Taču krievu eksperta spriedums pavisam drīz tika apgāzts. Amerikāņu ģenerālis Makinernijs steidzis palielīties, ka Savienotajām Valstīm jau esot 14 tonnu smaga superbumba, daudzkārt postošāka nekā krievu tikko izmēģinātā vakuuma bumba.
Nepieteikto bruņošanās sacensību okeāna viņā krastā piebaro augošie militārie izdevumi, un lai gan anonīmais krievu eksperts skaidro, ka Krievijai ekonomikas apstākļi neļaujot iesaistīties bruņojuma sacīkstē ar ASV, bruņošanās mērķiem nauda tiek izbrīvēta arī Kremlī. Vai tiek meklēts papildus finansējums, bruņojuma izstrādei piesaistot partnervalstis, piemēram, Indiju. Krievu militāristi dižojas, ka pēc gadiem pieciem abu valstu kopuzņēmums BraMos izveidos jaunu hiperskaņas raķeti, kas piecas un vairāk reizes pārsniegšot skaņas ātrumu, un to padarīšot praktiski nepārtveramu.
Bet vēl maijā Krievijas pirmais vicepremjers stāstīja, ka izmēģināta jauna starpkontinenentāla daudzkasešu kodolgalviņu raķete RS-24 un uzlabota raķete Iskander – "Krievijai ir jaunas raķetes, kas var pārvarēt jebkādas pastāvošās un nākotnes pretraķešu sistēmas. Runājot par aizsardzību un drošību, Krievija var mierīgi raudzīties nākotnē." Ja jau tā, kādēļ radīt aizvien jaunus un briesmīgākus nāves ieročus?!
Kamēr ASV ieroču žvadzināšanas tieksmi var mēģināt skaidrot ar administrācijas noslieci uz vanagu stila domāšanu vai ieroču industrijas baronu ietekmi, Krievijas bruņošanās kāri iznāk pamatot ar vēl īsti nepārvarēto identitātes krīzi. Notiekot mīņāšanās krustcelēs starp autoritāru, impērisku vai demokrātisku ceļu. Lai kādu taku Krievija neizvēlētos, tās starptautiskās intereses vienmēr paliks nosacīti nemainīgas. Gulf News lēš, ka karš vai jaunas impērijas radīšana gan esot izslēgta. Kaut nu tā būtu!
Taču vecā padomju himna ir atjaunota, Ļeņins no Sarkanā laukuma nav aizgājis, viņa muzejs restaurēts, bet jaunajos skolotāju palīglīdzekļos norādīts, ka "vissekmīgākais PSRS vadītājs" ir Staļins. Kā raksta The Times, krievi paši zina, ka viņu pašreizējie panākumi ir ļoti trausli, un tas izpaužas viņu nacionālajā uzvedībā, mētājoties no vienas galējības otrā.
Var, protams, cerēt, ka pēc divām vēlēšanām, nākamgad, kad būs sagaidīts otrs Putins, Maskavas konfrontācijas tvaiks attiecībās ar Rietumiem noplaks un okeāna abos krastos bruņošanās drudzis pierims. Tikai šobrīd nevajadzētu izlikties neredzam, ka bruņošanās sacensība nepieder pagātnei.