Fakts, ka mēnešu mijā atklātībā nonāca ziņa par Kazahstānas prezidenta Kasima Žomarta Tokajeva aicinājumu Krievijai "nesaasināt" un "nedramatizēt" abu valstu savstarpējās problēmas, bet "atklāti" risināt tās, apliecina negaisa mākoņu klātbūtni oficiāli kristāltīrajās Krievijas un Kazahstānas līdzāspastāvēšanas debesīs. Lai arī skaļi nav pateikts, ir noprotams, ka Tokajeva pēdējā vizītē Maskavā pirms nedaudz vairāk kā mēneša Kazahstānas valodu politikai tika veltīta ne mazāka vērība kā reģiona drošībai pēc stāvokļa izmaiņām Afganistānā.
Visticamāk, ka visaugstākajā līmenī Maskava centīsies atturēties no asiem paziņojumiem par Kazahstānas valodnieciskajām manipulācijām, vismaz tuvākajās nedēļās. Kremlis vienmēr ir bijis ārēji delikāts attiecībā uz Kazahstānu, kas ar trīs miljonus kvadrātkilometru lielo teritoriju, bagātīgajiem dabas resursiem, aptuveni 18 miljoniem iedzīvotāju un ekonomiku, kas ir gandrīz tikpat liela kā pārējās pēcpadomju Centrālāzijas valstīs un Afganistānā kopā, ir daudz vairāk nekā tikai ķīlnieks hipotētisko lielvaru rokās.
Maskavā par sliktu ziņu uzskata Kazahstānas parlamenta pieņemtos likuma grozījumus, kas nosaka, ka turpmāk visiem paziņojumiem, reklāmām, izkārtnēm, izkārtnēm, zīmēm, uzrakstiem, veidlapām un cenu zīmēm jābūt galvenokārt kazahu valodā. Krievu valodā un citās valodās tikai, "ja nepieciešams". Saskaņā ar grozījumiem, kas tiek gatavoti citā likumā, arī kazahu valodā būs obligāti jādublē visas filmas. Kāpēc Maskavai par to būtu jāuztraucas?
