Pēc tam, kad “Delfi Versijās” tika publicēts advokātes Ilzes Krastiņas komentārs par Satversmes tiesas spriedumu, kurš atļauj par aizstāvi krimināllietās būt ne tikai zvērinātam advokātam, “Delfi” redakcijā vērsās cilvēks, kurš pārstāvēja prasības iesniedzēju, un izrādās, ka, ja advokātei spriedums šķitis pārāk netaisnīgs attiecībā uz advokātiem, tad prasības iesniedzēji – tieši otrādi – uzskata, ka nav panākuši to, ko vēlējušies.
Sprieduma konstatējošā daļā iesniedzējas argumenti ir sniegti nepilnīgi un konspektīvi, kas sprieduma lasītājam neļauj pilnībā un precīzi izprast iesniedzējas pozīciju. Iesniedzējas pieteikumā bija rakstīts: ''Es uzskatu, ka aizstāvju funkcijas arī krimināllietā ir jāpilda personai, kura bauda aizstāvamās personas pilnīgu uzticību un par kuras spējām kvalificēti veikt aizstāvja pienākumus šī aizstāvamā persona ir pārliecināta. Par aizstāvi var būt persona, kura apzināti un viennozīmīgi piekritusi uzņemties šo pienākumu veikšanu. Vienlaikus, izvēloties kā aizstāvi personu, kurai nav formālā advokāta titula, apsūdzētā persona nepārprotami atzīst sevis izvēlētā aizstāvja rīcības atbilstību savām interesēm un nepārliek uz viņu atbildību par iespējamo to neapmierinošo procesa galaiznākumu, uzņemoties to pati''.
No Satversmes tiesas sprieduma lietā Nr. 2003-04-01: ''… advokāts, nododot zvērestu, kļūst par tiesu sistēmai piederīgu personu un apņemas aizstāvēt tiesā personu tiesības sabiedriskās labklājības interesēs un to vārdā''.
Savā viedoklī es rakstīju: ''Tieši šie apstākļi – gan ''piederība sistēmai'', gan ''sabiedrības intereses'' ir vieni no būtiskākajiem argumentiem, lai apšaubītu Latvijas Republikas advokātiem deleģēto ekskluzīvo tiesību uz aizstāvju pienākumu pildīšanu kriminālprocesā pamatotību. Jēdziens ''sabiedrības intereses'', manuprāt, ir vairāk politisks, nekā juridisks. Bet ''piederība sistēmai'' … rada šaubas par advokāta darbības prioritātēm – vai pirmajā vietā būs klienta intereses, vai cenšanās notušēt citu ''sistēmai'' piederīgo iestāžu darbinieku neprecizitātes, kļūdas vai pat izdarītos amatnoziegumus''.
Tiesa ir ņēmusi vērā Saeimas argumentu, ka tiesības izvēlēties aizstāvi nav absolūtas un var tikt ierobežotas, …, pieminot ECT Komisijas lēmumu Nr. 722/60. Tas, ka Saeima atsaucās uz ECT Komisijas 1960. gada lēmumu, kurš vēlāk, – 1983. gadā, tika dezavuēts no rangā augstākas institūcijas – ECT puses, manuprāt, stipri vien atgādina zivju tirgotāja centienus pārliecināt pircēju par ''otrā svaiguma zivs'' iegādāšanās ne tikai vēlamību, bet arī nepieciešamību.
Diemžēl, Tiesa ir faktiski ignorējusi iesniedzējas argumentu: likumdevējs ''ir likumā iekļāvis sašaurinātu jēdziena ''advokāts'' tulkojumu, jo advokāti ir tikai neliela to personu kopuma daļa, kuri varētu veikt aizstāvja funkcijas''. Šīs ignorances rezultātā tiesa nav centusies noskaidrot iesniedzējas minētā termina ''aizstāvis'' saturu pat tajās vārdnīcās, kurās tai bija izdevies atrast vārda ''advokāts'' skaidrojumu.
