Domājot par šo ASV dāsnumu, atmiņā nāk divus gadus senie notikumi. Karš Irākā. Demokrātijas nešana šajā valstī ir maksājusi nu jau vairāk kā 100 000 civiliedzīvotāju dzīvības, nemaz nerunāsim par dažādu tautību, tai skaitā Latvijas, karavīriem, par ievainotajiem, no bada un slimībām mirušajiem. Cik liela ir cena, lai iestātos NATO, ES? Cik cilvēka dzīvības ir attaisnojamas, lai sagaidītu un ar sajūsmu Latvijā uzņemtu Amerikas Savienoto Valstu prezidentu, ar kuru priekšgalā ASV ir izraisījusi kārtējo traģēdiju pasaulē?
Pirms diviem gadiem ASV vadošās amatpersonas, tāpat arī Latvijas tā laika premjerministrs, nešaubīgi apgalvoja, ka Irāka ar Sadamu Huseinu priekšgalā ražo vai vismaz uzglabā masu iznīcināšanas ieročus, kā arī atbalsta starptautisko terorismu, līdz ar to apdraudot visu pasauli. Tā kā Sadams Huseins nepakļaujas starptautiskajai gribai, tad ir radusies neatliekama vajadzība atbruņot Irāku, lietojot militāru spēku, gāzt Sadamu Huseinu, ieviest Irākā demokrātiju , kas neapdraudētu vietējo reģionu un pasauli. Jau toreiz daudzi sabiedrībā pazīstami cilvēki apgalvoja, ka nav neviena pierādījuma, ka Irākai būtu masu iznīcināšanas ieroči, tāpat arī bija skaidri redzams, ka Irāka neapdraud savas kaimiņvalstis, nemaz nerunājot par visu pasauli! Arī Latvijas valsts augstākās amatpersonas teicās, ka to rīcībā neesot neviena pierādījuma, bet ASV gan tādi esot! Neskatoties uz to, ka mūsu tā laika premjers Repše, Saeimas deputāti un Valsts prezidente nebija redzējuši nevienu pierādījumu, ka Irāka apdraud citu valstu drošību, tika pieņemts lēmums piedalīties karā pret Irāku! Vai mūsu politiķi ir tik lētticīgi?
2003. gada martā ASV uzbruka Irākai, tai atbalstu pauda vairāk kā trīsdesmit valstis, tomēr starp tām bija tikai dažas „vecās” demokrātijas. Ne Vācija, ne Francija, ne Skandināvijas valstis nepauda atbalstu, bet gan aicināja meklēt citus risinājumus, nevis militāros. ASV un tās sabiedrotie pauda viedokli, ka militārās operācijas Irākā varētu ilgt divus līdz trīs mēnešus, jo amerikāņu vadītajiem spēkiem ienākot Irākā tauta pati sacelsies un gāzīs Sadamu. Karš tiešām tika uzsākts varonīgi – viena no pirmajām pilsētām, kurā iebruka sabiedroto armija, bija Umm – Kasra (pilsēta Irākas dienvidos), grūti bija saprast, vai Umm – Kasra tika ieņemta vismaz četras reizes, vai arī tika ieņemtas vairāk kā četras Umm – Ksras, jo sabiedrotie ik pēc desmit stundām ziņoja, ka Umm – Kasra ir ieņemta. Varbūt smieklīgi, bet tas bija tikai sākums nežēlīgajai vardarbībai, kas šajās dienās aizsākās Irākā. No Irākas nepārtraukti pienāca ziņas par sabiedroto karaspēka uzbrukumiem civiliedzīvotājiem, par dzīvojamo māju bombardēšanu, jo zem tām it kā esot Sadama bunkuri un ieroču rūpnīcas. Sabiedroto armija pat nekautrējās atzīt, ka nepārtraukti tiek nogalināti civiliedzīvotāji. Uzbrukumi kļuva ikdienišķi, neviens vairs ar pārsteigumu neuzņēma informāciju, ka kārtējo reizi briti vai amerikāņi civilo iedzīvotāju kolonu ir noturējuši par Irākas armiju!
