Valsts uzņēmumu padomes likvidētas. Nav nekādu šaubu, ka sabiedrība šīs nolādētās padomes uzskata teju par lielāko ļaunumu valstī. Neapšaubāmi, ka visādi Straumes, Kalvīši un Gulbes šīs institūcijas reputāciju un pašu būtību ir tiktāl degradējuši, ka pie cita rezultāta nonākt būtu gandrīz vai neiespējami.

Palasiet vien komentārus Tvnetā pie 10. jūnija LNT ziņu raidījuma par šo tematu. Komentētāji bija gatavi bez personāliju šķirošanas smirdošās padomes durt uz dakšām, sēdināt uz mietiem, mīkstākajā variantā – visus aiz restēm. Ja valdība nerīkotos ar likvidēšanu, līdzīgā kārtā izrēķināties ar viņiem pašiem. Nu, nolikvidēja – un ko tālāk?

Vai kādam vispār interesē, ar ko šīs padomes nodarbojās, kā praktiski pildīja savus pienākumus? Ļoti zīmīgs ir “Uzvarētāju” partijas pārstāvja J.Urbanoviča (SC) komentārs šai pašā LNT sižetā – no padomēm neesot nekāda pienesuma, pat funkciju nekādu. Tieši tā – no viņa partijas deleģētā pārstāvja Privatizācijas aģentūras padomē miljonāra V.Barinova pienesuma tik tiešām nav bijis nekāda, jo kāds gan var būt pienesums, ja viņš pats apgalvo, ka uz padomes sēdēm reizi mēnesī atnākot papļāpāt. Būtu vēl labi, ja tā. Diemžēl pienesums ir gan, taču ar mīnus zīmi, jo daudzkārt ciniskā veidā akceptēja klajus likumu pārkāpumus. Funkcijas? Reizi mēnesī papļāpāt un paņirgāties par tiem, kas par savu galveno pienesumu un funkciju uzskata to, kas rakstīts likumā un par ko nodokļu maksātāji maksā algu – pastāvīgi kontrolēt valdes darbību un uzraudzīt, lai sabiedrības lietas tiktu kārtotas saskaņā ar likumiem. Kā man personīgi ar to veicies? Atklāti sakot – nekā. Tad jau labi vien ir, ka likvidē? Spriediet paši.

Par manis atklātajiem likuma pārkāpumiem pašreiz prokuratūra izmeklē vienu lietu, KNAB - trīs (līdz manai “likvidācijai” paspēšu iesniegt vēl divas), Valsts kontrolē iesniegti pieteikumi par 18 pārkāpumiem, viens izmeklēts, apstiprinājies un nodots prokuratūrai. Par pārējiem 17 neko nezinu, droši vien izmeklēti netiek un netiks. Pats tiesai esmu nodevis četras lietas. Viena jau iztiesāta līdz galam – pirmās instances tiesa manu prasību apmierināja daļēji, par būtiskiem pārkāpumiem, kurus iepriekš nezināju un kuri atklājās tikai tiesas zālē un būtiski attiecās uz iztiesājamo lietu, tiesa runāt neļāva, likuma pārkāpumu ignorēja, blakus lēmumu nepieņēma (tā atzīšanas gadījumā mana prasība būtu jāapmierina pilnībā). Apgabala tiesa manu prasību noraidīja pilnībā un jaunatklātos pārkāpumus tāpat ignorēja. Augstākā tiesa atstāja Apgabala tiesas lēmumu negrozītu, tādējādi radot judikatūru, kas potenciālajiem likuma pārkāpējiem atver plašas iespējas uzspļaut likumam un tiesām atvieglo šo noziegumu attaisnošanu, ja tādi līdz tiesai turpmāk vispār nonāks. Sevišķi bīstami, manuprāt, bija akceptēt to, ka tiesa drīkst pilnībā ignorēt tiesas procesā atklātus, iepriekš nezināmus noziegumus.

