Gribētos ticēt, ka ekonomikai nav pārāk daudz kopīga ar horoskopiem. Tomēr Tīģera gadā jāsaka, ka ekonomisko tīģeru fenomenu mēdz skaidrot ļoti dažādi. Kā panākumu atslēga tiek nosaukta gan neoliberāla politika un brīvais tirgus, gan šo valstu mērķtiecīgi plānveida ieguldījumi konkurētspējīgās nozarēs. Iespējams, ka vienīgās teorijas, kas cita citu savstarpēji neizslēdz, atsaucas uz ieguldījumiem izglītībā, infrastruktūrā un īpaši eksporta produktu ražošanā.
Arī Baltijas valstis agrāk tika dēvētas par ekonomiskajiem tīģeriem, atskatoties uz 2000.–2007. gada ekonomisko izaugsmi. Tomēr šie "tīģera gadi" Latvijai nebija ilgtspējīgi. Vairumam tie beidzās ar savilktām jostām un taupības dogmu, ar globālu finansiālo krīzi, kas mūsu valsts attīstību iegrūda krīzes menedžēšanas režīmā. Bieži vien šķiet, ka šādā izdzīvošanas režīmā mēs atrodamies joprojām.
Vairākās izaugsmei svarīgās jomās, piemēram, veselības aprūpei veltītajā budžeta daļā vai zinātnes investīcijās, Latvija joprojām atrodas ES lejasgalā. Par spīti pandēmijai, likumdevēji joprojām nesaredz šo investīciju nepieciešamību, demonstrējot ierūsējušu politisko domāšanu. Arī tagad, kad vēlēšanu gadu piesātinās atsauces uz "Singapūras modeli" vai Dubaijas brīnumiem, daudz nozīmīgāks būtu aicinājums steidzami ieguldīt mūsu veselības aprūpē un izglītības sistēmā.
Šādi ieguldījumi ir nepieciešami arī Latvijas ekonomikai. Nevienu dzīves jomu pandēmija nav atstājusi neskartu – tā ietekmē veidus, kā mēs strādājam, mācāmies, izklaidējamies un saredzam savu nākotni. Tādēļ likumsakarīgi, ka pandēmija liek uzdot arī jautājumus par Latvijas ekonomiku – vai arī trešajā Covid-19 gadā mēs savu nākotnes labklājību balstīsim uz iepriekšējās krīzes mantojumu?
Latvijas jaunā ekonomika?
Zāģēta koksne, apraides iekārtas un stiprais alkohols – 2019. gadā šos trīs produktu veidus Latvija eksportēja ar vislielākajiem ieņēmumiem.[1] Izņemot medikamentus un apraides iekārtas, Latvijas piedāvājumu varētu vērtēt kā vidēji zemas sarežģītības ekonomiku, jo mūsu eksports balstās vienkāršākos produktos – labībā, koksnē, pārtikas produkcijā. Ekonomiskā sarežģītība ir noderīgs mērījums, jo tā raksturo valsts produkcijas konkurētspēju un dažādību. Tā ietver zināšanas un industriālo bāzi, kas nepieciešama ienesīgāku produktu izveidei. Globālajā tirgū ekonomiskā sarežģītība cieši sasaistās ar iedzīvotāju ienākumu līmeni un ekonomisko izaugsmi. Lai atrastu sarežģītākas un ienesīgākas ekonomikas, mums nav jādodas tālu – Igaunijas galvenie eksporta produkti ir apraides iekārtas, naftas produkti, automašīnas un saliekamās ēkas.
