Āris Jansons: 2019. gads ir pagājis – izdzīvojām  (22)

2019. gadā pasaules politikā bieži skanēja sieviešu vārdi. 3. janvārī par jauno ASV Kongresa Pārstāvju palātas spīkeri tika ievēlēta Demokrātu partijas politikas veterāne 79 gadus vecā Nensija Pelosi, kurai gada beigās bija lemts ne pa jokam nokaitināt prezidentu Donaldu Trampu.

Vācijā, kur no politikas nogurusī kanclere Angela Merkele pieņēma lēmumu aiziet no Kristīgi demokrātiskās savienības (KDS) līderes posteņa un vairs nekandidēt uz kanclera amatu, jauno KDS galvu Annegrētu Krampu-Karenbaueri mediji nodēvēja par viņas pēcteci. Jūlijā kanclere uzticēja viņai aizsardzības ministra krēslu, kurā Krampa-Karenbauere jau izpelnījusies vairāk kritikas nekā sabiedrības atbalsta, piemēram, par karavīru nosūtīšanu uz Sīriju.

Par Somijas premjeri 10. decembrī kļuva 34 gadus vecā Sanna Marina, un uzreiz uz interviju ar viņu pieteicās 200 žurnālistu. Viņa uzaugusi divu sieviešu ģimenē, bet atšķirībā no vecākiem ir orientēta tradicionāli un kopā ar civilvīru audzina meitiņu. Bērnībā Sannu aizskārusi sabiedrības noraidošā attieksme pret viņas divām māmiņām, tāpēc par politiskās darbības prioritāti viņa uzskata vienlīdzības panākšanu.

Arī Beļģijā un Dānijā sievietes nonāca valdības vadītāja postenī. Korupcijas apkarotāja Zuzana Čaputova uzvarēja Slovākijas prezidenta vēlēšanās.

Un, protams, pasaule iepazina zviedru skolnieci Grētu Tūnbergu. Viņas grimases un tonis, sakot kaismīgo runu ANO Klimata samitā, pastiprināja naidpilnos izteikumus par politiķiem, kas "nozaguši bērnību". Grēta sūkstījās, ka pasaules līderu bezdarbības dēļ viņai jākavē stundas un jāiet piketēt pie parlamenta, aicinot glābt ekoloģisko sistēmu. Viņas piemērs iedvesmoja daudzus vienaudžus, vienojot viņus "skolu streikos klimata labad", un rosināja respektablo ASV žurnālu "Time" izraudzīties pusaudzi par Gada cilvēku. Tūnberga kļuvusi par sava veida kultūras fenomenu, ko apspriež pasaules politiķi, un viņu vienādi mīl un ienīst.

15. janvārī sakāvi britu parlamentā cieta premjeres Terēzes Mejas rosinātais "Brexit" darījums ar ES (202:432). Leiboristu opozīcijas līderis Džeremijs Korbins aicināja balsot par neuzticību Mejai, sacīdams, ka parlamenta apakšnams "ir paudis spriedumu par valdības pilnīgu nekompetenci". 16. janvārī likumdevēji ar 19 balsu vairākumu ļāva valdībai palikt pie varas. Tiesa, pēc tam, kad viņai trīs reizes neizdevās panākt parlamenta piekrišanu viņas "Brexit" vienošanās variantam, 24. maijā Meja paziņoja, ka 7. jūnijā atkāpjas no Konservatīvās partijas līderes posteņa.

Ne vienam vien ir klājies vēl slidenāk nekā Terēzei Mejai. 7. martā uz 47 mēnešiem cietumā par naudas izkrāpšanu un bankas datu sagrozīšanu tika notiesāts lobētājs un bijušais Trampa kampaņas priekšsēdis Pols Manaforts. Pēc nedēļas viņam piesprieda papildu 43 mēnešu ieslodzījumu par sazvērestību pret ASV un tiesu likumības traucēšanu.

Pārsteidzoša bija Kazahstānas ilggadējā vadītāja Nursultana Nazarbajeva atkāpšanās no pienākumiem 19. martā. Prezidenta amatam viņš izraudzījās parlamenta augšpalātas priekšsēdi un bijušo premjeru Kasimu Žomartu Tokajevu. Viņš, starp citu, ir vienīgais pēcpadomju telpas līderis, kurš de facto atzinis Krimas pievienošanu Krievijai. Gluži pensijā Nazarbajevs tomēr nav aizgājis, paliekot Drošības padomes virsvadībā un saglabājot "nācijas līdera" titulu.

