Līdz Krievijas prezidenta vēlēšanām atlicis viens mēnesis. Visbiežāk nosauktie uzvārdi ir Putins, Sobčaka, Navaļnijs, Grudiņins. Vēlēšanu biļetenā būšot astoņi reģistrētie kandidāti. Uzvārdi ir, bet intrigas – nav.
Lai gan par opozīcijas politiķi Alekseju Navaļņiju tiek runāts un rakstīts pietiekami daudz, viņa kandidātu sarakstā nav. Vēlēšanu komisija to, ka Navaļnijs nav pielaists, skaidro ar varai netīkamā aktīvista nedzēsto sodāmību. Taču izskatās, ka vara karo ar Navaļniju vienkārši tāpēc, ka viņš eksistē Krievijas politikā. Politiķis atbild līdzīgi – savus piekritējus viņš aicina nepiedalīties 18. marta balsošanā.
Neiešanu uz vēlēšanām, biļetenu bojāšanu un gandrīz vai iecirkņu dedzināšanu sociālajā tīklā "Facebook" apspriež miljons – līdz pusotram miljonam sociāli aktīvo krievzemnieku, bet tas, protams, nav nekāds rādītājs. Pētnieki lēš, ka vēlēšanu dalībnieku skaits var sasniegt pat 60 procentus, jo informatīvais uzkurbulējums pusotra mēneša laikā ir krasi pastiprinājies. Kā saka eksperti, cilvēkiem gan piemīt tieksme aptaujās sniegt sociāli aprobētas atbildes, tāpēc patiesais nobalsojušo vēlētāju skaits kļūs zināms jau pēc viņu izdarītās izvēles.
Iespaids par Krievijas vēlēšanu kampaņas drudžaino raksturu rodas ne vien krieviem raksturīgo emociju izpaudumu rezultātā, bet, iespējams, galvenokārt tāpēc, ka kampaņas ilgums pēc pēdējām no augšas veiktajām korekcijām ir diezgan īss – četras nedēļas. Iepriekš prezidenta vēlēšanu kampaņa stiepās divus mēnešus. Dažās nedēļās kandidātiem, kas ir mazāk pazīstami par pašreizējo valsts prezidentu, nav fizisku iespēju iepazīstināt ar sevi lielvalsts visu 85 reģionu iedzīvotājus. Pretendenti nevar paspēt uzrakstīt pietiekamu daudzumu rakstu, izreklamēt sevi daudzās intervijās, satikties ar visiem uz sarunu noskaņotajiem vēlētājiem.
Pat jebkuram izcilam kandidātam četrās nedēļās neizdotos mainīt lielvalsts iedzīvotāju noskaņojumu, kamēr valsts galvai tiek veltīta vairāk nekā puse ētera laika tālrādē un tagadējā prezidenta publiskais attēlojums ir absolūti pozitīvs – atšķirībā no citu kandidātu atveidojuma.
Kurš gan šaubās par teicamām Vladimira Putina izredzēm uzvarēt vēlēšanās? Lai gan dalības slieksnis vēlēšanās ir atcelts, Kremlim balsotāju skaita vairošana šķiet būtiski svarīga, jo necils apmeklētības procents dos argumentus varas nespējas un sabiedrības pārmaiņu prasību rūgšanas apoloģētiem. Tādēļ prioritārs vēlēšanu kampaņas temats ir ierašanās vēlēšanu iecirkņos. Kandidātu aģitācijas apjomus ielās raksturo minimālisms, masu saziņas līdzekļos netiek apspriestas viņu programmas, televīzijas studijās nerisinās karstas kandidātu cīņas. Uzvārdi ir, bet intriga izpaliek. Šaubu par vēlēšanu uzvarētāju nav, un gaviļnieka atbalsta līmeni parādīs balsošanas iecirkņu apmeklētība.