Divās lietās tiesa manus iesniegumus nepieņēma. Motivācija? Vienai motivācija bija tāda, ka prasību esot cēlusi persona, kurai nav prasības tiesību. Kaut arī man kā padomes loceklim likums šādas tiesības paredz (un to apstiprina arī pati tiesa), tiesai, lūk, neesot pārliecības, ka es tik tiešām esmu padomes loceklis. Tāpēc nepārredzamā nākotnē vispirms jānotiek tiesas sēdei, kurā tad nu man būs jāpierāda, ka neesmu kamielis, bet gan padomes loceklis (it kā nu to nevarētu pārbaudīt citādā veidā un pie reizes ietupināt aiz restēm, ja izrādītos, ka esmu melojis). Tā kā padomes iecerēts likvidēt jau ar 1. jūliju, tad jautājums atrisināsies pats no sevis – esmu kamielis. Bijušais ekonomikas ministrs K.Gerhards varēs triumfēt – ņirdzīgā tonī viņš man jau janvārī paziņoja, ka tiesa manu iesniegumu nemaz nepieņemšot, tas jau sen esot pārbaudīts un apstiprinājies daudzkārt, ka šādus iesniegumus tiesas nemaz nepieņem. Un varbūt labi, ka tā, jo runa ir par nelikumīgu akcionāru sapulces lēmumu atcelšanu. Savulaik Privatizācijas aģentūrā jau izcēlās strīds par konkrētajā reizē tik maznozīmīgu lietu, vai akcionāru sapulce jāsasauc nozīmētajā dienā vai nedēļu vēlāk. Strīda izšķiršanai pieaicināja dižu juridisko biroju, kuram par skaidrojumu samaksāja …4484 latus(!). Sapulce varēja notikt gan vienā, gan otrā dienā, nekas no tā nemainījās. Bail pat iedomāties, uz kādu summu tagad aģentūra atvēzētos, pasūtot advokātu pakalpojumus tiesvedībai, kad runa vairs nav par pilnīgi maznozīmīgo sapulces sasaukšanas dienu, bet gan par reāliem, acīmredzamiem un sabiedrībai zaudējumus nesošiem nelikumīgiem lēmumiem. Tā kā uz tiesas dienu jau būtu iestājusies manis minētā judikatūra, ka likumus drīkst pārkāpt aci nepamirkšķinot, tiesa lietas būtībā pat neiedziļinātos – pārkāpt drīkst! Punkts! Un es būtu izputināts, jo kā procesa zaudētājs būtu spiests apmaksāt “uzvarētāju” advokātu pakalpojumus.

Ļoti interesanta ir citas tiesas motivācija atteikumam pieņemt manu pieteikumu, kur apsūdzu KNAB par absurda lēmuma pieņemšanu lietā par valsts līdzekļu izsaimniekošanu. KNAB rīcība, lūk, nekādā veidā neradot tiesiskas vai faktiskas sekas pieteicējam (tas ir man) kā privātpersonai. Es gan tiesā vērsos kā amatpersona. Tāpat man neesot no tiesību normām izrietošu tiesību prasīt no KNAB, lai tā veiktu noteiktas darbības savas kompetences ietvaros, pārbaudot VAS “Privatizācijas aģentūra” rīcības likumību.

Interesanti, vai ne? Tas, ka es kā sabiedrības loceklis esmu apzagts kopā ar visiem pārējiem, izrādās man neradot nekādas faktiskas sekas. Vēl dīvaināk, ka es kā privātpersona, kurai nodarīts gauži tiešā veidā, ne pastarpināti kā sabiedrības loceklim, sūdzēties varētu. Taču aizstāvēt sabiedrības intereses (vienalga kā – vai kā amatpersona vai privātpersona) – to nu gan nē! Vai jums nešķiet, ka gadījumā, ja tiesai taisnība, tad kaut kas ir dziļā nekārtībā ar likumiem?

Vienīgais, pagaidām vēl šķietamais, panākums manā nevienlīdzīgajā (bet vai vajadzīgajā? kam vajadzīgajā?) cīniņā ar dažādām tiesām ir tās pašas Administratīvās tiesas , bet tikai citas tiesneses, pieņemtā lieta arī pret KNAB par tā faktisko rīcību, par atbilžu nesniegšanu pēc būtības. Mēneša laikā KNAB-am jāsniedz paskaidrojumi pēc būtības, kas nozīmē tikai vienu – beidzot jāatzīst pastrādātie noziegumi un valsts labā jāpiedzen desmiti (varbūt pat simti, šobrīd grūti aprēķināt) tūkstoši latu no valsts apzadzējiem. Pagaidām neatbildēts paliek vien tas, kāpēc viens tiesnesis atbildes nesniegšanu pēc būtības uzskata par KNAB faktisko rīcību un pieteikumu pieņem, bet cits nē. Gan jau beigu galā visos gadījumos viss notiks pēc būtības, taču kāpēc velti jāšķiež tāda enerģija un tik izmisīgi par to jācīnās, to es nekādi nevaru saprast.