24. martā ASV speciālais prokurors Roberts Millers sniedza pirmo publisko paziņojumu par Krievijas iejaukšanos 2016. gada vēlēšanās. Apstiprinot sakarus starp personām, kas saistītas ar Krieviju, un Trampa kampaņas darbiniekiem, neesot atrasti pietiekami pierādījumi Trampa pastrādātam noziegumam. Millers secināja, ka prezidents mēģinājis iejaukties izmeklēšanā, piemēram, atlaižot FIB direktoru Džeimsu Komiju, tomēr atteicās ieteikt apsūdzēt Trampu par šķēršļu likšanu tiesvedībai, jo Tieslietu ministrija nevar izvirzīt apsūdzību pret amatā esošu prezidentu.

11. aprīlī Ekvadoras vēstniecībā Londonā tika arestēts "WikiLeaks" dibinātājs Džulians Asanžs pēc tam, kad pēc septiņu gadu uzturēšanās ēkā vēstniecība pēkšņi liedza viņam patvērumu, izvairoties no izraidīšanas uz Zviedriju seksuālas vardarbības lietā.

15. aprīlī risinājās politiskām norisēm nepieskaitāms notikums, kuram tomēr reālā laikā sekoja visa pasaule. Šokētie skatītāji uz vietas un tālrādē vēroja, kā liesmas plosās virs 850 gadus vecās Parīzes Dievmātes katedrāles. Ugunsgrēku izdevās apdzēst, bet tā cēloņi nav oficiāli paziņoti. Izmeklētāji sliecas secināt, ka vainojama remontstrādnieku "slikti nodzēsta cigarete". Uzrunā tautai Francijas prezidents Emanuels Makrons apsolīja katedrāli atjaunot vēl skaistāku un uzsāka līdzekļu vākšanas kampaņu, lai to padarītu iespējamu.

21. aprīlī Ukraina par savu prezidentu ievēlēja 41 gadu veco komiķi un aktieri Volodimiru Zelenski, sagraujot viņa priekšteča Petro Porošenko cerības uz otru varas termiņu. Par Zelenski nobalsoja vairāk nekā 70 procentu balsstiesīgo iedzīvotāju. Jaunais politiķis uzreiz atlaida parlamentu un gandrīz visus gubernatorus un paziņoja, ka viņa galvenie uzdevumi būs kara izbeigšana valsts austrumos un Krievijas anektētās Krimas atgūšana. Pēc mazāk nekā diviem mēnešiem pēc Zelenska un Putina 12. jūlija telefona sarunas notika gūstekņu apmaiņa pēc formulas 35:35. Sekoja pirms gada Krievijas arestēto ukraiņu kuteru atdošana. Decembra beigās sākās arī Ukrainas un prokrievisko Donbasa karotāju gūstekņu apmaiņa Ukrainas austrumos. Pirmā Zelenska un Putina tikšanās tuvplānā notika 9. decembrī Normandijas formāta galotņu sanāksmē Parīzē. Kijeva pieņēma tā saukto Šteinmeiera formulu miera panākšanai Austrumukrainā un atvilka savu karaspēku no Donbasa.

23.–26. maijā risinājās Eiropas Parlamenta vēlēšanas. Līdz ar Lielbritānijas aiziešanu no ES eiroparlamentāriešu skaits saruks no 751 līdz 705.

24. jūlijā par Konservatīvās partijas galvu un Lielbritānijas premjeru tika ievēlēts bijušais ārlietu ministrs un Londonas mērs Boriss Džonsons. Eksperti secināja, ka Džonsona "Brexit" plāna ieviešana būs nozīmīgs izaicinājums valdībai nepieciešamās infrastruktūras un personāla nodrošināšanai un būs saistīts ar jauniem muitas noteikumiem Ziemeļīrijā. Kopš tā laika Apvienotās Karalistes izstāšanās darījums ar ES ir pagarināts līdz 2020. gada janvārim. Kad Džonsons kļuva par ministru un tad par premjeru, tikai nedaudzi "otru Trampu" uztvēra nopietni. Taču lietas mainījās 12. decembrī, kad parlamenta Pārstāvju palātas vēlēšanās viņš panāca konservatīvo triumfu, ko varētu apskaust pat "dzelzs lēdija" Mārgareta Tečere. Džonsona kampaņa tika būvēta ap "Brexit", un viņš pamatoti lika likmi uz klusējošo "vienkāršās tautas" vairākumu.

