No četriem uz diviem riteņiem
Vēl gluži nesen katrs sevi cienošs uzņēmējs ar biroju vai ražotni pilsētas robežās uzskatīja par savu pienākumu nodrošināt darbiniekiem un klientiem ērtu piekļūšanu ar auto, būvējot milzu stāvvietas. Nereti pat darba sludinājumos tika uzsvērts, ka darbavietas tuvumā ir ērti novietot auto. Pieaugošā auto skaita dēļ pilsētās, tai skaitā Rīgā, veidojas sastrēgumi, grūti atrast stāvvietu īsam brīdim un gandrīz neiespējami atrast stāvvietu mājas tuvumā. Tāpēc cilvēki sāka meklēt alternatīvus risinājumus, kā ērti nokļūt galamērķī.
Ielās sāka parādīties arvien vairāk velosipēdistu. Viens pēc otra lielie uzņēmumi, īpaši bankas, izveidoja savus velosipēdu "parkus", piedāvājot darbiniekiem ikdienas gaitās doties ar divriteni. Velosipēdu piedāvāšana darbiniekiem bija kā viens no punktiem darbinieku veselības uzlabošanas programmās. Papildus tapa ērtas velosipēdu stāvvietas, tika piedāvātas izglītojošas lekcijas par velobraukšanu utt. Mikromobilitāte, šajā gadījumā – tieši velosipēdi, pamazām iekļuva uzņēmumu ilgtspējas jautājumu lokā. Vienlaikus tas ir arī korporatīvās sociālās atbildības temats, jo, piedāvājot darbiniekiem alternatīvus pārvietošanās veidus, uzņēmums rūpējas ne vien par savu tēlu, bet arī par darbinieku labsajūtu un vidi pilsētā.
Centrālās statistikas pārvaldes (CSP) aptaujā, kas tika veikta 2014. un 2015. gadā, tikai 3,4% respondentu norādīja, ka ik dienu uz darbu dodas ar velosipēdu.1 Līdzīgā aptaujā 2017. gadā šis rādītājs bija 4%, bet 2020. gada sākumā Satiksmes ministrija prezentēja datus, ka ikdienā velosipēdu izmanto jau 6% Latvijas iedzīvotāju.2 To, kuri velosipēdu izmanto neregulāri – īsiem pārbraucieniem vai atpūtai brīvdienās –, protams, ir krietni vairāk.
Kā pērkons no skaidrām debesīm – elektroskūteri
Kad diskusijas "auto vs velosipēds" jau bija nokaitētas, kā zibens no skaidrām debesīm pilsētas satiksmē iebrāzās vēl viens alternatīvās pārvietošanās veids – elektroskūteri. To pieejamība auga neizsekojamā ātrumā, un jau 2020. gada aprīlī Rīgā vien elektroskūteru nomu piedāvāja seši dažādi uzņēmumi. Ikdienā pilsētas ielās redzam ar šiem braucamajiem pārvietojamies raibu auditoriju – no studentiem līdz biznesa ļaudīm uzvalkos.
Straujais elektroskūteru popularitātes kāpums lika sarosīties arī valsts iestādēm, iekļaujot tos Ceļu satiksmes noteikumos, jo līdz šim šāds braucamais ne likumos, ne noteikumos nebija minēts. Pat Latvijas nacionālajā attīstības plānā 2021.–2027. gadam iekļauts mērķis – vietējās mobilitātes nodrošināšana nodarbinātībai un pakalpojumu saņemšanai, uzlabojot infrastruktūru un sniedzot atbalstu inovatīviem mikromobilitātes risinājumiem.3 Tas parāda, ka mobilitāte ir aktualitāte pat valstiskā līmenī, jo cilvēku mobilitāte – spēja ātri un ērti nokļūt vajadzīgajā galamērķi – ir būtiska valsts kopējās ekonomiskās izaugsmes sastāvdaļa.
