Āris Jansons: Raķešu troksnī par ideoloģiju negribas runāt

Prātnieki aizvien biežāk atgādina mums, ka cīņa par Ukrainu ir cīņa par liberālajiem ideāliem. Pasaule, kā tiek apgalvots, atkal tiek polarizēta starp diktatūru un brīvību, un Rietumu valdības sadarbībā ar saviem sabiedrotajiem ir lepni iesaistījušās globālā cīņā par demokrātiju. Var piekrist, ka karadarbība un vardarbība Ukrainā atsedz nežēlīgo, amorālo veidu, kādā Krievijas valdnieks pārvalda savu valsti, un atgādina mums par tā pretstatu idejām, kas vieno Rietumus. Karš mūs saliedējis, un tomēr - vienošanās par pirmajām piecām sankciju paketēm pret Krieviju Eiropai prasīja divus mēnešus. Lai vienotos par sesto kopumu, bija nepieciešams vēl viens mēnesis.

Gribam vai negribam, bet kā laikrakstā "The New York Times" sacījis asredzīgais Austrumeiropas norišu vērotājs Ivans Krastevs, "mēs visi tagad dzīvojam Vladimira Putina pasaulē", kurā spēks nomāc likuma varu un demokrātiskās tiesības. Nupat izskanējušais Putina sapņojums par sevi Pētera Pirmā lomā atgādina, ka Krievijas neapmierinātībai ar liberālo starptautisko kārtību ir sena vēsture, un tās pamatā ir lielvalsts nespēja pieņemt tiesiskuma un demokrātijas normas kā savas iekšpolitikas un ārpolitikas pamatprincipus.

Rietumeiropas labējā un galēji labējā politiskā spektra nacionālistiskajās un populistu partijās Kremļa sāktais karagājiens samazina Krievijas kā ideoloģiskā un kultūras pretsvara pievilcību pretstatā šķietami pārāk liberālajiem, globālās tieksmes pārņemtajiem un antinacionālistiskajiem Rietumiem. Labējo iepriekš izvirzītais apgalvojums, ka Krievija kā valsts ir tikai ieinteresēta aizsargāties pret Rietumu vadīto globalizāciju un tai nav ambīciju apdraudēt Rietumeiropu, nu šķiet aplams, televīzijas reportāžās redzot kaujas un nežēlību pret civiliedzīvotājiem Eiropas Savienības robežu tuvumā. Populistiem no jauna atklāt savu piederības sajūtu Rietumu pasaulei varētu likt reljefāk jūtamais Ukrainas konflikta paplašināšanās potenciāls, kas, kā likuši domāt Putina mājieni Pētera Pirmā jubilejas svinībās, varētu nesaudzēt arī NATO dalībvalstis.

Kopš kara sākuma savu retoriku ir mainījuši daudzi labējo līderi. Pat Francijas Marina Lepēna beigu beigās nosaukusi Krievijas iebrukumu Ukrainā par "nosodāmu" (tiesa, viņas vēlēšanu kampaņas brošūrās joprojām redzama Le Penas fotogrāfija ar Putinu). Līdzīgi uzvedies Itālijas Ziemeļu līgas līderis Mateo Salvīni, kurš