Foto: Reuters/Scanpix/LETA
Izraēlas iekšpolitiskās norises nu ir savijušās tādā mudžeklī, ka pat lietu pazinēji lauza galvas par to, ar ko īsti tās beigsies. Aizgājušās nedēļas vidū ģenerālprokurors izvirzījis korupcijas apsūdzības premjerministram Benjaminam Netanjahu, kurš kļuvis par Izraēlas vēsturē pirmo valdības galvu, kurš kukuļošanā apsūdzēts, atrodoties amatā.

Ne viņam, ne labēji centriskās triju politisko partiju apvienības "Zils un balts" (Izraēlas karoga krāsas) līderim bijušajam ģenerālim Benijam Gancam vēl līdz šim nav izdevies izveidot jaunu valdības koalīciju, lai gan šogad jau otrās likumdevēja vēlēšanas notika vēl 17.septembrī. Nenākas lieki atgādināt nelielās kodolvalsts reģionālo nozīmi un starptautisko ietekmi, arī sakabē ar Maskavu un Vašingtonu, lai apzinātos, ka jelkādi pamatīgi pavērsieni Izraēlā atbalsosies visas pasaules politikā.

Bez jaunas valdības

Līdz ar Ganca neveiksmi sastādīt valdību ir sācies 21 dienas posms, kurā, pēc Izraēlas likumiem, kneseta (parlamenta) vairākums var iesniegt prezidentam rakstisku valdības veidotāja kandidatūras iesniegumu. Šim kandidātam tiek dotas divas nedēļas valdošās koalīcijas izveidošanai. Ja viņam paveicas, izdosies izvairīties no jaunām vēlēšanām; ja parlamenta vairākums nevienojas vai kandidāta pūliņi izjūk, parlaments tiek atlaists un izsludinātas vēlēšanas.

Risinājums būtu Netanjahu un Ganca vienošanās par plašas koalīcijas vienotības valdību, uz ko viņus jau aicinājis prezidents Reivens Rivlins, taču līdz šim - lai gan abi politiķi atzinuši šādas spēku apvienošanas nepieciešamību valsts interesēs, - ambīciju ģenerētās domstarpības nav pārvarētas.

Pret ilggadējo premjeru, Likud partijas vadītāju Netanjahu izvirzītās apsūdzības kukuļņemšanā, krāpšanā un uzticības laušanā var izšķirīgi ietekmēt tālākos notikumus. Kā raksta avīze "Haaretz", tās var sašķobīt politiskos grupējumus un skubināt dažus politiķa sabiedrotos - arī no paša partijas - pamest vai izaicināt viņu. Netanjahu sāncensis Likud partijā Gideons Saārs jau atklāti piesaka pretenzijas uz Likud līdera vietu un apgalvo, ka spēs izveidot valdību.

Grēka darbi

Izraēlas prese plaši ziņo par Netanjahu izvirzīto apsūdzību saturu. Nopietnākās apsūdzības ietvertas lietā nr.4000 un attiecas uz kukuļņemšanas darījumu starp Netanjahu un telekomunikācijas firmu "Bezeq" un tīmekļa ziņu vietni "Walla" kontrolējošo uzņēmēju Šaulu Eloviču. Apsūdzība saka, ka Netanjahu, būdams satiksmes ministrs, spēris ar Eloviča biznesu saistītus regulējošus soļus, kas magnātam nesuši ap 500 miljonu dolāru. Netanjahu un viņa sieva pastāvīgi pieprasījuši grozīt faktu atainojumu "Walla" slejās politiķim vēlamā gaismā, un Elovičs izdarījis spiedienu uz redakciju, lai tas notiktu.

Lietā nr.2000 izklāstītas Netanjahu un avīzes "Yedioth Ahronoth" izdevēja tikšanās, kurās viņi apsprieduši darījumu - Netanjahu mēģinās ierobežot konkurējošā laikraksta "Israel Hayom" metienu, bet izdevējs panāks Netanjahu darbības labvēlīgu atspoguļojumu. Lietā nr.1000 Netanjahu tiek apsūdzēts interešu konfliktā un dienesta stāvokļa izmantošanā, vairāku gadu garumā saņemot dāvanas no Holivudas ietekmīgā biznesmeņa Arnona Milchana un miljardiera Džeimsa Pekera.

Sakarā ar apsūdzību izvirzīšanu mēneša laikā Netanjahu ir jāatsakās no parlamenta deputāta imunitātes, lai apsūdzība varētu turpināties, vai arī viņš var mēģināt bloķēt to, izmantojot imunitāti. Ja Netanjahu labprātīgi neatkāpjas no premjera amata, opozīcijas amatpersonas iesniegs petīcijas tiesā, lai izdarītu spiedienu. Nav precedenta, lai noteiktu, cik ilgi Augstākā tiesa var uzklausīt šos iesniegumus, bet konkrētā gadījuma nozīmīgums var veicināt lēmuma pieņemšanu nedēļu laikā. Tomēr ir iespējams, ka Augstākā tiesa vilcināsies vismaz pāris mēnešu vai pat ilgāk, cerot uz to, ka galu galā politiskais spiediens liks Netanjahu pašam pamest amatu. Bet Likud partijā viņš aizvien ir ļoti populārs, pat uz apsūdzību fona partija no viņa neatteiksies, un iespēja, ka Izraēlā būs pēc kārtas trešās vēlēšanas (par iespējamo laiku tiek minēts marts), kurās Netanjahu vadīs Likud partiju, ir ļoti ticama.