Iesaisti darbiniekus, esi līderis mikromobilitātē
Pandēmijas laikā mobilitātes jautājumi kļuvuši sevišķi aktuāli, jo daļa cilvēku atkal izvēlas vairāk pārvietoties ar auto, lai nebūtu jāizmanto sabiedriskais transports, kur ir paaugstināta iespējamība inficēties ar Covid-19. Citi vairāk pievēršas velosipēdiem vai elektroskūteriem, katrā ziņā – alternatīvie pārvietošanās veidi kļūst arvien populārāki.
Lai arī pēdējā gada laikā esam iemācījušies daudz darbu paveikt attālināti, ir un paliks tādi pienākumi, kur nepieciešama cilvēka klātbūtne. Piedāvājot darbiniekiem izmantot alternatīvus pārvietošanās veidus, darba devējs var parādīt arī savas rūpes par darbinieku veselību – ja darbiniekam jāpārvietojas pa pilsētu nelielos attālumos, izmantojot uzņēmuma piedāvātu velosipēdu vai elektroskūteri, nebūs jākāpj sabiedriskajā transportā, jātērē nauda biļetei un arī garastāvoklis uzlabosies, atrodoties svaigā gaisā. Darba pienākumi tiks veikti ātrāk, jo ceļā patērētais laiks samazināsies.
Protams, elektroskūteri un arī velosipēdi nav lēts prieks – ja gribam kvalitatīvus, kas kalpos ilgāku laiku, turklāt vairākus uzreiz, jārēķinās ar izdevumiem vairāku tūkstošu eiro apmērā, nerunājot nemaz par izdevumiem stāvvietu ierīkošanai, paša pakalpojuma ieviešanai, apmācībām u. c. papildu izdevumiem. Turklāt Latvijā joprojām novērojama tendence, ka uzņēmēji visus nepieciešamos ražošanas vai citus līdzekļus vēlas iegūt īpašumā – pērk uzreiz vai ņem kredītu, bet galvenais – lai tas būtu paša īpašums. Iespējams, to ietekmējuši ilgie gadu desmiti, kad privātīpašums kā tāds netika atzīts. Tomēr pasaulē tendences ir gluži citas, proti, biznesā ienāk jauni finansējuma veidi investīcijām – līzings, savstarpējā aizdevuma platformas, dažādi finanšu tehnoloģiju risinājumi u. c.
Piemēram, 2019. gadā Eiropā jaunu līzinga darījumu apjoms pārsniedza 415 miljardus eiro.4 Uzņēmumi līzingu izmanto ne tikai auto un industriālās tehnikas iegādei, bet arī datortehnikas, ražošanas iekārtu un elektrotransporta nomai. Tādējādi ir iespējams "uzreiz" neiztērēt milzīgas naudas summas, kā arī neieķīlāt jau esošos īpašumus, saņemot pretī kvalitatīvu, jaunu produktu. Tāpēc, lemjot par mobilitātes risinājumu ieviešanu un tam nepieciešamo finansējumu, noteikti nav jāatsakās no iecerēm, ja konkrētajā brīdī nav brīvu naudas līdzekļu visu vēlmju īstenošanai, – arī finansējumā jābūt "mobiliem" un jāspēj izmantot tos piedāvājumus, kas atrodami tirgū. Īpaši, ja runa ir par uzņēmuma ilgtspēju un darbinieku labsajūtas nodrošināšanu.
1 https://www.csb.gov.lv/sites/default/files/publication/2017-08/Nr%2022%20Iedzivotaju%20veselibas%20apsekojuma%20rezultati%20Latvija%20%2816_00%29%20LV.pdf
2 https://lvportals.lv/dienaskartiba/312426-satiksmes-ministrija-veikusi-lidz-sim-plasako-petijumu-par-velosatiksmi-latvija-2020
3 https://www.pkc.gov.lv/sites/default/files/inline-files/NAP2027_apstiprināts%20Saeimā_1.pdf
4 https://www.leaseurope.org/_flysystem/s3?file=Statistics/Facts%20and%20Figures/LeaseuropeFF_19.pdf