātiem.

Diemžēl statistika atklāj lēmumu pieņēmējiem neglaimojošu ainu. Džini indekss ir pasaulē visplašāk izmantotais ienākumu nevienlīdzības novērtēšanas un salīdzināšanas veids. Lai gan pēc ekonomiskās krīzes tas Latvijā ir nedaudz samazinājies, pēdējos gados būtiski mazināt ienākumu nevienlīdzību nav izdevies. Atšķirībā no Igaunijas, kurai nereti tiecamies līdzināties, Latvijai nav izdevies pat pietuvoties Eiropas Savienības (ES) vidējam līmenim. Turklāt pēdējie dati rāda, ka Džini indekss Latvijā nevis samazinās, bet aug. Tas apliecina, ka arī ienākumu nevienlīdzība pieaug.

Augot ekonomikai, aug arī mājsaimniecību ienākumi. Nesen publicētie Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) dati liecina, ka 2017. gadā mājsaimniecību rīcībā esošie ienākumi pieauguši par 11,8%, kas ir straujākais pieaugums pēdējos 10 gados. Ja ienākumi aug tik strauji, vajadzētu pieaugt arī kopējai labklājībai un iedzīvotāju apmierinātībai ar ekonomisko situāciju. Tomēr CSP apkopotie dati rāda, ka mājsaimniecībām ar lielākiem ienākumiem šis pieaugums ir krietni straujāks, salīdzinot ar mājsaimniecībām, kuras līdz šim nav varējušas lepoties ar augstiem ienākumiem: 2017. gadā, salīdzinot ar 2016. gadu, 20% trūcīgāko mājsaimniecību ienākumi auga vien par 5,6%, bet 20% bagātāko mājsaimniecību - par 14,3%.

Tātad turīgāko ienākumi gada laikā pieaug pat vairāk nekā divas reizes straujāk! Ja 2016. gadā 20% visturīgāko iedzīvotāju ienākumi bija 6,3 reizes lielāki nekā vistrūcīgāko iedzīvotāju ienākumi, tad 2017. gadā šī starpība jau bija 6,8 reizes.

Ar šādiem rādītājiem mēs jau ilgstoši esam starp sociāli nevienlīdzīgākajām ES dalībvalstīm. Džini indekss atspoguļo gan ienākumus no algas, gan pensijām un pabalstiem. Jāatzīmē, ka tieši pensijas vecuma cilvēki ir viena no nabadzības riskam un sociālajai atstumtībai pakļautākajām grupām. Interesanta aina atklājas, ja aplūkojam CSP datus par vidējo pensiju un neto darba algu attiecību. Ja 2010. gadā vidējā pensija bija 1,8 reizes mazāka nekā vidējā darba alga valstī, tad 2017. gadā šī atšķirība bija pieaugusi jau līdz 2,3 reizēm.

Ņemot vērā, ka pensiju apmērs Latvijā nav būtiski audzis un darba samaksa piedzīvojusi nozīmīgu kāpumu arī 2018. gadā, sociālā nevienlīdzība turpina palielināties arī šādā griezumā. Turklāt vecuma pensijām jeb mūsu vecākajai paaudzei atvēlam arvien mazāku daļu no mūsu ekonomikas — ja 2010. gadā pensijām atvēlējām 9,8% no IKP, tad 2017. gadā vairs tikai 7% no IKP. Vai tiešām nevaram atļauties būtiskāk palielināt mazākās pensijas? Lai mūsu valstī vismazākās pensijas, kas ir 70 eiro, paaugstinātu kaut līdz 215 eiro, būtu nepieciešami tikai 60 miljoni eiro.

Lai gan ārēji nevienlīdzības mazināšana tiek dēvēta par valsts prioritāti, tomēr aizvadītajos gados virzītie un apstiprinātie likumprojekti nereti ir tieši pretēji — tie tikai vairo sociālo nevienlīdzību. Nu jau par simbolu šādai rīcībai ir kļuvusi veselības aprūpes sistēmas reforma, kas paredz iedzīvotājus sadalīt divās grupās: apdrošinātajos un neapdrošinātajos jeb veselību pelnījušos un nepelnījušos. Lai gan sākotnēji tika sludināts, ka likuma mērķis ir panākt nodokļu maksāšanu (vai šāda metode, kas riskē ar cilvēka veselību un dzīvību, ir ētiska?), rezultātā par neapdrošinātiem ir kļuvuši desmitiem tūkstoši iedzīvotāju, ko noteikti nevaram saukt par ļaunprātīgiem krāpniekiem. Vai valstī ar 1,9 miljoniem iedzīvotāju varam atļauties, piemēram, 100 tūkstošiem, pateikt, ka viņi mums nav vajadzīgi?