Sprieduma secinājumu daļas 1.3. punktā Tiesa, atsaucoties uz taisnīguma principu, pareizi norāda, ka ''juridisko palīdzību (...) nodrošināt ir valsts pienākums. To, ka personai nav pienākuma griezties pēc juridiskās palīdzības tikai pie advokātiem, apstiprina arī kriminālprocesa normās noteiktais, proti, ka personai ir tiesības atteikties no aizstāvja un aizstāvēt sevi pašai (izcēlumi – mani)'', tādējādi ''brīvprātīgi'' atsakoties no savām procesuālajām tiesībām.
Apstrīdētā norma ierobežo arī juristu tiesības, jo, kā savā atbildē Satversmes tiesu informēja Latvijas Cilvēktiesību un etnisko studiju centrs: ''... KPK 97. panta 5. daļa aizstāvim formāli paredz plašākas tiesības nekā pašam tiesājamam, ja aizstāvis piedalās izmeklēšanas darbības, tātad, prezumējams, arī tiesas izmeklēšanā, proti tiesības uzdot jautājumus lieciniekiem un citiem. Šādas tiesības KPK 95. pantā nav paredzētas apsūdzētajam. Arguments, ka apsūdzētajam likumā nav aizliegts veikt tādas pašas darbības, kā aizstāvim, ir nepietiekošs, jo redakcionālās atšķirības starp apsūdzētā un pārstāvja tiesībām nozīmē, ka šīs tiesības apsūdzētajam nav ar likumu garantētas...''.
Diemžēl, Tiesa nav analizējusi tādu situāciju, kad apsūdzētā persona nav spējīga sevi aizstāvēt pati, taču kāda iemesla dēļ nevēlas uzticēt savu aizstāvību zvērinātam advokātam. Viens no šiem iemesliem, kuru nedrīkst ignorēt, ir Latvijas juristu nelielas daļas radītais, sabiedrības daļā valdošais priekšstats par ''tiesu sistēmu'', kā vienotu veidojumu ar mafiozas struktūras pazīmēm, kurā ikkatra locekļa darbība ir virzīta uz nacionālā ienākuma daļas pārdalīšanu šī veidojuma ietvaros un savu locekļu interesēs. Un advokāti, neapšaubāmi, ir viena no šāda ''organisma'' sastāvdaļām. Tauta advokātiem netic. Un izmanto viņu pakalpojumus tikai tāpēc, ka skaidri apzinās savu izredžu trūkumu uzvarēt procesā, nemaz jau nerunājot par uzvaru lietā, bez juridiskās palīdzības.
Un, ja šādā situācijā nonāk cilvēks, kura materiālais stāvoklis neatļauj izmantot kvalificēta advokāta palīdzību; viņš pats labi apzinās savu nespēju efektīvi realizēt savas tiesības uz pašaizstāvību, viņam ir labi zināms, cik kvalitatīvu aizstāvību var sagaidīt no valsts nozīmētā advokāta; taču viņam ir radinieks, vai vienkārši – labs draugs, kurš nav advokāts, bet kurš rūpīgi iepazinies ar lietas materiāliem, piekrīt uzņemties šī cilvēka aizstāvību, tad liegt šim apsūdzētajam iespējas izmantot neprofesionāla aizstāvja palīdzību, manuprāt, nozīmē vārda ''taisnīgums'' pilnīgu profanāciju.
Es pat vēlētos teikt, ka šāda situācija būtu vērtējama, kā cilvēka rīcībspējas prettiesiska ierobežošana.
''Satversmes tiesa atzīst, ka tiesības uz taisnīgu tiesu nav absolūtas un var tikt ierobežotas. Satversmes tiesa vairākos spriedumos (seko uzskaitījums) atzinusi, ka zināmos apstākļos valstij ir tiesības ierobežot Satversmē garantētās tiesības uz taisnīgu tiesu. Pamattiesības var ierobežot tikai Satversmē noteiktajos gadījumos, kad to prasa svarīgu sabiedrības interešu aizsardzība un tiek ievērots samērīguma princips''.
