Āris Jansons: Karalis Tramps. Uz mūžu?  (94)

Tramps, kurš jau iepriekš bija demonstratīvi centies neizrādīt raizes par impīčmenta rosināšanu un saukāja to par raganu medībām, nekavējoties nosvinēja izmeklēšanas iznākumu un sociālajā tīklā ievietoja video parodiju, jokojot, ka viņš būs prezidents uz mūžu. Atzīdami, ka prezidents var darīt faktiski jebko, senatori ir piemērojuši viņam karaļa mantiju. Rūgtā patiesība ir daiļrunīga: ASV Kongress ir izgaismojis nespēju godprātīgi pildīt savu pamatfunkciju – kontrolēt izpildvaru.

Parādoties televīzijas kameru priekšā pēc Senāta balsojuma, Tramps vicināja laikrakstu "The Washington Post" ar lielu virsrakstu "Tramps attaisnots" un teica pirmajai lēdijai, ka, "iespējams, to vajadzētu ierāmēt". Tas esot šīs avīzes vienīgais jebkad viņam veltītais pozitīvais virsraksts. Trampa prieks par apsūdzību izgāšanos ir neviltots. Notikušais apliecinājis, ka prezidenta impīčments ir politisks, nevis juridisks process. Pēc nobalsošanas kļuvis skaidrs, ka prezidenta priekšvēlēšanas šogad būs daudz politizētākas.

Kaislību temperatūras uzkaršanu televīzijas translācijā no ASV Kongresa visai pasaulei parādīja prezidenta un Kongresa apakšpalātas spīkeres Nensijas Pelosi "apmaiņa ar laipnībām". Uzkāpis Kongresa tribīnē, lai nolasītu prezidenta vēstījumu, Tramps demonstratīvi izlikās neredzam sveicinājumam izstiepto Pelosi roku. Atbildes reakcijā Trampam aiz muguras viņa lēni un izteiksmīgi saplēsa prezidenta runas tekstu. Tik nediplomātiski žesti augsta līmeņa politikā ir vērojami reti. Konkrētajā gadījumā tie parādījuši, cik nopietna Amerikas politiskās elites virsotnēs ir personīgā naidīguma vai aizvainojuma pakāpe.

Pāris gadu Donalds Tramps bija spiests aizstāvēties – vispirms sakarā ar speciālā prokurora Roberta Millera vadīto izmeklēšanu, "Krievijas roku" meklējot, tad Kongresa apakšpalātas izmeklēšanu Ukrainas tematikā un visbeidzot – impīčmenta prasījuma dēļ. No četrus mēnešus garā atstādināšanas mēģinājuma procesa "nenogremdējamais" Tramps ir izniris gandrīz bez skrambām un pēc daudzu vērtētāju atzinuma kļuvis pat stiprāks. Izskatās arī, ka kļuvis atriebīgāks. Kāds no

komentētājiem paudis, ka tagad Tramps sevi uzskata par "absolūtu monarhu", kurš amatpersonas, kas impīčmenta procesā liecināja pret viņu, vērtē kā nodevējus. Reaģējot uzkrītoši steidzami, prezidents atlaidis nacionālās drošības amatvīru Aleksandru Vindmenu un ASV vēstnieku Eiropas Savienībā Gordonu Sondlendu. Sekojot tēva pēdās, viņa dēls, kurš ir prezidenta padomnieks, ierosinājis par impīčmenta atbalstīšanu no Republikāņu partijas padzīt senatoru Mitu Romniju.

Dažs apskatnieks nesekmīgo atstādināšanas procesu pat nosaucis par Trampam sagādātu priekšvēlēšanu dāvanu. Taču iznākums nemaz nevarēja būt citāds. Demokrāti nevarēja nezināt, ka republikāņu vairākums Senātā nepārmetīsies viņu pozīcijās. Par kongresmeņu balsojumu pretēji partijas nostājai var daudz lasīt Amerikas vēstures grāmatā, bet mūsdienās tā ir reta parādība. Senāta balsojums pagājušajā nedēļā skaidri atspoguļoja likumdevēju šķelšanos pa partijiskuma līniju – tas varēja būt citāds tad, ja demokrātiem būtu vairāk mandātu. Nu Tramps var daudzināt, ka jau no pirmās dienas sazvērnieki no Demokrātiskās partijas pret viņu perinājuši nepamatotu impīčmenta procesu. Baltais nams var apgalvot, ka impīčmenta procesu noteikuši nevis objektīvi faktori, bet vienas partijas intriga, lai atdarītu sakāvi 2016. gada vēlēšanās. Trampam ir izdevies sekmīgi nokārtot vēl vienu grūtu politiskās izdzīvošanas eksāmenu un apliecināt, ka viņš ir un paliek neapstrīdams un populārs Republikāņu partijas līderis. Republikāņu vēlētāji saņēmuši politiskās enerģijas papildu lādiņu pirms prezidenta vēlēšanām. Līdz ar uzvaru Senātā, augstu popularitātes reitingu un pompozu runu Kongresā Tramps ir sācis drupināt Demokrātiskās partijas kandidātu vēlēšanu panākumu izredzes. Tomēr demokrāti negrasās padevīgi nomest ieročus un padoties impīčmenta kaujas uzvarētājam.

2016. gadā Donalds Tramps uzvarēja, nevis cīnoties par centriski noskaņoto vēlētāju, kas bijis raksturīgi prezidenta amata kandidātiem, bet ar provocējošu radikālismu, kas pie viņa kā magnēta pievilcis visus niknos un vīlušos, to skaitā fiziskā darba darītājus, kas parasti balsojuši par demokrātiem. Trampa prezidentūras gaitā ASV politikas polarizēšanās pietuvojusies kritiskajai atzīmei. Prezidents nozākā Hilariju Klintoni, viņa "Twitter" čivinājumos "pa purnu" dabū gan demokrāti, gan prese, gan vēl dažs labs. Iekšpolitiskās pretstāves tematu skaitā nonākusi gan nodokļu reforma, gan drošības sienas celtniecība gar Meksikas robežu, gan liegums imigrācijai no "sliktajām" musulmaņu valstīm.

Lasot savu pašslavinošo vēstījumu Kongresam par stāvokli valstī, Tramps acīmredzami domāja par vēlēšanu kampaņu, nevis tobrīd vēl nenotikušo impīčmenta balsojumu. Viņš noskaitīja vienīgi panākumus (kā reiz izteicās kāds cits līderis, "dzīvot kļuvis labāk, kļuvis priecīgāk"), salīdzinoši maz pieminēja ārpolitiku, kritizēja demokrātus un koncentrējās uz ASV ekonomiku. Gluži loģiski – jo sekmīgāka ekonomika, jo lielākas viņa pārvēlēšanas izredzes. Tiesa gan, štatos, kur 2016. gada vēlēšanās Trampa uzvaru kaldināja strādniecība, ekonomiskā augsme nav uzkrītoša – ne velti 2018. gada starpvēlēšanās republikāņiem tur neveicās. Arī tāpēc konfrontācijas toņos iekrāsotais Trampa stils, kas savulaik viņam palīdzēja nonākt Baltajā namā, nekur nepagaisīs un tiks izmantots, lai viņš aizkavētos vēsturiskajā rezidencē.