Vasarā no troņa atteicās Japānas imperators Akihito, paverot ceļu kroņprincim Naruhito, kurš tika pasludināts par valdnieku vēsturiskā ceremonijā Imperatoru pilī Tokijā. Līdz ar Akihito 30 gadu valdīšanas beigām Japānas īpašajā kalendārā sākās jauns laikmets – Reiva.

Vasarā sākās un rudenī turpinājās ASV Demokrātiskās partijas priekšvēlēšanu debates – jūnijā Maiami, jūlijā Detroitā, septembrī Hjūstonā, oktobrī Ohaio un novembrī Atlantā. Prezidenta vēlēšanu rallijā novembrī oficiāli iestājās "antitramps" – bijušais Ņujorkas mērs miljardieris Maikls Blumbergs, kurš pauž gatavību parakstīt Trampa noraidīto Parīzes klimata nolīgumu un izbeigt tirdzniecības karu ar Ķīnu.

30. jūnijā Donalds Tramps kļuva par pirmo amatā esošo ASV prezidentu, kurš spēris kāju uz Ziemeļkorejas zemes, – viņš veica dažus soļus demarkācijas līnijas ziemeļu pusē demilitarizētājā zonā Panmundžomā, kur viņš tikās ar KTDR vadoni Kimu Čenunu.

ASV prezidenta nacionālās drošības padomnieka Džona Boltona atlaišana septembrī izvirzīja jautājumus par vairākiem ārpolitikas tematiem, kuros izpaudās vai nu politikas neatbilstības, vai Trampa administrācijas amatpersonu savstarpējās domstarpības. Boltons skeptiski uztvēra 16. augustā biznesmenim raksturīgā manierē ASV prezidenta pausto interesi iegādāties Grenlandi, kad grenlandieši pateica, ka viņu mājas nav domātas pārdošanai.

9. oktobrī Turcija sāka uzbrukumu Sīrijas ziemeļaustrumos dažas dienas pēc ASV administrācijas paziņojuma, ka amerikāņu karavīri aizies no robežrajona. Operācija risinājās ne tik daudz pret teroristiem islāmistiem, cik pret kurdiem. Turcijas iebrukums saasināja Vašingtonas un Ankaras attiecības. Vašingtona piedraudēja Ankarai ar sankcijām par krievu raķešu "S-400" pirkšanu, bet Turcijas galva atbildēja, ka var slēgt ASV bāzes savā valstī. ASV Kongresa augšpalāta atzina armēņu genocīdu Osmaņu impērijas laikos, bet turki atgādināja par indiāņu iznīcināšanu Amerikā. Oktobrī sarunās Sočos Turcijas un Krievijas prezidenti vienojās apturēt Turcijas vērienīgo karadarbību, un uz Turcijas un Sīrijas robežas tapa buferzona, kur iegāja Krievijas militārās policijas patruļas.

17. novembrī risinājās Baltkrievijas Nacionālās sapulces Pārstāvju palātas vēlēšanas; deputāti nebija nosēdējuši savos krēslos pat vienu gadu. Aprīlī prezidents Aleksandrs Lukašenko pastāstīja, ka jaunais deputātu sastāvs veiks izmaiņas konstitūcijā. Neviens no opozīcijas kandidātiem parlamentā neiekļuva.

21. novembrī apsūdzības par kukuļošanu, krāpšanu un uzticības pārkāpšanu trīs atsevišķās korupcijas lietu izmeklēšanās tika izvirzītas Izraēlas premjerministram Benjaminam Netanjahu, pastiprinot neskaidrību par to, kurš vadīs valsti politiskā jucekļa apstākļos pēc divām nepārliecinošām vēlēšanām.