To es nesaprotu vēl joprojām – vai nu Satversmes tiesas tiesneši nav lasījuši Satversmi, vai nu viņi gluži vienkārši pietiekoši labi neorientējas juridiskajā terminoloģijā. Abi varianti – no absurda teātra repertuāra.
Es pieļauju, ka Tiesa bija vēlējusies uzrakstīt, ka ''tiesības uz taisnīgu tiesu nav ierobežojamas, taču tās sastāv no vairāku konkrētu tiesību kopuma, – kā tiesībām uz apsūdzības izskatīšanu neatkarīgā un objektīvā tiesā; tikt nekavējoties informētam viņam saprotamā valodā un detalizēti par viņam izvirzītās apsūdzības raksturu un iemeslu; arī aizstāvēt sevi pašam vai ar paša izvēlētu juridisku palīdzību; pieprasīt aizstāvības liecinieku klātbūtni, utt., t.i. tiesībām, kuras savā kopumā veido šo pamattiesību. Katra no tām var tikt ierobežota, taču tikai tik lielā mērā, lai šis ierobežojums neskartu pašas pamattiesības kodolu'', bet tas tai, man nesaprotamu iemeslu dēļ, neizdevās. Un kā šī ''ierobežoti taisnīgā tiesa'' būs jādēvē – par ''pa pusei taisnīgu tiesu'' vai ''nedaudz netaisnīgu tiesu''?
''Tā kā apstrīdētā norma ir pretrunā ar vienu no Satversmes pantiem – 92.pantu, nav nepieciešams tālāk izvērtēt tās atbilstību Satversmes 89.pantam''. Saprotu Tiesu. Jo kurš gan vēlēsies atzīt, ka valsts nepilda savas starptautiskās saistības. Un saglabāt šo status quo.
Tāpēc arī galavārds varētu pretendēt uz Zālamana lauriem: ''atzīt Latvijas Kriminālprocesa kodeksa 96. panta otrās daļas pirmo teikumu par neatbilstošu Latvijas Republikas Satversmes 92. pantam un spēkā neesošu no 2004. gada 1. marta, ja likumdevējs negrozīs advokātu darbības tiesisko regulējumu...''.
Šis lēmums ir vairāk nekā nesaprotams. Tiek atzīts, ka apstrīdētā normas neatbilst Satversmei, taču tā netiek nekavējoties atcelta. Tātad, – vai tas būtu jāsaprot tā, ka Satversmes tiesa ir sankcionējusi antikonstitucionālas normas turpmāku pielietošanu tiesu praksē? Ja vien vispārējās jurisdikcijas tiesu tiesneši uzdrošināsies to darīt. Pastāv taču Eiropas Cilvēktiesību tiesa, kuras spriedumi Latvijas valstij ir saistoši, taču kuras tiesneši var neizprast Latvijas tiesnešu jaunatklājumus un nepiekrist ne tiesību uz taisnīgu tiesu ierobežošanas konstitucionalitātei, ne pašu par antikonstitucionālu atzītas normas darbības prolongācijai.
Es paredzu, ka valsts kase tiks krietni vien patukšota, jo neredzu iemeslu, kāpēc Strasbūras tiesa nevarētu konstatēt Konvencijas 6.panta 3.daļas ''c'' punkta pārkāpumu, ja gadījumā kāds, kopš šā gada 7.oktobra līdz tam laikam, kamēr Saeima sakārtos likumdošanu, izvēlēsies uzticēt sava aizstāvja pienākumu personai, kura nesastāvēs Latvijas zvērinātu advokātu kolēģijā un viņam tas tiks liegts.
Un nobeigumā – viens citāts: no ASV Augstākās tiesas tiesneša Klārka formulētā vairākuma viedokļa lietā “Mapp v Ohio”, 1961: ''Nekas nav spējīgs sagraut varas institūcijas ātrāk kā pašu radīto likumu neievērošana no to puses''.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
