Labi, ka tverdamies no tveices pie sarunu galda Elmauvas pilī, Lielā septītnieka (G7) valstu līderi vienojās tikai novilkt žaketes, nevis atkailināt ķermeņa augšdaļu. Lielāka izģērbšanās nostādītu neērtā stāvoklī pie galda sēdošo vienīgo dāmu – Eiropas Komisijas prezidenti Urzulu fon der Leienu. Britu premjers Boriss Džonsons gan kolēģiem sacījis, ka viņi varētu "parādīt savus krūšu muskuļus", lai demonstrētu, ka ir skarbāki nekā Krievijas prezidents. Septītnieks atminējās Vladimiru Putinu bez krekla oficiālās fotogrāfijās no izjādes Sibīrijas kalnos. Putinam par Džonsona muskuļiem atliek vien pasmīnēt, un – paturēt prātā. Viņš jau darījis zināmu, ka līdz gada beigām tiks izvietotas jaunās "Satan II" ("Sarmat") kodolraķetes, kas Britu salas var sasniegt nieka trīs minūtēs...
Britu premjera līdzšinējā toņkārta neļāva šaubīties, ka septītnieka apspriedē viņš mudinās pasaules valstu vadītājus saglabāt stingru stāju Ukrainas kara jautājumā. Džonsons, kuram "Brexit" bija liedzis iespēju pretendēt uz galveno lomu Eiropā, secinājis, ka karš Ukrainā tomēr dod izdevību uzņemties aizvien svarīgākas funkcijas. Lai arī televīzijas kameru priekšā bija joki un smaidi, "The Times" liecina, ka sarunā ar Francijas prezidentu britu valdības galva bijis vairāk nekā nopietns. Viņš brīdinājis Emanuelu Makronu, ka jebkurš mēģinājums ar kompromisu risināt konfliktu Ukrainā dos Krievijas prezidentam "atļauju manipulēt" ar citām valstīm un tikai radīs ilgstošu nestabilitāti. Džonsons paudis, ka, viņaprāt, Francija nedara pietiekami daudz, lai palīdzētu kara plosītajai valstij.
Divpusējo tikšanos un interviju kopumā saruna ar Makronu bija tikai viena no epizodēm Džonsona pūliņos nepieļaut ASV un citu rietumvalstu mudinājumu Kijevai pieņemt pazemojošu mieru, kurā Krievija saglabātu kontroli pār austrumu reģioniem, kas ieņemti kopš februāra. Džonsona galvenais vēstījums G7 sanāksmei, ko viņš atkārtos NATO samitā Madridē, bija tāds, ka finansiālās izmaksas, kas saistītas ar ilgstoša atbalsta sniegšanu Ukrainai, ir "cena, ko ir vērts maksāt par demokrātiju un brīvību".
Paša mājās Džonsona stāvoklis ir visnotaļ nestabils. Briti izjūt strauji augošu inflāciju, politiskus satricinājumus, ekonomisko nenoteiktību, bet premjerministru redz braukājam pa pasauli un šķietami neredzam līdzpilsoņu grūtības. Ne tikai opozīcija, bet arī viņa partijas biedri runā par premjerministru kā par "bezatbildīgu politiķi", "viltīgu cilvēku", "vāju un nekonsekventu līderi". Uz šāda emocionālā fona "sacelšanās" Konservatīvajā partijā nav jāuzskata par pārsteigumu. Bet kāpēc tad partijā risinās tāda rūgšana?
