Lai ātrāk no jauna "iesūktos" "melnajā kontinentā", Maskava noraksta Āfrikas valstu parādus, un tas uzsvērts arī Soču samita priekšvakarā. Šie parādi izveidojušies militāri politisku mērķu sakarā, bet Kremlis skaidro, ka parādi dzēsti, jo bremzējuši afrikāņu sadarbošanos ar Krievijas uzņēmumiem. Bijušais premjerministrs Sergejs Stepašins intervijā avīzei "Komsomoļskaja pravda" nupat atzinis, ka daļa krievzemnieku pauž neapmierinātību ar Āfrikas parādu norakstīšanu, jo "mums pašiem nepietiek naudas". Tajā pašā laikā viņš atgādinājis, ka tikai Sīrijai vien norakstīti parādi 13 miljardu apmērā, bet visai Āfrikai Krievija norakstījusi 20 miljardus dolāru – tātad ar līdzīgiem naudas upuriem ir atšķirība ietekmes iespēju mērogos.
Ātrāk un vieglāk par citādu iesaistīšanos Soču samits deva iespēju vienoties par bruņojuma kontaktiem un militārās sadarbības darījumiem. Tiek lēsts, ka Krievijas un Āfrikas valstu militārā tirdzniecība pašlaik mērāma 12 miljardos dolāru, un tā strauji pieaug. Krievija jau tagad ir lielākā bruņojuma piegādātāja Āfrikai un ir parakstījusi militārās sadarbības līgumus gandrīz ar 30 tās valstu valdībām. Soču samitā Nigērija nopirkusi 12 kara helikopterus, un ar tanku, kara lidmašīnu, raķešu un kara padomnieku pieprasījumiem klajā nākušas Centrālāfrikas Republika, Madagaskara, Uganda un Namībija. Tomēr Krievijas ieroču ražotājiem ir jārēķinās un jāsacenšas ar daudziem sāncenšiem, ar Ķīnu sākot un beidzot ar Izraēlu.
Vēl viens temats ir Krievijas iesaistīšanās kodolenerģijas ieguvē un izmantošanā. Atsevišķa plenārsēde bijusi veltīta Krievijas un Āfrikas valstu sadarbībai dimantu ieguvē. Protams, Maskavu kārdina Āfrikas nafta un gāze, un arī šie jautājumi Sočos pārrunāti. Krievijas naftas milži "Rosneftj" un "Lukoil" ir iesaistījušies naftas un gāzes lauku izpētē un to akciju ieguvē vairākās kontinenta valstīs. Kremlis saka, ka divās dienās Sočos parakstīti darījumi par 12,5 miljardiem dolāru. Lielākoties gan parakstīja vairākus desmitus saprašanās memorandu, kas var arī nepārvērsties investīcijās.
Krievijas savstarpējās tirdzniecības apjoms ar Āfriku pēdējos deviņos gados ir vairāk nekā trīskāršojies (līdz 18 miljardiem dolāru), un Putins uzrunā Sočos akcentēja, ka nākamajā piecgadē vēlas šo summu dubultot. Un tomēr ar Pekinu Āfrikā Krievija vēl mēroties spēkiem nevar. Ķīna apliecinājusi sevi kā lielāko Āfrikas tirdzniecības partneri ar ikgadējo 204 miljardu dolāru apjomu, vēsta "Quartz Africa Weekly". Arī Ķīna sola atsvabināt no parādiem virkni trūcīgāko Āfrikas valstu, bet attīstības projektiem kontinentā apsolījusi 60 miljardus dolāru.
Pēc ekspertu izteikumiem var secināt, ka, pirmkārt, Krievija tiecas nostiprināties tajās kontinenta valstīs, kuru valdības lūdz jelkāda veida palīdzību. Sapni par savu karabāzi Centrālāfrikā krievu diplomāti skaidro ar Sīrijas operācijai līdzīgu mērķi – savstarpēji naidīgo pušu samierināšanas centieniem. Par iespēju Krievijas bāzi uzņemt Centrālāfrikas Republikā Sočos ir izteicies tās prezidents Fostēns-Arkanžs Tuadera.
Centrālāfrikas kumoss ir patiesi kārdinošs – Krievija kontinentā iegūtu ģeopolitiskās ietekmes punktu ar nākotnes privilēģijām ekonomikas projektos un jauniem bruņojuma pasūtījumiem. Centrālāfrikas Republikai ir bagāti resursi, to skaitā urāns, un tirdzniecības kanāli. Un, galu galā, kādēļ gan Krievijai būtu jāatpaliek no ASV? Savienotās Valstis ir izveidojušas pat īpašu pavēlniecību, kurai 24 Āfrikas valstīs ir pakļautas 36 karabāzes.