Jā, par kampaņā nejūtamo intrigu var pārmest Kremlim. Lēmums nepielaist vēlēšanās faktiski vienīgo reālo Putina sāncensi provocēja opozicionāra saukli par vēlēšanu boikotu. Protams, Navaļnijs varēs skandināt, ka visi tie, kas nebūs atnākuši uz iecirkņiem, ir bijuši viņa pusē. Bet vai Putinam ir iemesls par to pārdzīvot? Kremļa saimnieka pašpārliecība par to, ka viņš ir populārs prezidents, no tā necietīs. Viņš noteikti nepārdzīvos, ja uz balsošanu atnāks nevis 60, bet 55 vai pat 50 procentu vēlētāju. Valsts mašīna šā vārda plašā nozīmē strādā Putina labā, un šī mašīna dažu procentu dēļ nesalūzīs.
Krievu tautas vairākums viņam paudīs atbalstu, jo Putins ir par stabilitāti un iztikas minimuma palielināšanu. Tikmēr Navaļnijs saziņas līdzekļu atspoguļojumā šobrīd pārstāv anarhijas draudus, kuru būtība ir valsts graušana. Viņš par ļaunuma centru uzrāda Putinu un viņa apkaimes korumpētību. Taču gan Putins, gan viņa "tuvākais loks" liek saprast, ka pie visām vainām vainīgi ir Rietumu tīkojumi. Rietumi nevar ciest spēcīgu Krieviju un alkst nospiest to uz ceļiem, bet Putins prot izmantot krievzemnieku augošo sašutumu, kuru paspilgtinājusi kņada ap Krievijas sportistu statusu ziemas olimpiskajās spēlēs.
Pēc Putina otrs spēcīgākais prezidenta amata kandidāts šodienas Krievijā ir komunists Pāvels Grudiņins. Viņš vēlas banku nacionalizāciju, staļiniska stila "jauno ekonomisko politiku", augstu ienākuma nodokli un oligarhu ekspropriāciju. Viņš sola cenu kontroli un biznesa aizstāvību vienlaikus. Nemitīgi kā izcilu cilvēku piesauc Staļinu. Grudiņins prezidenta posteņa kandidāta kvalitātē faktiski pārstāv visus krievu kreisos, nevis vienkārši komunistu partiju, un tāpēc viņš ir vērā ņemams pretendents (lai arī nepretendē uz uzvaru). Aptaujas rāda, ka viņam ir lieliskas izredzes vēlēšanās ieņemt godpilno otro vietu – apsteidzot pat daudz skaļāko un daudz pazīstamāko Vladimiru Žirinovski. Krievijā kreiso populistu ideju varā esot ap 10 procentiem iedzīvotāju, un, ja paveiksies, Grudiņins varēs lepoties ar kādiem 12 procentiem balsu.
Savukārt ar nelielu troksni vēlēšanu kampaņā iesoļojusī Ksenija Sobčaka Putinam spēj radīt vēl mazākas raizes nekā komunists un kolhoza priekšsēdētājs Grudiņins. Krievi atceras Kseniju kā meiteni no televīzijas raidījuma "Дом 2" ("Māja 2"). Lai gan daļa ir piedevusi viņai jaunības grēkus, ne visiem patīk Sobčakas tēzes par to, ka viss ir jāliberalizē un jārīko referendums par Krimu. Kā sacījis politisko procesu vērtētājs Dmitrijs Bikovs, Sobčaka ir pasaku tēls, ciniskas mūsdienu pasakas varone, kuras diapazons ir kaut kur pa vidum starp Jūliju-Džūliju no Jevgeņija Švarca "Ēnas" un Mazo laupītāju no Hansa Kristiana Andersena pasakas. Kurš pieaugušais gan noticēs, ka meitene Ella, kas Amerikā meklē labo burvi Gudvinu, spēj uzveikt autoritāras un korumpētas varas sistēmu?
Negatīvās atbildes uz jautājumu, vai jebkurš no pārējiem kandidātiem apdraud pašreizējā Krievijas prezidenta uzvaras izredzes, ir vēl viens apstiprinājums, ka 18. marta vēlēšanas ir Putina referendums par uzticību. Jāielāgo vēl, ka pēc šā gada balsošanas Putins ne ar kādu ieganstu vairs nevar piedalīties nākamajās prezidenta vēlēšanās, kamdēļ pašreizējai kampaņai faktiski ir divi virsuzdevumi – nodrošināt prezidenta atkalievēlēšanu un izveidot zināmu iestrādi 2024. gadam.