Vielai pārdomām atsevišķi citāti un izvilkumi no manas saskarsmes ar tiesībsargājošajām institūcijām sešu gadu laikā padomes locekļa amatā.

Kopš 2003. gada prokuratūra “izmeklē” krāpšanos saistībā ar N.Lakučam piederoša īpašuma zemes privatizāciju Smilšu ielā 2. Līdz šim no visām iespējamām prokuratūrām biju saņēmis 50 (!!!) vēstules, t.sk. arī tādas, kurās kārtīgi uzskaitīti visi pārkāpumi un noziegumi, taču beigās vienmēr neaizmirstot pateikt – neredzam noziedzīga nodarījuma sastāvu. Septiņas reizes, ka lēmums ir galīgs un nav pārsūdzams. 2009. gada 6. aprīlī 51. vēstulē Organizētās noziedzības un citu nozaru specializētās prokuratūras virsprokurore D.Ušča beidzot raksta :

“…tika konstatēts, ka Jūsu sūdzība ir pamatota un apmierināma, lēmums par kriminālprocesa izbeigšanu ir pieņemts nepamatoti, lēmumā neobjektīvi un vienpusīgi atspoguļojot izmeklēšanas laikā iegūtos pierādījumus un ziņas. Līdz ar to par nepamatotu uzskatāma Finanšu un ekonomisko noziegumu izmeklēšanas prokuratūras prokurores A.Sprudzānes 2008. gada 19. decembra atbilde uz Jūsu 2008. gada 5. decembra sūdzību un Finanšu un ekonomisko noziegumu izmeklēšanas prokuratūras virsprokurora p.i. V.Ulmja 2009. gada 2. februāra atbilde uz Jūsu 2009. gada 9. janvāra sūdzību.”

Interesanti, ka līdzīga satura vēstuli no tās pašas prokuratūras ar virsprokurora A.Černišova parakstu es saņēmu jau tālajā 2005. gadā. Pēc skaita tā toreiz bija 20., bet no 21.-50. man atkal izmisīgi centās pierādīt, ka 2x2=5, tiesa – bez jebkādas argumentācijas, jo tāda ir vienkārši neiespējama. Būtu ļoti jauki, ja ar kādu 100. vēstuli beidzot uzzinātu, ka lieta nodota tiesai un ar 200., ka nokrāptā nauda iemaksāta valsts kasē. Bet varbūt tikmēr kāds būs sagaidījis noilgumu…

Varētu jau cerēt, ka sešus gadus ieilgusī ākstīšanās beidzot vienreiz beigsies, taču visu sagrauj ģenerālprokurora J.Maizīša teiktais 27.05.2009. Krustpunktā – ļoti daudzi lēmumi tiekot pieņemti koleģiāli, noziegums varbūt ir bijis, taču lēmuši vairāki un tāpēc mēģinājumi saukt pie atbildības – bez rezultātiem.

Vai, kādi nabadziņi, vaina izrādās koleģialitātē. Visos manis uzrādītajos noziegumos lēmumi pieņemti koleģiāli, par visiem zināms kas un kā balsojis, visur apakšā paraksti. Interesanti gan – līdz šim domāju, ka grupveida noziegumi ir vainu pastiprinošs apstāklis. Izrādās, ka Latvijā tas nav pat mīkstinošs, bet pat vispār vairs nav noziegums. Tikai tāpēc, ka izdarīts grupā? Prokurori mēģinot gan kaut ko darīt, bet kaut kā nesanāk. Varbūt nedrīkst? Kāpēc nedrīkst? Kāds vai kādi neļauj? Kas neļauj?

Es tā vienu vakaru pārdomāju šo 6 gadu epopeju ar 51 saņemto vēstuli. Tā jau nebūt nebija pēdējā, būs taču vēl. Ar 14. pēc skaita vēstuli Krimināltiesiskais departaments man 2005. gada 26. aprīlī paziņoja, ka nenotikšot iecerētā lietas nodošana KNAB-am, bet izmeklēšana jāturpinot Finanšu policijai un viņiem tiek nosūtīts materiāls uz 359 lpp.(!). Uz 359 lpp.!!! Īsi par lietas būtību – uz zemes privatizācijas brīdi tika noslēgts būtībā fiktīvs līgums par visas ēkas iznomāšanu sabiedriskai organizācijai. Mērķis? Zemes cena samazinās gandrīz četrkārtīgi. Rīgas domes komisija, apsekojot ēku, konstatēja, ka tur nekāda sabiedriska organizācija neatrodas, Finanšu policija jau 2005. gadā arī noskaidroja, ka sabiedriskā organizācija nevienu brīdi ēkā atradusies nav, īri nekad nav maksājusi, ēku visu laiku aizņēmušas dažādas SIA, tātad – vistīrākā darījumu iestāde, kurai nav nekāda pamata samazināt zemes cenu. Viss jau 2003. gadā bija skaidrāks par skaidru. Bet nē – muļļā un muļļā, izdomā un saraksta visneiedomājamākās muļķības gadu gadiem. Pat nespēju iedomāties, cik pie 51. vēstules ir saražots lapaspušu, ja pie 14. bija jau 359.