Netanjahu fenomens

Tas, ka politiķis noraida izvirzītās apsūdzības, neizbrīna. Īpatnāk ir tas, ka Izraēlas likumdošana nepieprasa apsūdzētās personas atkāpšanos no premjera amata, kamēr viņš nav notiesāts (atšķirībā no ministriem). Netanjahu ir skaidri licis saprast, ka viņš turēsies pretim prokuroriem, tiesām un oponentiem tik nikni, iznīcinoši un izmisīgi, cik vien iespējams. Viņu pazīstošie politiķi un eksperti ir vienisprātis, ka nekas par politiskajām ambīcijām un paša izpratni par turēšanos pie varas Izraēlas un ebreju labklājības un drošības labā Netanjahu nav svarīgāks. Attaisnošanās vietā viņš nežēlīgi meties virsū ģenerālprokuram, tiesām un policijai apsūdzot viņus visus apvērsuma mēģinājumā un centienos viņu nogremdēt.

Telavivas universitātes profesors Asafs Šarons ir paudis, ka galvenais iemesls, kāpēc Netanjahu ir kļuvis par Izraēlas ilglaicīgāko premjeru, ir pārliecinošas centriski kreisas alternatīvas trūkums pēc Darba partiju pārstāvējušā premjera Ichaka Rabina noslepkavošanas 1995.gadā. Pētnieks saka, ka baidīdamies skaidri formulēt savas vērtības Netanjahu izaicinošā nacionālisma priekšā, daudzi kreisi noskaņotie ir atgriezušies pie bezmērķīga centrisma, pieņemot, ka vienīgais veids, kā pieveikt viņu, ir piedāvāt viņa politikas civilizētāku, nekorupmētu versiju.

Atskatoties uz Netanjahu desmitgadi Izraēlas vadībā, nevar neatzīt, ka ir palielinājusies tās ietekme ne vien arābu pasaulē, bet Amerikas kontinentā, Ķīnā un Indijā, tikusi nostiprināta Izraēlas drošības situācija. Tomēr iekšzemē tas ir bijis arī dziļākas šķelšanās laiks - kā nupat pausts CNN pārraidē, Netanjahu iepludināja spēcīgu partijiskumu un rasismu, iedragāja tiesiskumu, nocietināja politisko dialogu, manipulēja ar dusmām un naidīgumu pret Izraēlas diviem miljoniem arābu pilsoņu un liedza jebkādas cerības - lai cik niecīgas tās būtu - uz vienošanos ar palestīniešiem. Jānosauc arī Netanjahu īpašās attiecības gan ar Vladimiru Putinu, gan Donaldu Trampu, kura labvēlības rezultātā ASV par Izraēlas galvaspilsētu atzina Jeruzalemi un piekrita Sīrijas Golana augstieņu aneksijai, kā arī izraēliešu apmetnēm Jordānas rietumu krastā, atsaucoties uz "realitāti uz vietas" un ignorējot palestīniešu prasības. Minot ar amerikāņu ziņu veiktos Izraēlas reidus pret Irānas vai Irānas atbalstītu šiītu mērķiem Sīrijā, Irākā un Libānā, Netanjahu acīm redzami nesimpatizējošā "The Guardian" lēš, ka viņš visai efektīvi pārvērtis Izraēlu par apakšuzņēmēju tajos karos, kurus Tramps pats karot nevēlas.

"Kaitējums videi"

Apskatnieki izvēlas visraibākos epitetus, aplūkojot Netanjahu, un tie ir daiļrunīgāki par gariem komentāriem. Pat tad, ja Netanjahu aizies, viņa videi nodarītais kaitējums paliks, žurnālā "Time" raksta izraēliešu psiholoģe un publiciste Ajeleta Gundara-Gošena: "Savos politiskās karjeras divdesmit gados naftas tankkuģis "Netanjahu" ir iebraucis Izraēlas centrālajā dokā, mūsu ūdeņos izgāžot tonnām naida."

Savdabīgi, ka arī Saimons Tisdals britu "The Guardian" slejās nosauc Netanjahu mantojumu par toksisku. Viņš dēvē Izraēlas premjeru par miniatūru Tuvo Austrumu Donaldu Trampu un bilst, ka "Netanjahu nelokāmās labējās identitātes politikas prečzīme ir kļuvusi par atpazīstamu čulgu Izraēlas demokrātijas sejā."

Papildus vaibstu Netanjahu iekšpolitiskajā sejā triepis viņa paņēmiens, lai izjauktu galvenā sāncenša Ganca valdības sastādīšanu. Naidpilnu nozākājumu izpelnījās mājieni, ka Ganca partija, kas saglabā līdzsvaru ar Netanjahu Likud, varētu saliedēties ar Apvienoto Izraēlas arābu partiju sarakstu. Lai gan Apvienotais saraksts pārstāv ap 20 procentu no Izraēlas iedzīvotājiem, Netanjahu un viņa domubiedri raksturoja to kā "teroristus atbalstošu piekto kolonnu", kuras iekļaušana valdībā apdraudētu Izraēlas drošību un līdzinātos valsts nodevībai.


Tie, kas runā par Izraēlas antidemokrātisku piesārņojumu, aicina, tā teikt, izmantot momentu un attīrīt sabiedrību no nedemokrātiskajām tendencēm. Taču Benjaminu Netanjahu ir pāragri politiski apbērēt kaut vai tāpēc, ka pat pēc apsūdzību izvirzīšanas viņš atkal var kandidēt vēlēšanās, uzvarēt tajās un nodarboties ar aizstāvēšanos tiesā, vadīdams valsti. Bijušajam Izraēlas premjeram Ehudam Olmertam apsūdzību izvirzīja 2009.gadā, bet viņa notiesāšana tika apstiprināta tikai pēc septiņiem gadiem...


Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!