Pēc anonīma trauksmes cēlēja paziņojuma par Donalda Trampa spiedienu uz Ukrainas prezidentu Zelenski, lai Ukrainas iestādes nosliektu izmeklēt bijušā viceprezidenta Džozefa Baidena dēla sakarus Ukrainā apmaiņā pret finanšu un militāro palīdzību, okeāna viņā krastā izcēlās ASV prezidenta pilnvaras apdraudošs skandāls. Par oficiālu izmeklēšanu impīčmenta pasludināšanai 24. septembrī paziņoja spīkere Nensija Pelosi, izpelnīdamās prezidenta neglaimojošus epitetus. ASV Kongresā debates par prezidenta atstādināšanu no amata decembrī vilkās vairāk nekā sešarpus stundas un beidzās ar balsošanu, kurā impīčmenta piekritēji vinnēja ar ievērojamu pārākumu – 230:197. Kongresa augšpalāta 18. decembrī nobalsoja par diviem impīčmenta pantiem pret prezidentu Trampu. Pirmajā viņš apsūdzēts varas ļaunprātīgā izmantošanā, bet otrajā – Kongresa izmeklēšanas traucēšanā. Līdz ar to Tramps kļuvis par trešo prezidentu ASV vēsturē, pret kuru jebkad izvirzīta atstādināšanas apsūdzība, un tagad viņu sagaida Senāta tiesas process, lai noskaidrotu, vai prezidents tiks atcelts no amata "nopietnu noziegumu un likumpārkāpumu dēļ".

13. decembrī ASV un Ķīna paziņoja par "pirmās fāzes" tirdzniecības nolīgumu, kas samazina daļu ASV tarifu apmaiņā pret Savienoto Valstu lauksaimniecības produktu iepirkumu palielināšanu Ķīnā. Tēzi par to, ka Ķīna ļoti negodprātīgi tirgojas ar ASV un šo netaisnību nepieciešams steigšus novērst, Tramps skandēja vēl 2016. gada priekšvēlēšanās, bet tirdzniecības karš sākās 2018. gada jūlijā. Nu ASV un Ķīna pamatā ir vienojušās pakāpeniski apspriest tarifu samazināšanu viena otras precēm vairākās fāzēs, tas tiks darīts vienādās proporcijās un vienlaicīgi. Šāda vienošanās Trampam bija nepieciešama, lai jaunajā vēlēšanu gadā sāncenšiem atstātu iespējami mazāk trumpju.

Ķīnas līderim Sji Dzjiņpinam 2019. gads bija neparasti stresains ne vien attiecībās ar Vašingtonu. Faktiski Ķīnas vadītājiem stresa pilni ir visi gadi, kas beidzas ar skaitli deviņi, – kopš protestu Tjaņaņmeņas laukumā nežēlīgās apspiešanas 1989. gada jūnijā. Bažas par plašiem nemieriem asinsizliešanas gadskārtā šoreiz nepiepildījās, bet paaugstināts drošības režīms Ķīnā valdīja gan sakarā ar valsts mēroga politisko nemieru simtgadi, gan Tibetas nemieru gadskārtu un 1949. gadā notikušās komunistu varas pārņemšanas gadadienu. Bet lielāko nepatīkamo pārsteigumu sagādāja jau minētie nemieri Honkongā, kas ir ĶTR speciālais administratīvais reģions, un tos Pekinas amatvīri saukāja gan par krāsaino revolūciju, gan melnā terora plosīšanos.

2019. gads paliks atmiņā ar masu protestu uzliesmojumiem dažādās valstīs. Vislielākie notika Venecuēlā un Honkongā. Dramatiskā ekonomikas situācijā Venecuēlu sašķēla divvaldība, kad 35 gadus vecais Nacionālās asamblejas priekšsēdētājs Huans Gvaido 23. janvārī pasludināja sevi par pagaidu prezidentu un pie vēlēšanām nepielaistā opozīcija pasludināja tās par falsificētām. Lai gan Gvaido ar ārzemju sponsoru atbalstu nespēja gāzt ievēlēto prezidentu Nikolasu Maduro, ASV un vairums Latīņamerikas, kā arī ES valstu atzina viņu par likumīgu valsts galvu, bet Maduro apsūdzēja ASV apvērsuma mēģinājuma atbalstīšanā.

Honkongas iedzīvotāji izgāja ielās 9. jūnijā, protestējot pret likuma pieņemšanu par meklēto personu izdošanu Ķīnas Tautas Republikai. Studentu vadībā protesti izvērtās nemieros visā teritorijā. Varas iestādes septembrī atsauca šo likumu, tomēr protesti ar dažādu intensitāti turpinās – arī sakarā ar cenu celšanos un pieprasot brīvas, taisnīgas un tiešas rajonu administrācijas un likumdevēju vēlēšanas. 25. novembrī Honkongas demokrāti guva spožu uzvaru rajonu padomju vēlēšanās.