Un tagad manu pārdomu būtība. Ja uz to lietu paskatās globāli, tad sanāk tā. 2003. gada viena firma vai tās īpašnieks apkrāpa valsti par 82 000 latu. Valstij kā kopumam no tā nekāds zaudējums necēlās, vienkārši negodīgi tika pārdalīti līdzekļi - šai naudiņai no vienas firmas īpašnieka netiešā veidā līdzīgās daļās bija jānonāk pie katra nodokļu maksātāja. Loģiski rīkojoties taisnīgums jau 2003. būtu bijis atjaunojams dažu dienu vai mēnešu laikā. Taču tagad sešu gadu laikā savu laiku šķiedis neiedomājams skaits cilvēku, stundām, dienām un mēnešiem ilgi (pie prokuratūras un Finanšu policijas pieskaitiet vēl Rīgas domes darbiniekus, Valsts zemes dienestu, Tieslietu ministriju, Privatizācijas aģentūru), lai gala beigās nonāktu pie secinājuma – jā, zini, tava sūdzība tomēr ir pamatota. Kopumā jau tagad valsts ir tikai un vienīgi zaudētāja, neatkarīgi no tā vai galu galā nauda tiks atgūta vai nē. Iedomājieties cik daudz šis cilvēku lērums būtu padarījis derīga darba! Cik mēs (protams, ieskaitot arī mani) pa šo laiku nebūtu grāvju izrakuši, ceļa bedrīšu aizlāpījuši vai citu ko lietderīgu. Nē, lauzāmies atvērtās durvīs. Varbūt tie 82 000 latu jau sen notērēti. Vai par to kādam būs jāatbild? Ja nē, tad kāpēc?

KNAB-am ziņoju par valsts izlaupīšanu Latvijas valsts mežos.
A.Loskutovs 01.02.2008.: “…KNAB nesaskata akciju sabiedrības “Latvijas valsts meži” padomes un akcionāru sapulces rīcībā neatbilstību normatīvo aktu prasībām.”
A.Loskutovs 01.04.2008. saputro likumu pantus un kļūdaini paziņo, ka minētos lēmumus Latvijas valsts mežos pieņēmis kāds cits un līdz ar to viss ir likumīgi.
Uz manu skaidrojumu, ka faktiski viss bija tā, kā es biju rakstījis iepriekš (un tas ir dokumentāli apstiprināts) un piedevām viņš ir atsaucies uz likuma pantiem, kas attiecas uz SIA nevis akciju sabiedrību, A.Loskutovs atļaujas sekojošo:
“…saskaņā ar Iesniegumu likuma 7. panta pirmās daļas 5. punktu iestāde var iesniegumu atstāt bez izskatīšanas, ja atbilde uz iesniegumu ir dota iepriekš.”
Un atstāja arī, kaut arī iepriekšējā atbilde bija pilnīgi absurda, notikušajam un likumam neatbilstoša.
Turpinājumā 24.07.2008 A.Vilks paskaidroja, ka KNAB funkcijās nemaz neietilpstot likuma normu piemērošanas kontrole, bet 02.02.2009. atzina, ka A.Loskutovs savulaik pieļāvis “pārrakstīšanās kļūdu”, taču par lietas būtību – ne vārda. Tad nu lai tagad par šo lietas būtību skaidrojas ar tiesu.

2007. gada novembrī Valsts kontrolei ziņoju par pieļautajām nelikumībām Privatizācijas aģentūrā. Saņēmu pateicību par ziņoto, paskaidrojumu par to, ka tobrīd pārbaude aģentūrā neesot plānota, bet manis rakstītais noteikti tikšot pārbaudīts tad, kad kontroli veikšot. Tā kā nelikumības nepārtraukti sekoja viena otrai, tekoši par tām ziņoju VK, līdz beidzot 2008. gadā pārbaude aģentūrā tika veikta. Taču izrādījās, ka jāpārbauda kas daudz svarīgāks, un tādi “sīkumi” kā daudzu miljonu izsaimniekošana VK plānos neietilpa. Tagad kaut ko no tā varētu arī pārbaudīt, vienīgi man vēlreiz par to esot jāuzraksta. Vai ir vērts? Sudrabas kundze vēlas paraugprāvu. Par ko?

