Vispirms par naudu. Kad Birkerts ar projektu atbrauca Tēvzemē, runāja par 50 miljoniem, drusku vēlāk – jau septiņdesmit, ar katru gadu vēl par kādiem 5 – 10 miljoniem vairāk un nu jau skaties – pusmiljards. Tik daudz pat Karginam neesot.
Būvnieki savelk seju smīnā un valdībai skaidro – tā veči, ja mums nauda pašiem jāatrod, tad tas maksā vairāk, nekā cements un bleķis kopā ņemot, ja maksājat uzreiz, tad par kādiem 200 miljoniem izvilks. Skatās paši ! Ko valdība ? Ai, ai, ai, nu ir traki, nu ir ziepes, tā nevar būt, ko nu lai dara, gadsimta projekts briesmās !
Man ir aizdomas, ka šīs histērijas rezultātā valstsvīri ķersies pie valsts budžeta, lai turpmākos divus gadus no tā izķeksētu 200 miljonus latu, tautai viedokli neprasot. Bet var tak mierīgi apsēsties, varbūt pārdomāt, vai vajag, nu un ja nu baigi vajag, tad vismaz varbūt kaut kā lētāk, varbūt kādu stāvu vismaz zemāk vai kā.
Lai ko mēs runātu par Šķēli, bet idejā par elektrības nodokli bija savs grauds. Ja cilvēki sāktu par elektrību nemaksāt, mēs vismaz konkrēti zinātu, ka tauta noraida Stikla kalnu, ja maksātu, tad atbalsta. Tas būtu bijis savā ziņā objektīvs un cilvēcīgs referendums.
Tagad par jēgu. Lai kāds valdības loceklis man parāda to nagu maucēju, kurš mani aizdzīs pāri Daugavai Stikla kalnā savas aizņemtās dienas pavadīt. Ar kādām tiesībām ? Vai tiešām to 200 miljonu vietā nevarēja atrast kādu mazāku summiņu, lai grāmatas noskanētu un ieliktu publiski pieejamā portālā ? Tak jebkuram sevi cienošam studentam pat kopmītnēs ir laptops, atliek tik iespraust vadu un pasaule vaļā. Ir novērsta arī grāmatu puve, pirms dažiem gadiem uzbūvēja speciālu glabātuvi. Vai tiešām digitālajā laikmetā mēs vēlamies, lai mūsu bērni par mums smejas kā par viduslaiku jampampiņiem, kuriem obligāti grāmatu vajadzēja aptaustīt, lai saprastu, kas tur rakstīts ?
Cita lieta ir koncertzāle. Mūziku tomēr ir labāk baudīt dabiskā veidā. Tur man nekādu nagu maucēju nevajag, es palēkdamies aizskrietu uz jauno halli, jo, ja Sīlis nemelo, tur būšot fantastiska akustika. Tādēļ pirms rakt pamatus bibliotēkai valdība varētu apsvērt koncertzāles celšanu nevis Daugavas vidū uz salas, bet Akmens tilta otrā pusē – tur, kur cieta zeme un nu jau būvlaukums tīrs. Turklāt koncertzāle pats par sevi ir mazāka apjoma projekts, tādēļ varbūt nevajag nojaukt skaisto eklektisma ēku Uzvaras bulvārī 2.
Kas attiecas uz Birkerta kungu, tas viņam, protams, cepuri nost par nesavtību. Bet lai tas paliek kā vēsturisks piemērs tam, ka visu nevajag mērīt naudā, var ziedoties dzimtenes labā arī tāpat. Viņš tak nav vainīgs, ka astoņdesmitajos digitālās tehnoloģijas nebija vēl tādas kā tagad.
Bet Helēnai nevajadzētu saukt par tumsoņām tos, kas nedomā kā viņa. Vai tad nu Stikla kalna cementbluķi ir vienīgais, ar ko vēsturē ieiet ?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
