Diemžēl šodien, vairāk kā 20 gadus pēc neatkarības atjaunošanas, tik būtiskas institūcijas kā politiskās partijas Latvijā joprojām var funkcionēt kā viena īpašnieka SIA vai dažu partneru akciju sabiedrības. To mēs skaidri redzējām ar oligarhu partijām. Un diemžēl arī "tiesiskuma koalīcijas" partiju finansēšanā un lēmumu pieņemšanā ir pietiekami daudz tumšo plankumu.
Partiju finansēšanas sakārtošana, manuprāt, ir vismaz tikpat būtiska kā nulles deklarācijas ieviešana. Tomēr - ņemot vērā, ka šis jautājums tieši skars politisko partiju elites un apdraudēs to varu un neaizvietojamību, kā arī lielos un dāsnos partiju atbalstītājus, - ir skaidrs, ka viegli šajā jomā tiesiskas un demokrātiskas pārmaiņas nenotiks. Tādēļ šis jautājums skaidri parādīs, vai mēs tiešām ejam tiesiskas valsts virzienā un esam gatavi atteikties no politiskās dzimtbūšanas, vai tomēr arī jaunie Saeimas deputāti labprātīgi kļūs par "naudas maisu" un "pelēko kardinālu" vergiem.
Esošā Latvijas politisko partiju finansēšanas sistēma spiež partijas kļūt atkarīgām no naudas devējiem. Ja partija nopietni vēlas cīnīties par varu, tad tai ir nepieciešami milzīgi finanšu resursi, lai pirktu reklāmas laukumus medijos, vides reklāmas, sabiedrisko attiecību pakalpojumus, reklāmas pakalpojumus u.c. Un, protams, partiju funkcionāriem ir daudz ērtāk un vieglāk vienoties ar dažiem lieliem ziedotājiem, kuri katrs noziedos pāris desmitus tūkstošu, nevis veidot partiju ar lielu biedru skaitu, kuri uzturēs partiju ar simboliskiem līdzdalības maksājumiem (biedru naudām) - bet neaizmirsīs arī partijas vadībai pajautāt atbildību par sabiedrības interešu aizstāvību.
Lai situāciju labotu, pirmkārt, ir jāsamazina partiju atkarība no finanšu resursiem, radot apstākļus, kuros partiju funkcionēšanai un cīņai par varu obligāti nav nepieciešami teju miljonos mērāmi budžeti. Pēc tam varam spert nākamos soļus, radot priekšnoteikumus tam, lai partijas ir spiestas kļūt daudzskaitlīgākas, televīziju reklāmu vietā izvēlēties tiešas sarunas ar vēlētājiem un meklēt sev sabiedrotos nevis starp vietējiem un ārvalstu miljonāriem, bet gan dažādu sabiedrības grupu un tās pārstāvošo nevalstisko organizāciju vidū.
Cīņa par Latvijas politisko partiju naudas maku sakārtošanu nav nekas jauns. Ar lieliskām un kvalitatīvām likumdošanas iniciatīvam līdz šim nākuši klajā gan KNAB, gan vairākas nevalstiskās organizācijas. Tomēr līdz pozitīvam balsojumam parlamentā tās pārsvarā nonākušas ļoti izkropļotā formā. Tādēļ vēlos vēlreiz atgādināt, kas būtu paveicams, lai risinātu iepriekš minētās problēmas.
Partijas jāatbrīvo no finanšu atkarības
- Jāaizliedz politisko partiju reklāmas televīzijā un radio, jo pirms vēlēšanām tās veido absolūti lielāko daļu no partiju izdevumiem. Tās jāaizliedz ne vien pirms vēlēšanām, bet vispār.
- Pirms visa veida vēlēšanām un referendumiem jānodrošina valsts pasūtījumus gan sabiedriskajos medijos, gan privātajos medijos. Tiem jānodrošina vienlīdzīgas iespējas politiskajām partijām paust savus uzskatus, kā arī kvalitatīvas politiskās debates un analītiskie raidījumi. Valsts pasūtījumam jābūt pietiekamam, lai garantētu sabiedrībai kvalitatīvu un vispusīgu informāciju par partijām un kandidātiem.
- Pašvaldībām jāuzliek par pienākumu administratīvajos centros organizēt diskusijas starp politiskajām partijām un kandidātiem pirms visa veida vēlēšanām, nodrošinot vienlīdzīgas iespējas visām politiskajām partijām.
- Politiskajām partijām visi vēlēšanu kampaņas izdevumi jāsedz vismaz vienu nedēļu pirms vēlēšanu dienas, lai izslēgtu gadījumus, kad partija vēl mēnešiem ilgi pēc vēlēšanām maksā parādus par priekšvēlēšanu kampaņas izdevumiem (tādējādi partijas šodien faktiski pārkāpj aizliegumu tām ņemt kredītus).
Privātie ziedojumi jāsamazina, valsts līdzekļi jāizlieto valstiskiem mērķiem
- Privātpersonas gada atbalsts politiskai partijai nedrīkstētu pārsniegt 3000 LVL. Šodien ikviena privātpersona politisku partiju var atbalstīt ar summu līdz pat 20 000 LVL gadā, turklāt šis ierobežojums attiecas uz ziedojumu tikai vienai partijai. Šāds ziedojumu apmērs ir neadekvāts Latvijas ekonomiskajai situācijai, kā arī ļauj politiskajai partijai iztikt ar dažiem lieliem ziedotājiem - un turīgi cilvēki šādā veidā ir nostādīti absolūti priviliģētā stāvoklī, lai atbalstītu sev tīkamākos politiskos spēkus un, iespējams, ietekmētu to lēmumus.
- Jāpalielina finansējums politiskajām partijām no valsts. Bet papildus tam obligāti ir jānosaka mērķi, kam šis finansējums ir domāts. Valsts līdzekļi var būt izmantojami tikai partijas biedru rekrutācijai un izglītošanai, reģionālo nodaļu uzturēšanai, nozaru ekspertu piesaistīšanai, lai meklētu labākos politiskos risinājumus valsts attīstībai, domnīcu izveidošanai un uzturēšanai, jaunatnes organizāciju kapacitātes stiprināšanai un citiem mērķiem, kuri veicina partiju nepieciešamību pēc biedru skaita palielināšanas, reģionālo struktūru stiprināšanas un spiež tās veidoties par plašām, demokrātiskām un dažādu sabiedrības sociālo grupu interešu pārstāvēm. Esošais modelis partijām valsts finansējumu ļauj tērēt līdz šim ierastajiem mērķiem, piemēram, reklāmām - nekādi neveicinot ne sabiedrības līdzdalību, ne partiju demokratizēšanos.
Ņemot vērā līdzšinējo partiju darbību un sabiedrības uzticību, kādu partijas Latvijā bauda, ir saprotama nevēlēšanās partijas uzturēt par nodokļu maksātāju naudu. Tomēr tas ir vienīgais veids, kā mēs varam lauzt esošo koruptīvo sistēmu. Tas būtu būtisks solis, lai nosargātu tos miljonus, kas tiek nozagti valsts pasūtījumos un iepirkumos, noziedoti dažādu politikāņu vaļasprieku uzturēšanai, hobijiem vai partiju koru uzturēšanai. Tas dotu iespēju partiju vadībā nonākt līderiem, kuri ir labākie valsts vadīšanā, nevis spējīgākie partijas kases piepildītāji un naudas devēju vēlmju realizētāji. Tas būtu priekšnosacījums, lai politikā beidzot runātu par "nevis krekliem, bet sirdsapziņām".