Antoņina Ņenaševa: Ziemeļvalstu labklājība – retorikā un praksē
Foto: DELFI

Latvijas valdības plānotais 2021. gada budžets ir politiskās drosmes trūkuma apliecinājums. Turoties pie taupības politikas un ignorējot saprātīgu ilgtermiņa ieguldījumu iespējas, valdības vēršanās pret maznodrošinātiem iedzīvotājiem apdraud Latvijas labklājību. Mēs ticam, ka Latvijai ir iespējas nākamajos gados ieviest Ziemeļvalstu labklājības praksi, taču Saeimas koalīcijas demonstrētās prioritātes mūsu valsti ved pretējā virzienā.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Jāpiebilst, ka pandēmijas ietekmē tika ieviestas korekcijas Eiropas Savienības nosacījumos, kas noteica nacionālo dalībvalstu deficītu un parādu pieļaujamās normas. Šīs izmaiņas valdībai sniedza unikālu iespēju ielikt pamatus ilgtermiņa investīcijām iedzīvotāju labklājībā, veselības aprūpē, sociālajā aizsardzībā, izglītībā un ilgtspējīgā enerģētikā. Papildus valdība jau pērn sāka gatavoties kārtējai nodokļu reformai, apsverot dažādus scenārijus – arī relatīvi progresīvus scenārijus, kas paredzēja lielāku budžeta deficītu. Nebija šaubu, ka mūžīgi sarūkošās fiskālās telpas apstākļos būtu sarežģīti ieviest patiesi jēgpilnu nodokļu reformu.

Negaidītā pandēmija un ar to saistītie pieejamie Eiropas līdzekļi deva valdībai iespēju izpildīt solījumus, kas retoriski sludināja tiekšanos uz Ziemeļvalstu dzīves līmeni. Tomēr piedāvātā nodokļu reforma un nepietiekamā veselības aprūpes finansēšana kārtējo reizi apliecina to, ko klusībā zina ikviens – frāzes par Ziemeļvalstīm ir saturiski tukšas. Finanšu ministrijas ieskatā sociālais taisnīgums ir maznozīmīgs un stratēģiski svarīgās nozares, piemēram, veselība un izglītība, ir vietas, kur nauda pazūd, nevis rodas.

Plānoto izmaiņu skaļākā inovācija neapšaubāmi ir iecere ieviest obligātas sociālās iemaksas. Zemo ienākumu struktūra un ievērojamā ēnu ekonomika tik tiešām būtisku iedzīvotāju daļu padara sociāli neaizsargātus un neapdrošinātus. Ja sabiedrība piedzīvo ārēju šoku, gluži kā šā gada pavasarī, sociālās drošības sistēmas kvalitāte kļūst fundamentāli izšķiroša. Pandēmijas dēļ Latvijas sociālās politikas trauslums atkal kļuva aktuāls. Gluži likumsakarīgi, ka valdība apņēmās radīt risinājumus šai nopietnajai problēmai, tomēr grūti iedomāties efektīvāku veidu, kā situāciju padarīt vēl sliktāku. Minimālas sociālas iemaksas, iespējams, ir jēgpilns risinājums sabiedrībā, kur lielākā daļa iedzīvotāju ir spējīgi veikt vismaz minimālus uzkrājumus nākotnei. Tomēr Latvijā 60%1 iedzīvotāju pelna līdz 700 EUR pēc nodokļu nomaksas laikā, kad valdība plāno samazināt solidaritātes nodokli un dot atlaides cilvēkiem, kas pelna ap 5200 EUR mēnesī.

Protams, ne visi strādā alternatīvajos nodokļu režīmos, tomēr obligātas sociālas iemaksas būtībā ir papildu nodoklis iedzīvotājiem, kuru ienākumi ir neregulāri. Valdība ir teikusi, ka ēnu ekonomikas mazināšana ir viena no tās prioritātēm, tomēr, ja cilvēks būs spiests izvēlēties starp apdrošināšanos no neparedzama gadījuma nākotnē un rēķinu nomaksu tagadnē, nav grūti iedomāties iedzīvotāju prioritātes. Cenšoties nodrošināt sabiedrības sociālo aizsardzību, valdība patiesībā zemo un neregulāro ienākumu saņēmēju dzīvi padarīs neiespējamu.

Otra kliedzoša vajadzība, ko budžets nepilda pietiekami, ir veselības aprūpes sistēmas stiprināšana. Trūkstošie cilvēkresursi un garās pacientu rindas ir labi zināmas problēmas, kurām daļa risinājuma slēpjas tieši atbilstošā finansējuma apmērā. Ja privātajā sektorā trūkst darbinieku, algas palielinājums kalpo kā piesaistes mehānisms.