Lietišķākie eksperti gan brīdina, ka, "iegremdējoties" Centrālāfrikā, Krievijai jābūt piesardzīgai, jo tā var būt spiesta iesaistīties šīs valsts iekšējo sarežģījumu šķetināšanā, un atgādina Afganistānā gūto pieredzi.
Krievijas pārnākšanu Āfrikā veicina pašas šā kontinenta valstis, skaidrojot savu attieksmi ar jaunām biznesa iespējām. Ir ziņas, ka Krievija cenšas ietekmēt vairāku Āfrikas valstu iekšpolitiku ar politiska rakstura kampaņām. Mediji vēsta, ka šīs operācijas, tāpat kā krievu algotņu bizness, ir saistītas ar Kremlim tuvo uzņēmēju Jevgeņiju Prigožinu. Pievilcības vairošanai Kremlis izmanto tēzi, ka tikai Krievijas atbalsts var palīdzēt nosargāt Āfrikas valstu suverenitāti. Šeit Kremlim daļa taisnības: atšķirībā no "vecās pasaules" valstīm Krievija nav nodarbojusies ar Āfrikas kolonizēšanu.
Savukārt "Foreign Policy" norāda, ka, tāpat kā Tuvajos Austrumos, Krievijas atgriešanos "melnajā kontinentā" lielā mērā ir sekmējusi ASV intereses samazināšanās Trampa administrācijas laikā. Kamēr ES lielākoties ir nodarbināta ar afrikāņu migrācijas draudu novēršanu Eiropai, saasinot attiecības ar Āfrikas valstu līderiem, Maskava steidz izmantot afrikāņu elites, ar kurām tai ir saikne vēl kopš padomju laikiem (gluži kā saite ar Sīriju un Asada režīmu). Lai gan Maskavas saiknes ar Āfriku pēc PSRS sabrukuma atslāba, pēdas ir palikušas pat Mozambikas karogā, kuru vēl šobaltdien rotā melns un drūms Kalašņikova automāts.
Krievijas režīma kritiķa trimdinieka Mihaila Hodorkovska finansētās pētnieciskās struktūras publiskotie dokumenti, ar kuriem iepazīstinājusi britu "The Guardian", rāda, ka Maskava tiecas "izspiest" no Āfrikas ASV, Lielbritāniju un Franciju. Dokumenti ataino iesaisti kontinenta 13 valstīs, kurās Krievija daudzpusīgi rīkojas, lai nostiprinātu uzticamas saiknes ar to vadītājiem un sekmētu viņu noturēšanos amatos.
Nav gan garantijas, ka visās mērķa valstīs liktā likme attaisnosies. Dienvidāfrikā Maskava paļāvās uz Krievijas karaskolu beigušo tagad jau bijušo prezidentu Jakobu Zumu un, kā raksta "Foreign Policy", kala plānus par iejaukšanos vēlēšanās viņam par labu. Taču Zuma vēlēšanās zaudēja, bet viņa pēctecis korupcijas aizdomu dēļ apturējis ar Maskavu noslēgtu lielu kodolenerģijas darījumu.
Vēl nav īsti skaidrs, cik lielā mērā Krievijas finanšu un politiskā ietekme Āfrikā pieaugs pēc Soču samita. Kā raksta "Foreign Affairs", divas trešdaļas no Krievijas eksporta kontinentā attiecināmas tikai uz Ēģipti un Alžīriju. Līdzsvarojot faktus, skaitļus un retoriku, jāsecina, ka Krievijas šā brīža lomu Āfrikā nevajag pārvērtēt, taču nedrīkst arī to novērtēt par zemu. Krievijai aizvien vēl pietrūkst naudas, lai pārtrumpotu citus ārējos spēlētājus, un, kā secina "Financial Times", liela daļa Krievijas darbību Āfrikā ir troksnis, kas domāts, lai bojātu nervus Eiropai un Savienotajām Valstīm. Soču samitam līdzīgām pompozām akcijām ir drīzāk ideoloģiski demonstratīvs raksturs. Ja Krievija patiešām vēlas atgriezties Āfrikas kontinentā un tur sekmīgi konkurēt ar ASV un Ķīnu, ir nepieciešama skaidra stratēģija.
Gan krievu, gan ārzemju eksperti uzskata, ka tādas šobrīd nav, un nesaskata Kremlī Āfrikai izstrādāta ilgtermiņa plāna pazīmes. Tieši ekonomiskie darījumi un to rezultāti parādīs, cik lielā mērā Soču samits ir bijis politisks teātris vai stratēģiska likteņšķirtne.
Jebkurā gadījumā pašreizējās rosības atbilst Maskavas plaša tvēriena globālo ambīciju ārpolitikas projektiem, izmantojot gan Aukstā kara mantojumu, gan izdevības, kuras rada Rietumu pašatskaites metode un kļūdas aprēķinos. Par to, ka Maskava tiecas atgūt pagaisušo Padomju Savienības ietekmi Āfrikā, neklājas šaubīties.