2007. gada februārī virknei Saeimas vēlēšanās uzvarējušajām partijām bija vajadzīgi amati Privatizācijas aģentūras valdē. Pilnvaru termiņš bija beidzies tikai vienam, bet vajadzēja trīs vietas. Divas valdes locekles labprātīgi atteicās no amata, uzrakstot paziņojumus par amata atstāšanu. Taču pēc pāris dienām tika parakstīta vienošanās par darba attiecību izbeigšanos pēc Darba likuma 114. panta, pēc kura valdes locekļi darba attiecības pārtraukt vispār nevar. Piedevām vēl padome nobalsoja par viņu atcelšanu no amata. Tā arī līdz šim neesmu sapratis, pēc kura no trim pieminētajiem dažādajiem pantiem valdes locekles amatu atstājušas. Tas arī nebūtu pārāk būtiski, ja visiem nebūtu izmaksātas kaut kādas mistiskas vārdā nenosauktas kompensācijas 3 un 6 mēnešu vidējās atlīdzības apmērā. Arī šeit neviens nekādus pārkāpumus nesaskata. Lūk, daži izvilkumi no KNAB rakstītā:
“…noslēgtie darījumi ir uzskatāmi par izlīgumiem Civillikuma 1881.-1891. pantu izpratnē”, un tas ir
“…patstāvīgs civiltiesisks darījums. Līdz ar to konkrētajā gadījumā KNAB nav pamata uzskatīt, ka vienošanās par kompensāciju izmaksām kā atlīdzība par atteikšanos no konkrētām tiesībām ir nelikumīgas.”

Pilnīgas blēņas! Valdes locekles atsakās no konkrētām tiesībām – turpināt strādāt, uzraksta paziņojumu par amata atstāšanu, par ko nekādas kompensācijas nevienam nepienākas. Kāds te izlīgums, kāds patstāvīgs civiltiesisks darījums? Kas tas par kantori, kas var tik bezjēdzīgi muldēt!? Man nav nekādu iebildumu, lai valdes locekļi un viņu amata tīkotāji slēdz “patstāvīgus civiltiesiskus darījumus” un “izlīgumus” neierobežotā daudzumā par neierobežotām summām un savstarpēji norēķinās no savas kabatas. Nekad nepiekritīšu, ka tas tiek apmaksāts no manas, manu bērnu un mazbērnu kabatām, kaut arī tiesa uzskata, ka tas man nerada nekādas faktiskas sekas.

Vienu gan visi šie gudrinieki ir “piemirsuši”. Valdes locekļus ievēl padome. Jauno valdi var ievēlēt tikai pēc tam, kad vecās vairs nav. Tā saucamais “patstāvīgais civiltiesiskais darījums” vai “izlīgums” , kā nu kuram labpatīk to nosaukt, tika noslēgts pēc tam, kad vecās valdes vairs nebija un jau bija ievēlēti trīs jaunie valdes locekļi. Kādi vairs izlīgumi vai darījumi, kad tu pēc paša vēlēšanās jau esi no darba prom? Varbūt arī pēc gada var sadomāt par kaut ko izlīgt un par to saņemt kompensāciju?

Izvilkums no manas sarunas ar Valsts darba inspekcijas darbinieci:
“ Ja cilvēks pieņemts darbā uz noteiktu laiku, vai viņam termiņa beigās ir jāizmaksā atlaišanas pabalsts?
Nav, kādēļ lai būtu, viņam ir terminēts līgums.
Labi, bet vai drīkst izmaksāt, ja vēlas?
Darba devējs vēlas? Protams, ka var. Darba devējs, ja vēlas, tad var arī savādāk to noformēt, viņš to var noformēt kā prēmiju…
Labi, darbinieks piedzeras, vajadzētu atlaist no darba, taču vienojamies izmaksāt atlaišanas pabalstu 12 mēnešu apjomā, tā drīkst?
Jā. “
Sarunas turpinājumā man paskaidroja – ja man kaut kas nepatīkot, es varot vērsties tiesā. Ko man atbildēja tiesa, to jau jūs zināt – nekur es nevaru vērsties.