Irākā nekārtības sākās pēc degvielas cenu pieauguma 1. oktobrī. Savukārt Čīlē 18. oktobrī jaunatne izgāja ielās pēc metro braucambiļešu padārdzināšanās. 10. novembrī pēc nedēļu ilgiem protestiem par strīdīgām vēlēšanām no amata atkāpās Bolīvijas prezidents Evo Moraless, notiekošajā vainodams "pilsoņu veiktu apvērsumu".

14. jūlijā sākās protesti Maskavā – pēc tam, kad opozīcijas kandidātiem neizdevās savākt nepieciešamo parakstu skaitu kandidēšanai Maskavas domes vēlēšanās. 27. jūlijā tika reģistrēts kopš 2011. gada rekordliels aizturēto skaits – vismaz 1388 cilvēki. Protestētāji saņēma reālus cietumsodus. Par skrūvju pievilkšanu liecina arī decembra sākumā Putina parakstītais likums par fiziskām personām – ārvalstu aģentiem.

Maskavas politiski aktīvās jaunatnes saliedēšanos veicināja sākotnēji masu nekārtību rīkošanā, bet vēlāk publiskos ekstrēmistiskos saukļos apsūdzētā 21 gadu vecā Jegora Žukova lieta. Augstākās ekonomikas skolas students, starp citu, kosmonauta izmēģinātāja dēls, savā tīmekļa blogā bija stāstījis ne vien par to, kā uzvarēt Putinu, bet arī, ko darīt pēc tam. Viņš kritizēja pastāvošo varu un aicināja sekotājus apvienoties "nāvējošās autoritārās mašīnas" draudu priekšā. Solidaritātes akciju un apsūdzības paviršību rezultātā tiesa piesprieda viņam trīs gadu nosacītu brīvības atņemšanu un aizliegumu uz diviem gadiem "administrēt elektroniskos resursus".

Gads bijis zīmīgs ar vēl nebijušu Krievijas varas iestāžu izgāšanos, mēģinot represēt ziņu aģentūras "Meduza" korespondentu Ivanu Golunovu, ierastā veidā "piemetot" viņam somā un dzīvoklī paciņas ar pulverim līdzīgu vielu. Golunova aizturēšana uzjundīja žurnālistu un aktīvistu protestus un galu galā tika izbeigta. Vēl nekad Krievijā smagā noziegumā apsūdzēts cilvēks no policijas nagiem nebija izkļuvis jau pēc nedēļas. Golunova lieta aizsāka jaudīgu pretkorupcijas kampaņu, un pats Putins bija spiests nosaukt šo gadījumu par patvaļu.

Krievijā 2019. gads faktiski aizritējis zem tuvojošās varas nodošanas zīmes. Kremlis nav negrozāmi izlēmis par shēmu, pēc kuras Putins paliks pie varas pēc 2024. gada. Tomēr neklājas šaubīties, ka Krievijas galva turēsies pie varas ar visu spēku.

1. novembrī Krievijā stājās spēkā likums par neatkarīga interneta izveidošanu. Šis Putina maijā parakstītais likums nosauc noteikumus nacionālā tīkla izveidošanai, kas var darboties neatkarīgi no pārējās pasaules. Likums ļauj Krievijas telekomunikāciju aģentūrai atslēgt valsti no ārējās datu plūsmas pārraides tīklā.

Gadam beidzoties, Kremlis varējis lepoties ar dažiem starptautiskiem panākumiem. Putins pārspējis Turcijas prezidentu Redžepu Erdoganu Sīrijā. Pēc oktobra sarunām Sočos Damaska un Maskava ieguva tiesības pārņemt kontroli pār vēl gandrīz trešdaļu no Sīrijas teritorijas. Tas bija iespējams tāpēc, ka Erdogans bija panācis ASV karavīru izvešanu no reģiona.

Pēc piecus gadus ilguša Eiropas Padomes Parlamentārajai asamblejai (EPPA) pieteikta Krievijas boikota saistībā ar balsošanas aizliegumu tās delegācijai Krievija tika uzaicināta atgriezties, bet tā atgriezās ar saviem noteikumiem. Tādas prasības kā "tūlītēja Krimas atbrīvošana" Maskava noraidīja bez diskusijām. Ukraina, protestējot pret to, draudēja pamest EPPA, bet, apzinoties, ka to, iespējams, neaicinās atpakaļ, ātri mainīja savas domas.