Pirms iebrukuma Amerika apgalvoja, ka šodien mēs dzīvojam moderno tehnoloģiju laikmetā – civiliedzīvotāji praktiski necietīšot, jo ieroči esot tik precīzi un moderni, ka zaudējumi būs vienīgi Irākas armijai un militārajiem objektiem. Diemžēl tā ne tuvu nebija patiesība – amerikāņi jau pirmajās dienās parādīja, ka nespēj atšķirt civilās personas no kaujiniekiem, militāros objektus no dzīvojamajām mājām, nemaz nerunājot par to, ka pārtikas devas, kuras laimējās saņemt daļai irākiešu, tika iesaiņotas tādā pašā iepakojumā, kā munīcija. Gan jau kāds izsalcis bērns, cerot atradis pārtiku, kļūdījās. Protams, sabiedroto armija nesagaidīja Irākas tautas sacelšanos, vietējie necēla amerikāņus godā un neslavināja tos par atbrīvošanu.
Gluži pretēji, amerikāņu militārie speciālisti bija tiktāl atrauti no realitātes, ka nevarēja iedomāties, ka Irākā varētu sākties vispārējs haoss – izlaupīšana, noziedzīgu bruņotu grupu veidošanās, cilvēku nolaupīšanas, konflikti starp reliģiskajām kustībām utt. Nevienam pat neienāca prātā, ka civiliedzīvotājiem varētu sākt trūkt pārtika, dzeramais ūdens un medicīniskā palīdzība.
Karš jau turpinās vairāk kā divus gadus. Nu ja, var jau teikt, ka karš beidzās līdz ar Bagdādes ieņemšanu. Tomēr civiliedzīvotāji joprojām mirst gan no amerikāņu lodēm, gan dažādu kaujinieku grupējumiem, nepārtraukti pienāk ziņas par kārtējiem uzbrukumiem, sadursmēm, sprādzieniem, nolaupīšanām. Jā, Irākas armija ir sakauta, tomēr tā rezultātā amerikāņu kontrolētajā Irākā ir izveidojušās nu jau neskaitāmas militāras organizācijas. Tās cīnās par Irākas atbrīvošanu no okupācijas karaspēka ar visdažādākajiem mērķiem un idejām. Nemaz nerunājot par to, ka nav atrasts nekas, kas kaut nedaudz līdzinātos masu iznīcināšanas ieročiem. Pat Sadama Huseina vadītā armija izrādījās krietni mazskaitlīgāka, vājāk bruņota, nekā tika apgalvots. Arī ASV atzina, ka Irākā nav atrasti masu iznīcināšanas ieroči! Bušs, vai tu to jau pirms tam nezināji? Iespējams, karš ir vienkārši nepārdomāts un ASV neveiksmēm bagāts, bet varbūt tā ir apzināta tautas iznīcināšana, genocīds?
Šodien Irākas militārajās operācijās sabiedrotie jau iztērējuši vairāk kā 162 miljardus ASV dolāru – par šo naudu sešu gadus varēja paēdināt no bada mirstošos cilvēkus trešās pasaules valstīs. Kopš kara sākuma, tiešā kara rezultātā, ir miruši vairāk kā 100 000 civiliedzīvotāji, no kuriem lielākā daļa sievietes un bērni. Kopš kara dzīvību zaudējuši vairāk kā 30 000 karavīru, nogalināti vairāk kā 70 starptautiskie žurnālisti, liela daļa no tiem miruši tieši no sabiedroto lodēm, teju pus simts amerikāņu militārpersonu ir izdarījušas pašnāvības Irākā, daļa no viņiem pēc atgriešanās mājās. Grūti pat aptvert to ekoloģisko kaitējumu, kas nodarīts vietējam reģionam – aizdedzinātie naftas lauki, iznīcinātā lauksaimniecība, ar urānu bagātinātā munīcija u.c. Pēc ANO datiem vairāk kā 40 % bērniem Irākā patstāvīgi trūkst pārtikas, cilvēkiem nav pieejama medicīniskā aprūpe, nav pajumtes, infrastruktūra ir iznīcināta.
Mūsu politiskā elite, kura ir līdzatbildīga visā iepriekšierakstītajā- šodien klusē. Mēs joprojām cīnāmies armijā, kura ne tikai neievēro cilvēktiesības, bet spīdzina savus ķīlniekus. Latvijas politiskā elite pat nav pamanījusi, ka tās sludinātie kara mērķi ir bijuši visklajākie meli! Mēs vēl ar sajūsmu un godbijību savā valstī gaidām cilvēku, kurš ir devis pavēli uzsākt šo karu!
Džordž, nebrauc uz Latviju, Irākā cilvēki mirst! Apstājies, padomā, cik naftas bareli ir cilvēka dzīvības vērti? Tu devi pavēli, asinis līst, apturi vājprātu!
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