Vēl daži izvilkumi no KNAB vēstules par šo tematu:
“KNAB, izvērtējot šādu kompensāciju izmaksas, saskatīja pazīmes, kas liecina par likuma “Par valsts un pašvaldību finansu līdzekļu un mantas izšķērdēšanas novēršanu” 3. panta noteikumu pārkāpumu…”
Jauki, vai ne? Kādiem labpatīk iebraukt valsts kabatā, jūs te visi savelciet jostas, mēs tā trekni padzīvosim, jo, redziet, KNAB var saskatīt tikai kaut kādas “pazīmes”, tādi sīkumiņi vien ir uz daudzmiljonu fona. Piedevām -
“…izlīguma ietvaros maksājamo kompensāciju apmērs nav noteikts nevienā normatīvajā aktā.”

2008. gadā, kad valdības vadītājs vēl bija I.Godmanis, vērsos pie viņa gan par kompensāciju likumību, gan arī par šo pieļaujamo apmēru, pavaicājot vai varbūt var kompensācijās izmaksāt arī miljonu. I.Godmanis atbildēja:
“No darba tiesisko attiecību viedokļa un to regulējošo normatīvo aktu viedokļa viss, kas uzlabo darbinieka tiesisko stāvokli, ir pieļaujams un nav prettiesisks”.
Tāda bija valdības vadītāja atbilde uz konkrētu jautājumu par miljonu. Nesapratu tikai divas lietas – punkts viens – tie jau nebija nekādi darbinieki, bet bijušie darbinieki, kuri aizgāja pēc pašu vēlēšanās Punkts divi – par kādu tiesisko stāvokli tiek runāts, krietni uzlabots tika materiālais stāvoklis. Miljons šo stāvokli (ne jau tiesisko) uzlabotu vēl ievērojamāk.