Neapšaubāmi, Latvijas ekonomikai jākļūst konkurētspējīgākai arī bez videi kaitīgas naftas pārstrādes. Tieši klimata pārmaiņu krīze un zaļo tehnoloģiju nepieciešamība var iezīmēt Latvijas jaunrades potenciālu. Tā vietā, lai gaidītu ES regulu sekas vai sodus, Latvija var apzināti investēt augstas sarežģītības zaļajā ekonomikā. Ar zemām procentu likmēm, pieejamu riska kapitālu un spēcinātu "Altum" funkciju Latvija var lemt par labu energoefektivitātei, zaļajai enerģijai un nākotnes tehnoloģiju izstrādei. Šie ieguldījumi mūsu uzņēmējdarbībā un infrastruktūrā paver ceļu arī jaunu produktu izveidei, ārvalstu investīcijām un eksporta tirgum. Tie paver ceļu Latvijai, kuras iedzīvotāju apkures rēķinus nesadārdzina valsts atkarība no autoritārās Krievijas gāzes.
Nākotnes darbinieki ir jāalgo šodien
Vietējā darba tirgū Latvijas speciālistu zināšanas ne vienmēr tiek novērtētas. Īpaša atbildība te jāuzņemas likumdevējiem, kuru vecmodīgā domāšana nonāk pretrunās ar mūsdienu darba realitāti. Ar Latvijas nodokļu režīma sarežģītību pašnodarbinātie, pusslodzes darbinieki un autoratlīdzību saņēmēji sacenšas jau gadiem. Augsti kvalificētu darbinieku dzīvē pandēmija ir ieviesusi papildu izmaiņas – darbu ir gan iespējams, gan vēlams veikt attālināti. Darba laiks kļūst dinamiskāks, tehnoloģiju zināšanas vēl svarīgākas, iespējas strādāt vairākās darbavietās vai veikt ārvalstu darbu no mājām – sasniedzamākas.
Iespēja apvienot darbu ar veselīgu ģimenes dzīvi ir svarīgāka nekā jebkad – miljoniem cilvēku pandēmija ir likusi par savu karjeru padomāt divreiz, jo pašreizējais darbs nepiedāvā izaugsmi, nav savienojams ar bērnu audzināšanu vai vēlmi veikt intelektuāli stimulējošu darbu, kas pozitīvi ietekmē sabiedrību.[2] Ārzemju mediji atsaucas uz "The Great Resignation" – "Lielo atkāpšanos". Tiek lēsts, ka Lielbritānijā patlaban trūkst apmēram viena miljona darbinieku [3], kamēr ASV darbinieki pieprasa minimālās algas celšanu un iespējas dibināt arodbiedrības vadošajos uzņēmumos.[4][5] Pat finansiāli skarbā pandēmijas pieredze parāda darba apstākļu izšķirošo nozīmi.
Latvijai no šīs pieredzes ir jāmācās, lai mūsu darbinieki paliktu mūsu valstī. Ar ieguldījumiem infrastruktūrā nepietiks – ir jāpaaugstina arī sociālās garantijas. Ir jāattīsta mūsdienīga darba vide, kas iekļauj elastīgas darba stundas, pilnvērtīgu veselības apdrošināšanu, bērnistabas un citas atbalsta formas. Vajag darbavietas un nodokļu režīmus, kas pieņem dažādus darbiniekus ar dažādiem nodarbinātības veidiem. Ekonomisko attīstību vairs nav iespējams mērīt tikai pēc iekšzemes kopprodukta – lai valsts attīstība būtu ilgtspējīga, tai pienācīgi jārūpējas arī par iedzīvotāju labklājību. Šie ir svarīgi priekšnoteikumi Latvijas ekonomikai, kas eksportē produktus un pakalpojumus, nevis darbaspēku.
[1] https://oec.world/en/profile/country/lva
[2] https://www.businessinsider.com/why-workers-quit-pandemic-showed-life-too-short-great-resignation-2021-11
[3] https://www.politico.eu/article/uk-job-vacancies-one-million-record/
[5] https://www.industryweek.com/talent/labor-employment-policy/article/21179587/labor-update-kellogg-negotiates-deere-litigates-and-amazon-faces-new-organizing-push
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
