Pēc 2008. gada Armēnijas prezidenta vēlēšanām pirmā prezidenta Levona Terpetrosjana piekritēji atteicās atzīt to rezultātus un izgāja Erevānas ielās. Pret demonstrantiem tika sūtīti karavīri, kas pielietoja ieročus, un 10 cilvēki gāja bojā, bet simtiem guva ievainojumus.
Prezidents tobrīd bija Roberts Kočarjans, bet Jurijs Hačaturovs bija Erevānas garnizona priekšnieks. Pēc desmit gadiem šie notikumi atbalsojušies tiesas lēmumā arestēt Kočarjanu un Hačaturovu, apsūdzot viņus valsts konstitucionālās iekārtas gāšanā. Taisnās tiesas spriešanu apgrūtinājis fakts, ka Hačaturovs šobrīd ir Krievijas kontrolētās Kolektīvās drošības līguma (KDLO) organizācijas ģenerālsekretārs. Hačaturovs atbrīvots pret 10 tūkstošu dolāru ķīlu, un nu jau viņš ir sekmīgi nonācis Maskavā, tātad viņpus Armēnijas tiesas sasniedzamības robežai.
Kāds KDLO tuvu stāvošs Maskavas laikraksta Kommersant avots pat pieļāvis, ka "mēģinājumu nomelnot Hačaturovu un visu organizāciju inspirējuši ārpusreģionālie spēlētāji" - lasi: Rietumi ar ASV priekšgalā. Un uzreiz Kremļa toņkārtas atskaņotāji pauž, ka līdz ar Nikolas Pašinjana nākšanu pie varas Erevānā "ASV ir sev nodrošinājušas taktisku pārākumu", Armēnija pret Krieviju sākusi izmantot politiskus dubultstandartus, bet Krievija Armēnijā "saņēmusi triecienu aizmugurē" Pašinjana vēlmi veidot līdzsvarotas attiecības ar Rietumiem un Austrumiem varai pietuvinātie krievu komentētāji saukā par "mētāšanos, cenšoties noturēties uz diviem krēsliem". Bet tas, ka dažs Krievzemes profesors jau atļaujas publiski prātot par Armēnijas, Gruzijas un potenciāli Azerbaidžānas mēģinājumiem būvēt kaut kādu "Rietumu asi", apliecina Maskavas pieaugošas bažas par sava radošā potenciāla apsīkumu un pozīciju vājināšanos Kaukāzā, un grūti iztēlojamiem nākotnes scenārijiem.
Pēc Krievijas nervozās reakcijas var secināt, ka Kremlis nebija nopietni uztvēris tautas protestu viļņa galotnē aprīlī uzsviestā jaunā Armēnijas premjera Nikolas Pašinjana solījumu panākt taisnīgu tiesu visiem. "Smagā artilērija" Krievijas ārlietu šefa Sergeja Lavrova personā skaļi pasūkstījās, ka Maskavu nevarot nesatraukt norises, kas esot pretrunā ar Armēnijas jaunās vadības atteikšanos vajāt savus politiskos priekštečus.
Šos priekštečus acīmredzot ir par ko saukt pie atbildības, jo pats "nežēlastībā kritušais" eksprezidents Kočarjans ir atgādinājis līdzgaitniekiem, ka visi ir vienā laivā un viņš negrasās slīkt vienatnē. Nupat intervijā viņš uzsvēris, ka 2008. gadā viņš nerīkojās viens, darbojās valsts mehānisms, un, ja kādu sauc pie atbildības, uzmanības centrā ir jānonāk visiem atbildīgajiem.
Armēņu analītiķu vērtējumā sabiedrības vairākums pret Kočarjanu ir noskaņots ļoti negatīvi, bet daļa cilvēku ir gatava atbalstīt viņu - jebkurā gadījumā sabiedrības pretrunas ir garantētas.
