Arābi blakus izraēliešiem
Arābu interneta izdevums "Rai al-Youm" pauda, ka Varšavas konference "ataino ASV sakāvi Tuvajos Austrumos". Par amerikāņu diplomātijas sabrukuma stāvokli liecinot zemais saieta apmeklētības līmenis. Tikko nosauktie skaitļi gan neļauj tam piekrist, toties grūti bijis nepamanīt palestīniešu un libāniešu amatpersonām atvēlētās tukšās sēdvietas konferences telpā – sakarā ar Izraēlas premjera Benjamina Netanjahu klātbūtni. Palestīnas pašpārvalde nopēla saietu kā "amerikāņu sazvērestību". Libāna vēl aizvien Izraēlu uzskata par ienaidnieci un neatzīst to, un tāpēc, kā raksta avīze "Al-Sabeel", "bez maksas sēdēt līdzās Netanjahu kļūst par pašcieņas jautājumu". Nepiedalījās ES galvenā ārlietu kārtotāja Federika Mogerīni, ielūgumu atteica Irānas galvenā sabiedrotā Krievija. Maskavas "Ņezavisimaja gazeta" konferenci nokristīja par "kongresu, kas sarīkots pret Irānu".
Izraēlas un arābu valstu līderi uz sarunu par kopīgiem izaicinājumiem Tuvajos Austrumos bija ieradušies pirmo reizi kopš Madrides konferences gandrīz pirms trīsdesmit gadiem. Izraēla jau kādu laiku veido neoficiālas attiecības ar Persijas līča valstīm – lai gan vēsturisku apstākļu dēļ tas nav nācies viegli, tagad Izraēlai un Saūda Arābijai ir kopīgs ienaidnieks – Irāna. Lai gan konference aptvēra plašu problēmu un jautājumu loku, premjers Benjamins Netanjahu nenoliedza, ka Izraēlai galvenais apspriedes temats ir Irāna. Līdzīgā toņkārtā runāja Pompeo, kurš pauda, ka "Irānas agresija ir tuvinājusi arābu valstis un Izraēlu".
Lielākais drauds
Irāna ir "lielākais drauds", kuram jāskatās acīs, un Eiropas Savienības (ES) valstīm ir jāpievienojas ASV – šāds vēstījums izrietēja no ASV un Izraēlas nostājas Varšavas sanāksmē. Tomēr oficiālajā divu rīkotājvalstu sagatavotajā konferences noslēguma dokumentā, kurā teikts, ka apspriesti ar terorismu un bruņojuma izplatīšanu saistītie draudi reģionam un pasaulei, Irānas vārds nav minēts.
Pirmkārt tāpēc, ka sanāksmes namamāte Polija uzsvēra nevēlēšanos pārvērst Varšavas samitu par saietu, kas vērsts pret Irānu, piekarot tai visa Tuvo Austrumu ļaunuma saknes birku. Līdzsvarotu dokumenta toni var uzskatīt par poļu diplomātu panākumu. Tas ir iederīgi jūtīgajā brīdī, kad ES cenšas saglabāt 2015. gada kodoldarījumu, kas tika parakstīts, lai atturētu Teherānu no atomieroču izstrādes apmaiņā pret sankciju atvieglošanu. Kā zināms, pēc prezidenta Donalda Trampa lēmuma ASV izstājās no šā līguma pērn maijā un aicina sev sekot arī ES dalībvalstis.
Tomēr zināmā mērā Varšava konferences dienās kļuva arī par konfrontācijas retorikas platformu, kas tika vērsta pret Irānu. Saietā – vismaz diplomātiskā valodā – izskanēja pat aizplīvuroti aicinājumi uz karu. Polijas diplomātija šādos asumos ir vainojama vismazāk. Varšava ir centusies mazināt retorikas temperatūru, nepieļaujot pat Irānas pseidoopozīcijas izvēršanos sanāksmē, un nodot Irānai vēstījumu par konferences dalībnieku vēlmi pēc dialoga. Tomēr piepildījušās bažas, ka Polijas diplomāti nevarēs apturēt Irānai adresēto apsūdzību skandināšanu.
Jo sevišķi izcēlās ASV viceprezidents Maiks Penss, skaudri kritizējot oficiālās Teherānas politiku un apgalvojot, ka "ārpus naidīgās retorikas Irānas režīms atklāti atbalsta pats savu holokaustu un meklē veidus, kā to īstenot". Penss arī pauda, ka Irāna ir lielākais terorisma sponsors pasaulē un tās režīms cenšas veidot ietekmes koridoru caur Irāku, Sīriju un Libānu kā netraucētu ceļu tās karaspēkam un ideoloģijai.