Šobrīd Saeimas dienaskārtībā ir arī likums, kas paredz uz pusi samazināt piemaksas par nostrādātajām virsstundām uzņēmumu darbiniekiem, ja tajā ir noslēgts koplīgums. Viegli paredzēt, ka no tā finansiāli necietīs uzņēmumu īpašnieki un vadītāji, bet gan, piemēram, pārdevēji un citu zemāk apmaksātu profesiju pārstāvji.

Visvairāk par sociālās nevienlīdzības mazināšanu tika runāts nodokļu reformas kontekstā. Valsts pat tērēja naudu un maksāja starptautiskiem ekspertiem, kas lielākoties ieteica būtiski palielināt neapliekamo minimumu un ieviest klasisku progresīvu nodokļu sistēmu. Ekspertu ieteikumi politiķiem nešķita simpātiski, bet arī ignorēt tos pilnībā nevarēja, tāpēc nu esam saņēmuši tādu darbaspēka nodokļu aprēķināšanas kārtību, kas pat pieredzējušiem grāmatvežiem sagādā grūtības. Nodokļu aprēķināšanas kārtība, kas tiek piemērota darba algām, tagad kļuvusi tik sarežģīta, ka reti kurš algas saņēmējs var pats izrēķināt, cik tagad jāmaksā valstij no savas algas. Lai veicinātu nodokļu maksāšanu valstī, vai vismaz pamatnodokļiem nebūtu jābūt vienkāršiem un visiem saprotamiem?

Reformas rezultātā pašu mazāko algu saņēmēji ir ieguvuši ar iedzīvotāju ienākumu nodokli neapliekamo minimumu 230 eiro apmērā, bet sabiedrības vidusslānim neapliekamais minimums ir būtiski mazāks un pie algas 1100 eiro nav vispār. Jādomā, ka, ja saņem algu virs 1100 eiro mēnesī, Finanšu ministrija Tevi uzskata par ļoti bagātu. Vienlaikus Igaunijā neapliekamais minimums visām darba algām sasniedzis 500 eiro. Vai mēs to tiešām nevaram atļauties un mūsu darba ņēmēji ir sliktāki?

Protams, veicot nodokļu reformu, politiķi īpaši piedomāja par to, ka sabiedrības turīgākā daļa savus ienākumus biežāk gūst no kapitāla pieauguma, nevis no darba algām. Tādēļ simboliskā progresivitāte tika piemērota tikai darba algām, citas ienākumu formas neskarot.

Nekas neliecina, ka arī jaunais Saeimas sasaukums varētu nopietni ķerties pie nevienlīdzības mazināšanas. Jaunās valdības prioritāte ir koalīcijas padomes nesaukšana vārdā un deputātu imunitātes atcelšana, bet solījums atcelt veselības reformas likuma brāķi ir pārtapis termiņu atlikšanā un mēģinājumā šo brāķi remontēt. Savukārt nodokļu politiku nemainīšot, jo tikko taču bijusi reforma.

Turpinot ignorēt sociālo nevienlīdzību, arvien asāk saskarsimies ar tās radītajām sekām. Un cīņa ar sekām maksās krietni dārgāk, kā laikus radītu valstisku instrumentu ieviešana saprātīgai ienākumu pārdalei. Nevienlīdzības būtiskai samazināšanai būtu jākļūst par valsts galveno prioritāti, un risinājumiem jāaptver gan nodokļu politiku, gan mērķētu pabalstu sistēmas izveidi, gan arī pensiju palielināšanu un reformas izglītībā un veselības aprūpē. To nedarot, mēs lielāko sabiedrības daļu izslēdzam no pilnvērtīgas iesaistes ekonomiskajos procesos. Izcilu zinātnieku, politiķu, uzņēmēju, sportistu, plaša vidusslāņa un veiksmīgu mazo uzņēmēju vietā iegūstam mazkvalificētu darba spēku, vairāk cietumnieku un neskaitāmas citas sociālās problēmas.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!