Gada nogalē Krievija un Ukraina beidzot panāca kompromisu par gāzes tranzītu. Līgums noslēgts uz 5 gadiem, neskatoties uz to, ka Kijeva vēlējās uz 10, bet Maskava – uz vienu gadu. Krievija samaksājusi Kijevai 3 miljardus dolāru, par ko Putins sacīja, ka tas ir nevis juridisks, bet gan politisks lēmums. Kijeva apsolījusi atteikties no visām citām tiesas prasībām pret "Gazprom". Panāktā vienošanās ir visvairāk izdevīga Vācijai un ES un lielā mērā labvēlīga Ukrainai, bet Maskavā izskan vērtējums, ka politisku uzvaru guvuši ES sabiedrotie Krievijas elitē.

2019. gadā bieži atskanēja versijas un vērojumi par Krievijas un Baltkrievijas apvienošanos. Lukašenko retorika liecināja, ka abu valstu domstarpības politiskajā līmenī ir pārāk nopietnas, tāpēc strādāšanai ar "ceļa kartēm" un citām ekspertu darbībām nebija lielas jēgas. Neatkarīgais apskatnieks Sergejs Čalijs secināja, ka ar "divsavienības" jeb Savienības valsts rezultātiem neapmierinātas ir abas puses. Jo ilgāk Baltkrievijas elite pretojas reālai integrācijai, jo mazāka politiskā patstāvība tai paliek, piedevām ekonomiski Baltkrievija ir absolūti atkarīga no Krievijas. Gada nogalē par pazīmi, ka oficiālā Minska gatavojas aizvien sarežģītākiem laikiem, liecināja Prezidenta administrācijas galvas nomaiņa ar Drošības komitejas vicepriekšsēdi.

Pagājušajā gadā pastiprinājusies nedrošība pasaulē. ASV un Krievijas dialogs ir iesaldēts, un abu valstu starpā notiek tikai epizodiski kontakti.

17. decembrī ASV Senāts nobalsoja par aizsardzības budžetu, kas aptver militāro palīdzību Ukrainai un sankcijas pret gāzes vadu "Nord Stream-2". Maskava nosaukusi amerikāņu pretdarbību cauruļvada būvei par negodprātīgu mēģinājumu uztiept Eiropai ASV sašķidrinātās gāzes pirkšanu.

2. augustā ASV oficiāli izstājās no Līguma par vidējā un tuvā darbībās rādiusa raķešu likvidāciju ("INF Treaty"). 18. augustā ASV militāristi veica no sauszemes izšautas spārnotās raķetes lidojuma pārbaudi, kas līdz tam bija aizliegta saskaņā ar INF līgumu.

Savukārt Krievija nemitīgi plātījusies ar aizvien jaunu masu nāves ieroču radīšanu, reizēm kautri piebilstot, ka tās kara doktrīnai esot aizsardzības raksturs. Vladimirs Putins paziņoja, ka Krievija esot vienīgā valsts pasaulē, kuras rīcībā ir "virsskaņas ieroči" (to ātrums tikšot aizvien palielināts, ziņo "Krasnaja zvezda"). Novembra beigās Krievijas sauszemes karaspēks pabeidza 500 km lidojuma tāluma jauno operatīvi taktisko raķešu kompleksu "Iskander-M" izvietošanu, ietverot arī ballistiskās un spārnotās raķetes.

Decembra sākumā Krievijas prezidents paziņoja, ka NATO tuvošanās Krievijas robežām apdraud valsts drošību. Viņam sekoja Bruņoto spēku ģenerālštāba priekšnieks Valērijs Gerasimovs, apgalvojot, ka NATO intensīvo kara mācību scenāriji norādot uz alianses mērķtiecīgu gatavošanos liela mēroga militāram konfliktam.

Nupat krievu mediji plaši izplatīja apgalvojumu, ka Vācijas prese pieķērusi NATO, gatavojot pret Krieviju vērsta uzbrukuma "repetīciju". Izmantots izbijušās vācu komjauniešu avīzes "Junge Welt" autora rakstiņš par to, ka alianses jaunā gada mācības "Defender-Europe 20" ar ASV divīzijas lieluma bruņoto spēku pārcelšanu uz Eiropu būšot darbību izmēģinājums kara gadījumam ar Krieviju.

Kamēr Eiropas televīzijas kanāli rādīja NATO Ziemassvētku reklāmas ar svētku galda klāšanu uz alianses karakuģa, 24. decembrī Krievijas aizsardzības ministrs Sergejs Šoigu pauda, ka NATO ir nodarbināta ar jaunas pret Krieviju vērstas karaspēka kaujas gatavības paaugstināšanas koncepcijas piepildīšanu.