Par to miljonu vēlējos precizēt arī KNAB viedokli un man ar KNAB izmeklētāju Jāni Bautri bija ļoti interesanta un pamācoša saruna, kas tad uzliek treknu punktu uz i:
Īsumā jau nez kuro reizi atgādināju, ka PA valdes locekļi atlaisti pēc panta, pēc kura valdes locekļus vispār nevar atlaist un izmaksātas nepamatotas kompensācijas.
Jānis Bautris: Kas tur ir pārkāpts?
Es – (skaidroju vēlreiz)
J.B. – tur bija vienošanās un viņiem izmaksāja tāpēc, ka vienojās, ka necels prasību tiesā.
Es – vai tad līdz ar to izmaksa kļūst pamatota?
J.B. – mūsu valstī to uzskata par pamatotu.
Es – labi, es aizeju no darba, sarunāju ar vadību, ka man izmaksā miljonu un uzrakstu uz papīrīša, ka nebūs pretenziju...
J.B. – ja jūs to varat sarunāt ar vadību, tad tas ir elementāri. Baiko saņēma 250 tūkstošus un viss ar to beidzās. Nav mūsu valstī likumdošanas, kas šo kompensāciju ierobežotu.
Es – vēlreiz pārvaicāju – privatizācijas aģentūrā ir brīvs 21 miljons latu, valdes loceklis sarunā ar padomi, ka mēs izmaksājam miljonu latu, viņš uzraksta uz papīra, ka necels pretenzijas tiesā un ar to pilnīgi pietiek, lai šī miljona izmaksāšana būtu likumīga?
J.B. – Jā!
Es – skaidrs, paldies.
Ir komentāri? Man ir. KNAB – tas nozīmē Korupcijas Novērošanas un Atbalstīšanas Birojs. Atļaušos vien savilkt kopsavilkumu no visa minētā un izdarīt savus secinājumus. Zagļi, laupītāji un valsts nozadzēji ir bijuši, ir un būs vienmēr. Katrā atsevišķā valstī tā ir lielāka vai mazāka nelaime, kuras lielums gala rezultātā atkarīgs no trim faktoriem:
1)tiesībsargājošo institūciju spējas ar to cīnīties;
2)tiesu spējas adekvāti izvērtēt atklāto;
3)sabiedrības attieksmes pret noziedzību kopumā un katru konkrētu noziegumu.
Balstoties uz ilgstošu personīgo pieredzi, atļaušos sūru apgalvojumu – mūsu valstij daudz lielāka nelaime nav vis noziedznieku kā tādu eksistence un darbība, bet gan tiesībsargu nespēja, nevēlēšanās “balto apkaklīšu” noziegumus apkarot, jeb varbūt vēl ļaunāk – šo noziegumu piesegšana vai pat sadarbība ar tiem.
Ļoti labi redzams, ko var panākt ar masīvu, neatlaidīgu sabiedrības un mēdiju spiedienu, ja visi darbojas vienā virzienā. Žēl tikai, ka vienam mēdijam kāds ir visa ļaunuma sakne, bet citam tas pats ir bezmaz nacionālais varonis. Vēl skumjāk ar sabiedrību. Neskaitāmās intervijās, aptaujās un vēlēšanu rezultātos atklājas – labi, zodz, man jau nav žēl, ne jau man personīgi nozodz, visi jau tā dara. Tikai ar vienu noteikumu – esi enerģisks, darbīgs un no sava svētku galda atmet arī mums visiem pa kaulam.
J.Domburs ierosināja vienā galda pusē nosēdināt tiesībsargājošās institūcijas un specdienestus un otrā – vārdos nenosauktus patiesi ietekmīgākos cilvēkus valstī un viņiem likt izvēlēties – mainīt attieksmi un spēles noteikumus vai iet uz telpām, kur „saule iespīd pa mazākām rūtīm nekā šeit”. Nu jā, varētu jau gan. Par specdienestiem nezinu pilnīgi neko, taču J.Maizītim visdrīzāk šķitīs, ka, patiesi ietekmīgie cilvēki visu darījuši koleģiāli un pret to jau nu vispār neko nevar pasākt. I.Sudrabai tas droši vien nebūs iekļauts darba plānā. KNAB-am miljons tur vai miljons šur nenozīmē neko. Aizmirsu pavaicāt par miljarda izredzēm tikt nozagtam. A.Vilks visdrīzāk atrunāsies, ka tas neietilpst viņa funkcijās. Bet kāda tiesa pateiks – Dombur, nu liecies taču mierā, tev taču kā privātpersonai viss te sastrādātais nerada nekādas ne tiesiskas ne faktiskas sekas.
Kā labi sapratāt no manis iepriekš uzskaitītā, tad es visdrīzāk Dombura kunga nosauktās puses kā līdzvērtīgus partnerus nosēdinātu galda vienā pusē. Vienīgi nav ne jausmas, kurš būtu tas ietekmīgais pretspēks, kuru vajadzētu nosēdināt pretējā pusē un kurš varētu tikt galā ar abiem. Interesanti kas būtu spējīgs sarīkot Sudrabas kundzes loloto paraugprāvu? Es paraugprāvas būtību saskatu tādu, ka kādu noziedznieku notiesā pēc pilnas programmas, citiem par biedinājumu to plaši atspoguļojot visai sabiedrībai. Domāju, ka visefektīvākā un ar vislielāko paliekošo iedarbību būtu paraugprāva pēc Krimināllikuma 291. panta – par apzināti nelikumīga sprieduma vai lēmuma taisīšanu, ja to izdarījis tiesnesis vai pirmstiesas izmeklēšanas izdarītājs. Uh, kāds tam būtu efekts! Jebkurš pārgudrelis 10 reizes pārdomātu, vai ir vērts rakstīt tās muļķības, ko ir iecerējis.

Ziniet, man ir tāda pilnīgi dīvaina sajūta - tu stāsti cilvēkiem par valsts apzagšanu, iedod dokumentus, kuri par to neapšaubāmi liecina, bet viņiem, izskatās, tas ir pilnīgi vienaldzīgi. Vēl vairāk - līdz pat šim brīdim liekas, ka tiesībsargi dara visu iespējamo, lai tikai kāds nebūtu jāsauc pie atbildības. Jo manis apsūdzēto starpā bija divu partiju ģenerālsekretāri, trīs ministri, četri bijušie ministri un divi bijušie Saeimas deputāti, neskaitot daudzus sīkos gariņus, kuri visi ir vai bija sasēduši valdēs un padomēs. Iedomājieties to skandālu, ja visa šāda kompānija tiktu saukta pie atbildības! Piedevām es konsekventi pieprasīju visa piesavinātā atmaksu valsts kasē. Vai kāds ir dzirdējis kaut vienu gadījumu, kad to no kāda to būtu pieprasījuši (ja neskaita tādu sīkumu, kā zemeņu kūku).? Bet te ir runa par simtiem tūkstošu un pat miljoniem. Tad kas man bija jādara? Klusējot uz visu to jānoskatās?