Kočarjana popularitātes zuduma iemesls nav vienīgi 2008. gada 1. marts, bet arī ekonomiskā politika, kas bija vērsta uz ekonomikas potenciāla nodošanu Krievijas kontrolē saskaņā ar darījumu "īpašums apmaiņā pret parādiem", secina portāls "Kavkazskij uzel". Tieši Kočarjana varas laikā Krievija saņēma Irānas un Armēnijas gāzesvada un Hrazdanas siltumspēkstacijas piektā bloka akciju kontrolpaketes.
Šajā brīdī visjūtamāko palīdzību Kočarjanam var sniegt Krievija, taču, ņemot vērā Armēnijas valdības izlēmīgās darbības, šāds atbalsts nespēs radīt nekādus rezultātus, uzskata apskatnieks Rubens Mehrabjans.
Objektīva berze
Jaunās valdības laikā Armēnija sākusi biežāk izteikt savas pretenzijas Krievijai. Pirmkārt, par to, ka Krievijas piegādā bruņojumu Azerbaidžānai (gluži tāpat kā Armēnijai), pie tam Azerbaidžāna nav Krievijas sabiedrotais KDLO. Iepriekšējā valdība arī par to nebija sajūsmā, taču centās ciest klusu. Maskava, saprotams, vēlas saglabāt interešu līdzsvaru, neļaut Baku aizslīdēt Savienoto Valstu virzienā, bet Armēnijai tas nav mierinājums.
Maskavai nepatīk Armēnijas piedalīšanās NATO mācībās, kurām noteikti esot pretkrieviska ievirze: tas tikšot "attiecīgi novērtēts" un tamlīdzīgi, - lai gan mācībās Erevānu pārstāv tikai četri virsnieki.
Atšķiras abu valstu viedokļi par Erevānas un Tbilisi militārtehnisko un tirdznieciski ekonomisko sadarbību, kā arī Armēnijas attiecībām ar Rietumiem (ES loma Armēnijas ārējā tirdzniecībā ir ievērojama).
Pašinjans atkārtoti atgādina nepieciešamību cienīt Erevānas "īpašo viedokli", viņa piekritēji sagaida valsts nacionālo interešu stiprināšanu un līdzsvarotu dialogu ar Maskavu un Eirāzijas Ekonomiskās Savienības partneriem. Kaukāza demokrātijas celtniecības procesā nacionālā identitāte ir noteicošais lielums - ne velti Pašinjans pasvītro, ka viņš nebūs prokrievisks vai prorietumniecisks politiķis, un viņa lozungs ir - vispirms Armēnija.
Attiecību krasa pasliktinājuma gadījumā Maskava zaudētu daudz, taču Armēnijai riski būtu vēl lielāki. Cilvēki, kas nākuši pie varas Armēnijā, ar prātu apzinās, ka ar Krieviju ir jādraudzējas, jo citas izejas nav. Taču emocionāli daudziem armēņiem, to skaitā nesenās opozīcijas politiķiem, gribētos savu zemi redzēt tuvāk Rietumiem. Tās ir emocijas, kas, gluži loģiski, izraisa Maskavas nepatiku. Kočarjana un Hačaturova aizturēšana detonēja Erevānai adresētas Krievijas amatpersonu kritiskās un brīdinošās uzrunas.
Armēnija nepavisam nav ieinteresēta saraut saiknes ar Krieviju, un Erevāna noteikti pūlēsies slāpēt šā brīža saasinājumu. Maskava taču liek noprast, ka var bloķēt vēl Sargsjana laikā apsolīto ieroču atlikušās piegādes. Galu galā, ģeogrāfisko stāvokli nav iespējams mainīt - Armēnija ir iespiesta starp Turciju un Azerbaidžānu, kas motivējis tās orientēšanos uz Maskavu. Krievijas militārā klātbūtne tiek uzskatīta par garantiju, ka reģionā nesāksies jauns karš, un šo objektīvo apstākli ņem vērā visas Armēnijas valdības. Arī Nikolas Pašinjana kabinets paudis, ka valsts ārpolitika nemainīsies. Bet Kremlim tik un tā ir nopietnas bažas par Armēnijas turpmāko politisko kursu, nebūt ne dažu arestu dēļ vien.