Turklāt publiskais sektors bieži tiek modelēts uz privātā sektora pamata, bet šajā aspektā neizskaidrojamu iemeslu dēļ minētā racionalitāte lēmumpieņēmējiem šķiet morāli nederīga. Līdz šim vienmēr varēja aizbildināties ar mūžīgo un mītisko naudas trūkumu, tomēr šogad (un nākamgad, un, visticamāk, arī aiznākamgad) šādas atrunas nebūs derīgas. Likumā noteiktais finansējums ārstu atalgojumam joprojām nav piešķirts pilnā apmērā, jo pērn neizpildītais solījums joprojām paliek nepildīts. Netiek piešķirts pilnvērtīgs finansējums arī rindu mazināšanai, agrīnai slimību diagnostikai2 un zāļu izmaksu kompensēšanai, kas vedina uz nepatīkamu secinājumu: valdošā koalīcija nevēlas (nevis nespēj) uzlabot Latvijas iedzīvotāju veselību un neredz sociālu jēgu augstas kvalitātes veselības aprūpes pakalpojumiem. Veselības ministres aicinājums ārstiem atteikties no daļas sava atalgojuma, lai piešķirtu to pacientu vajadzībām, norāda uz ministres un valdības ierobežoto spēju aizstāvēt iedzīvotāju un nozares prioritārās intereses.

Visbeidzot, kā jau ierasts, lielākā daļa Latvijas sabiedrības vispār netika iesaistīta budžeta un nodokļu reformas veidošanā. Ierastie sociālie partneri un eksperti, protams, tika uzrunāti, un viņu pārstāvētās intereses arī atspoguļojas piedāvājuma struktūrā, bet citas interešu grupas, piemēram, pašnodarbinātie, kultūras darbinieki, NVO, pašvaldības, tiek uzklausītas tikai tad, ja tām izdodas noorganizēt publiski dzirdamu opozīciju valdības priekšlikumiem. Valdība var attaisnoties, norādot, ka šīm interešu grupām ir visas tiesības un iespējas pašorganizēties, bet, iespējams, skaļa, publiska opozīcija nemaz nebūtu nepieciešama, ja valdība, it īpaši Finanšu ministrija, izrādītu iniciatīvu dažādu viedokļu uzklausīšanā. Pandēmijas apstākļi tomēr ir diezgan ārkārtēji un dažādas sabiedrības grupas ietekmē pietiekami nevienmērīgi, lai novērtētu dažādu perspektīvu nozīmīgumu. Turklāt ievērojamās naudas summas, ko valdība aizņēmās, kā arī finanšu līdzekļi, kas plūst no Eiropas Savienības, ir lielisks temats demokrātiskām apspriedēm par labākajiem veidiem, kā šos resursus investēt. Bet valdība nav ieinteresēta ekonomikas demokrātijā.

Labklājība nerodas pati no sevis, un tā nerodas automātiski no pieaugošas privātā sektora aktivitātes. Ir pēdējais laiks apzināties, ka labklājība ir aktīvi jāveido un galvenās lomas šajā procesā ir valsts valdībai, mūsu izglītības un veselības aprūpes sistēmai. Tomēr Latvijā īstā neuzticības problēma ir rodama nevis starp iedzīvotājiem un politiķiem, bet pašu politiķu neuzticībā nozarēm, ko tie pārstāv.

Investīcijas iedzīvotāju labklājībā nav izdevumi – tās ir ieguldījums. Sabiedrības uzdevums ir meklēt labklājību un piedāvāt reālistiskas, konstruktīvas alternatīvas valdības realizētajai budžeta politikai. Lēmumu pieņemšanā ir proaktīvi un savlaicīgi jāiesaista tās iedzīvotāju grupas, kuras skars sekojošās nodokļu pārmaiņas. Šim budžetam taču būtu jāsamazina nevienlīdzība un jāvairo iedzīvotāju pārliecība par drošu nākotni. Un, protams, absolūta prioritāte ir jādod medicīnas nozarei. Tikai tā mēs patiešām varam Latvijas nākotni pavērst Ziemeļvalstu virzienā ne tikai vārdos, bet arī realitātē.



1https://www.csb.gov.lv/lv/statistika/statistikas-temas/socialie-procesi/nodarbinatiba/meklet-tema/2653-nodarbinatiba-2019-gada-4-ceturksni-un

2https://www.lsm.lv/raksts/zinas/latvija/latvija-apstajusies-agrina-kruts-veza-diagnostika.a376457/

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Eiropas Savienība Finanšu ministrija Investīcijas
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form