Iepriekš ASV valsts sekretārs Pompeo bija teicis, ka konference Varšavā "nav vērsta pret kādu vienu valsti". Tomēr viceprezidenta Pensa un premjerministra Netanjahu paziņojumi gribot negribot vedināja piekrist agrākiem komentētāju secinājumiem, ka ASV un Izraēla cenšas veidot koalīciju pret Irānu un meklē sev sabiedrotos. Tie, kam laba atmiņa, piekritīs, ka pašreizējā ASV retorika lielā mērā atkārto 2002.–2003. gada retoriku Irākas sakarā, kad runa bija par "terorisma sponsorēšanu", cenšoties iejaukties prezidenta Džordža Buša jaunākā pasludinātā "globālā kara pret terorismu" vārdā.
Risinājums ar "kluso upuri"
Diskusija pēc ASV viceprezidenta uzrunas parādīja, ka ES valstis izsaka līdzīgu diagnozi par stāvokli reģionā, tostarp Irānas negatīvo lomu, taču tām ir atšķirīgas domas par risinājuma metodēm. Mēs Latvijā redzam, ka Tuvo Austrumu problēma ir tik sarežģīta, ka ES nepiemīt tik milzīgs politiskais svars, lai to atrisinātu. Tāpēc tikai lietišķas attiecības ar ASV, Kanādu un demokrātisko pasauli palīdzēs šķetināt samezglojumus šajā reģionā.
Konferences norise sakrīt ar laiku, kad ASV sāk pamest Tuvos Austrumus. Pērn decembrī Donalds Tramps paziņoja par ASV karaspēka izvešanu no Sīrijas. Likmes ir augstas kaut vai tādēļ, ka iznākums palīdzēs noteikt, kas aizpildīs Vašingtonas atstāto nišu. Jau agrāk ASV par savu sabiedroto izraudzījušās Izraēlu, cits amerikāņu interešu starpnieks reģionā ir Saūda Arābija. Savukārt palestīniešu jautājumu komentētāji jau dēvē par Saūda Arābijas un Izraēlas neoficiālās tuvināšanās "kluso upuri". Tīmekļvietne "Al-Quds" pauž uzskatu, ka ASV un Izraēlas plānos ir ļaut Irānas faktoram dominēt reģiona politikā un novirzīties no palestīniešu jautājuma, padarot to par nepolitisku jautājumu. Tikmēr Izraēla tiktu padarīta par reģiona galveno spēlētāju, mērojoties ar Irānas ietekmi.
Rezultāts bez miera plāna
Septiņu darba grupu izveide miera un drošības veicināšanai Tuvajos Austrumos, kuru mērķis ir izstrādāt konkrētus risinājumus reģionam dažādās jomās, ir konferences galvenais rezultāts. Atsevišķām darba grupām ir jāaptver tādi temati kā cīņa pret terorismu un tā nelegāla finansēšana, raķešu un ieroču izvietošanas ierobežošana, draudi kibertelpā un enerģētikas jomā, kā arī cilvēktiesības un humānā palīdzība.
Apspriedes rīkotājvalstis arī iesaka nākotnē Varšavas sanāksmes dalībniekiem tikties līdzīgā konferencē – turpinot "Varšavas procesu" –, lai apspriestu darba grupu veikumu.
Varšavas foruma formāta turpināšana kalpotu par Izraēlas un sunnītu arābu valstu tikšanās iespēju, ņemot vērā, ka tās vēl nav nodibinājušas diplomātiskās attiecības. Savukārt Savienotajām Valstīm šāds samits ir alternatīva Irānas kodoldarījumam – ar mērķi izdarīt lielāku spiedienu uz Irānu un panākt Teherānas atgriešanos pie sarunu galda.
Konference tomēr nepieredzēja kuluāros izdaudzinātā un apdziedātā un jau par "gadsimta darījumu" nodēvētā prezidenta Trampa (vai viņa znota Džareda Kušnera) ilgi gaidītā miera plāna publiskošanu. Lai nu kam, bet Maskavai tas ir atvieglojums, jo tās vienlaikus organizētajā samitā Sočos – ar Turcijas un Irānas vadītājiem – atkrita nepieciešamība pasvīst pie sava atbildes plāna formulēšanas.