Šis premjers nav no Karabahas
Kaukāza institūta vadītājs Aleksandrs Iskandarjans ir uzsvēris, ka pašreiz Armēnijā notiekošais ir "armēņu iekšpolitiskā procesa loģika," kas jāaplūko jaunpienākušo un veco elišu savstarpējo attiecību kontekstā. "Šiem notikumiem nav ārpolitiskā komponenta," saka eksperts, "taču to sekas ne vienmēr mēdz būt labi aprēķinātas."
Ja Kočarjans tiks notiesāts un ja apsūdzības izvirzīs vēl citiem augstiem bijušiem amatvīriem, piemēram, eksprezidentam Seržam Sargsjanam, Maskava vairs nerēķināsies ar Pašinjana lojalitātes solījumiem un, iespējams, izšķirsies pat par armēņu sabiedriskās domas noskaņošanu uz jaunu "revolūciju". Kremlis Armēnijā vēlas redzēt pieņemu režīmu bez kaitinošas patstāvības demonstrēšanas un Rietumu virzienā raidītiem žestiem. Pretējā gadījumā tas tēlaini draud ar Ukrainas Maidana atblāzmu Kaukāzā.
Maskavas interesēm atbilst piecos jaunās valdības mēnešos Armēnijas elitēs pieaugusī neapmierinātība ar Pašinjanu - tāpēc, ka viņš ar tiesībsargāšanas orgānu rokām sācis ļoti enerģiski attīrīt visas elites, kas saistītas ar iepriekšējiem valsts vadītājiem. Rezultātā daudzas ar viņiem saistītas personas ir aizbēgušas uz Maskavu, kur tām ir pateicīgi klienti.
Tie, kas pavasarī gāza pie premjera varas grožiem izmisīgi pieķērušos eksprezidentu Seržu Sargsjanu, cita skaitā uzskatīja viņu par vāju politiķi, kurš nespēj aizstāvēt armēņus Kalnu Karabahā - de facto neatkarīgajā armēņu republikā, kas jau 1988.gadā paziņoja par izstāšanos no Azerbaidžānas PSR un 1991.gada referendumā pārliecinoši apstiprināja savu izvēli, - un panākt Erevānai labākas pozīcijas sarunās.
Atšķirībā no Sargsjana Nikols Pašinjans nav pat piederīgs Karabahas klanam, kas Armēnijā ir valdījis 20 gadus. Savukārt plaisa starp Erevānas un Baku pretējām pozīcijām Karabahas tematā ir tikpat plata, cik agrāk, un tuvināšanās netiek gaidīta. Toties armēņi šā novada likteņa lemšanā sagaida vēl enerģiskāku Pašinjana rīcību, nekā korumpētu un citādi noziedzīgu amatpersonu nosūtīšanā aiz restēm.
Armēņi savu premjeru pēc pieciem mēnešiem pie varas sāk vērtēt aizvien prasīgāk. Pašinjana kabinetam priekšā ir ne vien cīņa ar daudziem sīkmanīgiem zaglīgiem ierēdņiem un ceļu policiju, kas ņem nosacīti pieticīgus kukuļus. Tam ir jāārstē iepriekšējo valdību un biznesa aprindu ielaistās kaites, kas skar visu sabiedrību. Šī cīņa nav iespējama bez upuriem un nepopulāru reformu skarto cilvēku naida iemantošanas. Nikola Pašinjans kā Armēnijas "ielu un laukumu revolūcijas" simbols droši vien atceras kopš Franču revolūcijas laikiem pazīstamo atziņu, ka revolūcija "apēd pati savus bērnus".