Āris Jansons: Prezidenti virves staigātāji ir bīstami
Foto: Privātais arhīvs

Tagad, kad kopš amerikāņu spārnoto raķešu izšaušanas uz Sīrijas aviācijas bāzi ir pagājušas vairākas dienas, var noprast, ka ASV prezidenta Donalda Trampa ārpolitika ir sākusies tieši ar šo raķeštriecienu. Biznesā pie līdera lomas radušais miljardieris, ielūkojoties ķīmisko ieroču nomocīto sīriešu bērnu sejās, ir nopratis, ka Vašingtonai radusies iespēja ģeopolitiska spēlmaņa lomā atgriezties Tuvajos Austrumos. Skaidrais signāls Phenjanai, Pekinai un Teherānai, ka Vašingtona lietos spēku tur, kur uzskatīs par piemērotu, vedina domāt, ka Balto namu ir pārliecinājis militāristu viedoklis.

Maskavā nu atjēgušies, ka viņu īslaicīgais draugs ir iesācējs lielajā politikā un ne jau pirmo dienu ir bijis atkarīgs no dažādām ne pārlieku atbildīgām un uzticamām elitēm. Viņa ārpolitiku ietekmējošo padomnieku lokam nepiemīt tieksme brāļoties ar pašreizējo Krievijas vadību. Savukārt daudzie ar Irākas un Afganistānas pieredzi apveltītie ģenerāļi, kas nonākuši administrācijas oficiālos amatos, labi apzinās notikumu attīstības virzienu Sīrijā un īpatnības saskarsmē ar reģiona režīmiem.

2013. gadā, kad Sīrijas prezidents Bašars al Asads pirmoreiz lietoja zarīna gāzi, Damaskas pievārtē nonāvējot vairāk nekā 1400 cilvēku, biznesmenis Tramps aicināja Baraku Obamu neiedarbināt sarkanās līnijas pārkāpšanas principu. Obamam, kurš nevēlējās ASV ievilkšanu dziļāk Sīrijas pilsoņu karā, Tramps, būdams prezidenta amata kandidāts, pārmeta nepietiekamu stingrību un pat izteicās, ka ASV jāapkaro "Islāma valsts" kopā ar Asadu. Bet pēc ķīmiskā bruņojuma lietošanas Idlibas provincē pirms nedēļas prezidents Tramps uzsvēra, ka viņa "attieksme pret Sīriju un Asadu" ir "ļoti mainījusies".

Baltā nama saimnieks, protams, varēja aprobežoties ar rīkojumu ārlietu resoram paust sašutumu par masu nāves rīku izmantošanu un atturēties no spēka lietošanas. Pavēle par raķešapšaudi šobrīd gan izskatās pēc atsevišķas epizodes, simboliskas soda akcijas par ķīmiskajiem ieročiem, signalizējot Damaskai un Maskavai, ka to lietošana nozīmē sarkanās līnijas pārkāpšanu. Bet laikam arī daudzo ģenerāļu klātbūtne Baltajā namā attur ASV vadību no rosīgākas līdzdarbības ar sīriešu opozīciju cīņā pret Asadu. ASV ārlietu resors steidzis norādīt, ka Savienoto Valstu politika nav mainījusies, ka uzmanības centrā paliek cīņa pret "Islāma valsti".

Amerikāņu spārnotās raķetes ir pārvilkušas svītru ilūzijām par to, ka apmaiņā pret citiem plāceņiem no Damaskas režīma labprāt attālinātos Kremlis. Prezidents Tramps no Krievzemes kolēģa nesagaidīs pat vārus mājienus par to, ka Maskavu varētu pierunāt kopīgi vērpt intrigas pret Irānu un Ķīnu.

Ja kodollielvalstu līderiem taktiska rakstura panākumi abpusēji jūtīgā spriedzes punktā šķiet svarīgāki, nekā plašāks ģeopolitiskais konteksts, ir jāuztraucas.

Nepatīkams ir Krievijas lēmums apturēt memorandu par militāru sadursmju novēršanu. Tas nozīmē, ka gadījumā, ja ASV mēģinātu turpināt aviācijas triecienus Sīrijas valdības spēkiem vai to objektiem, Krievija varētu notriekt amerikāņu lidaparātus. Militārpersonas raizējas par to, ka pārslogotajā Sīrijas gaisatelpā kara lidmašīnu, helikopteru, dronu un raķešu sadursmes kļūst aizvien vairāk iespējamas. ASV iznīcinātāja bojāeja varētu izraisīt divu lielvalstu kolīziju ar vēl bīstamākam sekām nekā kādreizējā Kubas raķešu krīze.

ASV valsts sekretāra Reksa Tillersona vizīte Maskavā šonedēļ rada iespēju pusēm izrādīt elastību un apliecināt vēlēšanos vēl vairāk neapgrūtināt savstarpējās attiecības, kuras ietekmē plašāko kopainu.

Lai gan Baltā nama saimnieks Kremļa komandai tikko demonstrējis savus muskuļus, tas var izrādīties tikai sarunu prologs un netraucēt panākt kaut kādu darījumu Maskavā. Galu galā, no "ExxonMobil" vadīšanas laikiem Krievijas Draudzības ordeņa laureātam Tillersonam ir bagāta sarunu vešanas pieredze ar krievu partneriem.

Vladimira Putina kāre panākt pasaules nešaubīgu piekrišanu Krievijas globālas militāras superlielvalsts statusam un Donalda Trampa instinktu rosinātas impulsīvas darbības šogad vēl sagādās ne vienu vien nepatīkamu un bīstamu brīdi. Ir naivi cerēt, ka turpmākajās simt vai divsimt dienās miljardiera Trampa ieradumi mainīsies vai prezidentu spēs pārveidot viņa apkaimes gaišākie prāti. Gluži kā zīlnieces stikla bumbā Trampa raķešu zalves ir izgaismojušas viņa prezidentūras paredzamās spilgtākās iezīmes: neprognozējamību un pakļautību emocijām, kas ir ļauns padomdevējs ārpolitikā. Tas nozīmē, ka viņa prezidentūras laikā – salīdzinājumā ar Maskavas nemīlētā Baraka Obamas posmu – liela kara (arī kodolsadursmes) risks ievērojami pieaug.

Viens no Aukstā kara laika biediem - pasaules lielākā atomzemūdene "Dmitrij Donskoj" ar 20 kodolraķetēm gar Norvēģijas un Dānijas krastiem pošas uz Baltijas jūru un ir atgādinājums, ka mēs dzīvojam ļoti nedrošā pasaulē.

Tags

ASV Baraka Obamas Bašars al Asads Donalds Tramps Sīrija Vladimirs Putins

Comment Form