Lai arī pēc Ukrainas šķeltnieku teritoriju atzīšanas mani urdīja nelāga nojauta, tāpat kā daudzi, es cerēju, ka Kremļa saimnieks neizšķirsies par ļaunāko. Ka, neraugoties uz aizvien kareivīgākiem paziņojumiem, viņš neies tik tālu, lai Eiropā uzsāktu īstu karu. Izpalika pat 1939. gada Gleivicas incidenta atdarināšana – vien aprobežojoties ar dažām neizteiksmīgām provokācijām. Šobrīd gan, kā ziņo Ukrainas parlamenta vietne, Krievijas bruņotie spēki izmantojot Ukrainas Bruņoto Spēku ekipējumu un formas tērpus, lai iefiltrētos Ukrainas aizmugurē.
Vēl iepriekšējā nedēļā šķita, ka tūdaļ iespīdēs sarunu gaismas stariņš. Šodien Rietumu valstsvīri un diplomāti – Putina "rietumu partneri", kā viņš gadiem ilgi tos aizbildnieciski dēvēja, – ir spiesti attaisnoties vai šaustīt sevi par to, ka nav paspējuši vai spējuši nepieļaut notiekošo.
Amerikāņu žurnālā "The Atlantic" bijušais Nacionālās drošības padomes Eiropas lietu direktors Aleksandrs Vindmans atzīst, ka pēc 2004. gada Oranžās revolūcijas Rietumi varēja atbalstīt Ukrainas tieksmi tuvināties Rietumiem, paātrināt ES asociācijas līguma noslēgšanu un Rīcības plānu dalībai NATO, kā arī sekmēt iekšējās pārmaiņas, lai pasargātu Eiropas lielāko valsti no briestošā Krievijas revanšisma
