Ar nelielu Latvijas piemēru varētu raksturot, ko mēs iegūtu, ja dati internetā būtu pieejami tā, kā vēlas datorizētās žurnālistikas atbalstītāji. Satiksmes ministrijas šausminošo paziņojumu par Latvijas tiltu avārijas stāvokli varētu ilustrēt ar skaidru salīdzinošu datu tabulu, kurā pretī katra mūsu valsts tilta nosaukumam būtu tā uzbūvēšanas laiks, noslogotības rādītājs, pēdējā remonta laiks, atzīme par nolietotību, iespējamās avārijas riska pakāpi, utml. Ja šī tabula būtu ievietota internetā, jebkurš žurnālists to varētu pārveidot par datubāzi, pēc tam ar vienkāršas datu analīzes palīdzību atklājot, ka visbīstamākais Latvijas tilts ir tas, pa kuru katru dienu brauc pāri viņa pilsētas sabiedriskais transports ar daudziem valstij uzticīgiem nodokļu maksātājiem un viņu bērniem. Tomēr patlaban mēnesi pēc ministrijas paziņojuma dati vēl arvien ir pieejami tikai tiltu tehniskā novērtējuma protokolu kaudzes izskatā, un tas kavē pašas amatpersonas novērtēt, kura tilta lietošana līdz remontam būtu jāaizliedz vispār un kurš vēl var pagaidīt.
Tiem, kam svarīgāka amatpersonu mantiskā stāvokļa maiņa periodā, kamēr tās atbildīgas par mūsu samaksāto nodokļu iztērēšanu, interesētu internetā publiski pieejamas datubāzes par iedzīvotājiem piederošajiem transportlīdzekļiem, nekustamajiem īpašumiem, vērtspapīriem un darījumiem ar to visu. Lai kontrolētu amatpersonu radinieku materiālās labklājības neatkarību, lieti noderētu iedzīvotāju reģistra elektroniskās datubāzes daļas par amatpersonu ciltskokiem publiskošana internetā.
Patlaban pieejamie valsts pārvaldes iestāžu interneta resursi ir domāti nevis datu publiskošanai un vispusīgai informācijas apmaiņai ar sabiedrību un žurnālistiem kā tās pārstāvjiem, bet gan niecīgai valsts iestādes prezentācijai un varbūt jautājumu saņemšanai no ziņkārīgākiem pilsoņiem, kas ne vienmēr garantēti nozīmē arī atbildēšanu. Gribētos domāt, ka līdzšinējā visai formālā pieeja valsts pārvaldes internetizācijai ir nevis ļaunprātīga sabiedrības turēšana neziņā, bet vienkārša neizpratne par datu plašas izplatīšanas lietderību.
Šis process varētu kalpot arī par katalizatoru valdošo aprindu godīgumam un patiesajiem nolūkiem — ja izglītots un progresīvi runājošs politiķis vai valsts institūcijas vadītājs visiem spēkiem pretojas informācijas pieejamības nodrošināšanai, varbūt viņa motīvi ir nevis riebums pret datoru un globālo internetizāciju, bet gan bailes no jautājuma, kā bijušais padomju pilsonis, kas neaudzēja tulpes, jaunās valsts vadīšanas procesā iekrājis pabiezu “mazumiņu” ne tikai sev, bet arī virknei pirmās, otrās un piektās pakāpes radinieku.
Protams, ceļā uz patiesi atklātu informācijas sabiedrību mūs gaida daudz klupšanas akmeņu, no kuriem pirmais malā pasperamais varētu būt likumdošanas uzstādījuma maiņa — nevis pieejama ir tā informācija, kas nav aizliegta, bet gan — pieejams ir viss, kas attiecas uz sabiedrības labklājību un attīstību, izņemot dažus privāti un no valsts drošības viedokļa neaizskaramus aspektus.
Datu pieejamība nodrošinātu arī lielāku uzticamību presei, jo tad jaunu ziņu atrašana būtu vairāk atkarīga no žurnālista profesionalitātes un izdomas, nevis politiķu vai viņu sponsoru vajadzībām un savstarpējās kašķēšanās. Cienījamie informētāji un informējamie, laiks pamosties un pieprasīt patiesu informācijas pieejamību, nevis samierināties ar druskām, ko par pietiekami nekaitīgām publiskošanai atzīst mūsu pašu algotie cenzētāji!