Varētu jau vienkārši norādīt, ka noticis prognozētajam tieši pretējais – ja 1920. gadā meži klāja tikai 27% Latvijas teritorijas (zeme tika ekstensīvi izmantota lauksaimniecībā), tad 2018. gadā – 51%. Dati apliecina, ka dažādos laikos izteiktās "gala" prognozes ir kļūdainas un spītīgi nepiepildās. Taču man šķiet, ka ieraksts apliecina to, cik maz mēs apjaušam par cilvēka apzinātas iedarbības uz mežiem ietekmi, kā arī to, ka šī ietekme ļoti bieži nav tikai ar mīnusa zīmi vērtējama. Tad, kad cilvēki aicina neiejaukties (vai iespējami maz iejaukties) dabā, diezin vai viņi iedomājas, kāda tādā gadījumā izskatītos mūsu valsts teritorija.
Vispirms jāatceras, ka bez cilvēka klātbūtnes mežu īpatsvars sasniegtu 89% no sauszemes platības. Skaidrs, ka tādai situācijai pašlaik cilvēku ir par daudz un atgriešanās sākotnē gluži vienkārši nav iespējama.
Taču bez cilvēku iedarbības arī paši meži būtu citādāki, nekā tie ir pašlaik. Mēs aizmirstam, ka Latvijā liela to daļa ir cilvēku stādīta. Piemēram, 19. gadsimta trīsdesmitajos gados sākās plaša klejojošo kāpu apstādīšana, kā rezultātā esam ieguvuši piejūras priežu mežus. Šie meži arī turpmāk būs jāatjauno mākslīgi, jo, dabiski ataugot, tur izveidosies lapu koku meži. Priedes dabiski aug tikai tur, kur ir lielas platības, lai jaunajiem stādiem piekļūtu pietiekami daudz saules gaismas. Bez cilvēka iejaukšanās priedes aug lielākoties tikai vējgāzēs un vietās, kur plosījies ugunsgrēks. Cilvēka darbības rezultātā – kailcirtēs.
Mežsaimnieki Latvijā, ņemot vērā mežzinātnes pētījumus un ieteikumus, ir būtiski izmainījuši mežu ainavu un arī pašus kokus. Kopš pieminētajiem 19. gadsimta trīsdesmitajiem gadiem plaši ir veikta mežu meliorācija, tā nodrošinot skābekļa piekļuvi koku saknēm un iegūstot daudz spēcīgākus un kvalitatīvākus kokus. Savukārt pagājušā gadsimta trīsdesmitajos gados tika uzsākta plaša mežaudžu atjaunošana un jaunaudžu kopšana.
Tajā laikā arī pakāpeniski attīstījās izpratne par sēklu materiālu un nepieciešamību uzlabot tā kvalitāti. Latvijā vēl ir redzams piemērs tam, kas notiek, ja tiek izmantotas nepiemērotas sēklas. Jūrmalā blakus Ventspils šosejai atrodas dabas liegums "Darmštates priežu audze". Šīs priedes ir iesētas divdesmitā gadsimta sākumā, izmantojot no Vācijas ievestas sēklas, un audze ir atgādinājums par neizdevušos mēģinājumu ieaudzēt Latvijas klimatiskajiem apstākļiem neatbilstošus kokus.
Tie ir līki, kropli un zaraini. Savukārt Rīgas priede, ar ko pamatoti lepojamies un kas ir pazīstama pasaulē, ir mūsu valsts zinātnieku vairāku paaudžu mērķtiecīga darba rezultāts.
Piemēram, lai uzlabotu stādāmo materiālu, no 1957. gada Latvijā tiek veikta pluskoku atlase, bet no 1977. gada – audzēti ietvarstādi (jeb konteinerstādi), kas ir daudz kvalitatīvāks stādāmais materiāls. Pašlaik ik gadu Latvijas mežos tiek atjaunoti 8–10 tūkstoši hektāru jaunaudžu.
Latvijā ir attīstīta mežzinātne ar senām tradīcijām, un tās pētījumi ir mežkopības un ilgtspējīgas mežsaimniecības teorētiskais pamats. Jau 1898. gadā tika izveidota Baltijā pirmā meža skola, bet 1946. gadā – Mežsaimniecības problēmu institūts, ko tagad pazīstam kā Latvijas valsts mežzinātnes institūtu "Silava". Viens no galvenajiem zinātnieku pētījumu virzieniem ir mežu un koku piemērošanās notiekošajām klimata izmaiņām. Prognozes liecina, ka līdz šī gadsimta beigām veģetācijas periods kļūs vidēji par divdesmit procentiem garāks, mainīsies nokrišņu sadalījums, veidosies arī labvēlīgāka situācija patogēno sēņu un dendrofāgo kukaiņu attīstībai.
Tas nozīmē, ka, atstājot procesu pašplūsmā, mežus var skart dramatiskas izmaiņas, ko mēs nevēlamies pieļaut. Tāpēc tiek veidots pret slimībām izturīgāks sēklu materiāls, kā arī tiek domāts, kā lietderīgi izmantot gaidāmās izmaiņas. Jau pašlaik ir redzams, ka koki aug un kļūst par lietaskokiem ātrāk nekā iepriekš, kas savukārt paver plašākas iespējas kokapstrādei, kas ir viena no mūsu valsts galvenajām tautsaimniecības nozarēm.
To, kādi ir pirmatnējie meži, iespējams apskatīt dabas rezervātos. Pārējās meža platības ir lielā mērā cilvēku pārveidotas un koptas, un tas nemaz nav slikti. Mežsaimniecības vēsture liecina, ka ir iespējams savienot cilvēka saimniecisko darbību ar ainavu, dabas daudzveidības un retu biotopu saglabāšanu. Ja jau to gadu simtiem ir spējuši mūsu priekšteči, tad kāpēc gan nevarētu tagad, kad mežzinātne ir attīstījusies un sasniegusi daudz augstāku līmeni?