Nobeigumā konstruktīvs priekšlikums līdzekļu taupīšanai. Ja jau reiz nevienam vairs nebūs jāuzrauga likumības ievērošana valsts uzņēmumos (es varu iedomāties, ar kādu sajūsmu to uzņēma Privatizācijas aģentūrā!), tad kāda velna pēc tā jāuzrauga vispār? Sarēķiniet kādi miljoni ietaupītos, ja likvidētu VK, KNAB un prokuratūru! Vismaz to daļu, kas “nodarbojas” ar “balto apkaklīšu” noziegumiem. J.Urbanovičam vajadzētu būt manā pusē. Ja nav, tad kāds pavaicājiet viņam par pienesumu un funkcijām. A.Vilks un pirms viņa arī A.Loskutovs apgalvoja, ka likumu ievērošanas kontrole KNAB funkcijās neietilpstot pat tad, kad viņiem uz paplātes priekšā nolikts konkrēts likuma pārkāpums, kas valstij nodarījis milzu zaudējumus. Urbanoviča kungs varbūt varētu pastāstīt par pārējo tiesībsargu funkcijām, par “pienesumu” es jau gana daudz pastāstīju, taču tā ir tikai neliela daļa no manā rīcībā esošā.

Kāds tagad varbūt domā, ka te raud viens resnais, treknais runcis, kuru izdzen no iemīļotās siles un partiju barotavas. Domājiet vien. Visas iesāktās lietas mēģināšu novest līdz galam. Atgūstamās summas ir ap 4 miljoniem latu. Jā, tas man radīs stresu, varbūt bojās veselību, personīgo līdzekļu ieguldījumu sarakstei, transportam, tiesas izdevumiem, zaudējuma gadījumos varbūt pat lieliem. Nu jā, bija jau tādi supermeni, kas gadā algās vien saņēma pāri 100 000 latu. Man ar savu algu (ap 300 Ls uz rokas, pēc algu samazinājuma - 217,60) nekādu dižo uzkrājumu gan nav. Tad ko – mest mieru? Samierināties ar to, ka ciniski nekauņas apzaguši sabiedrību un turpinās ņirgt par tevi un priecāties par savu nesodāmību? Cik man nav teikuši – nu liecies vienreiz mierā, neko un nekad tu nepanāksi, sabojāsi tik veselību. Tad tā arī darīt? Visi tā darīsim? Galu galā, ja notiktu brīnums, mūsu valstī kaut uz brīdi triumfētu likumība un šos 4 miljonus tiešām izdotos atgūt, es taču no tiem kā sabiedrības loceklis iegūtu tikai vienu 2,3 miljono daļu. Protams, arī tikai tad, ja pa ceļam līdz manīm kāds to atkal nepamanītos nozagt.

Viens gan ir pilnīgi skaidrs. Ja sešos gados es viens nevarēju panākt neko kā amatpersona, tad kā privātpersonai man izredžu ir vēl mazāk, praktiski nekādu, ja visi varēs turpināt acīs skatīdamies uzskaitīt noziegumus un apgalvot, ka tur neko nevar izdarīt jeb tas tā pat drīkst būt. Vēl vairāk savas izredzes samazināju ar paziņojumu par paraugprāvas vēlamākajiem dalībniekiem. Un nekas nemainīsies, ja ar tādu pašu dedzību, kā tagad tika likvidētas visu pamatoti nīstās padomes, netiks panāktas pilnīgi kardinālas izmaiņas pieejai valsts nozadzēju apkarošanā. Šobrīd ir ļoti pateicīgs laiks mēģināt saprast, cik lielā mērā pie dižķibeles ir vainojami valsts līdzekļu notrallinātāji un vienkārši zagļi un, jā, tieši tā – viņu noziegumu piesedzēji vai pat līdzzinātāji. Un saprast, ka tad, ja mums aizdos daudzos miljardus, atkal jau kādu laiku būs ko zagt. Gribētāju netrūks. Izskatās, ka ķērāju gan trūks.

Bet varbūt kādam ir interesantāk uzdzīt adrenalīna līmeni, demolējot šņabja bodes un policijas autobusus, vai arī ērtā atzveltnes krēslā noskatīties piedāvātajā šovā, tā arī nemēģinot saprast šā šova galvenos iemeslus un galvenos vaininiekus…

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Stingri aizliegts DELFI publicētos materiālus izmantot citos interneta portālos, masu informācijas līdzekļos vai jebkur citur, kā arī jebkādā veidā izplatīt, tulkot, kopēt, reproducēt vai kā citādi rīkoties ar DELFI publicētajiem materiāliem bez rakstiskas DELFI atļaujas saņemšanas, bet, ja atļauja ir saņemta, DELFI ir jānorāda kā publicētā materiāla avots.

Comment Form