Arkādijs Zvaigzne: Latvijas nacionālās intereses – vieta augstskolu topā par katru cenu?
Foto: Privātais arhīvs

Atskatoties uz šo gadu, Latvijas augstākajā izglītībā viens no galvenajiem sarunu tematiem ir bijis izcilība. Valdības deklarācijas 130. punkts paredz, ka augstākajā izglītībā jānotiek virzībai uz izcilību un līdz 2020. gada oktobra beigām viena universitāte iekļūs 500 pasaules labāko universitāšu topā. Lai gan drīz būs pagājis gads, kopš valdība ķērusies pie solījumu izpildes, līdz šim neviens nav definējis, kas tad īsti ir tā "izcilība", kuru sagaida augstākajā izglītībā. Vēlos ieskicēt to, cik atšķirīgi ir runāts par izcilību gan Latvijā, gan citur un ko mēs no tā varam mācīties.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Reitingu līdzīgās, bet dažādās vērtēšanas sistēmas, kā arī trauksmainā Latvijas augstākās izglītības vēsture un globālās tendences izcilības definēšanu neatvieglo. Tomēr ir skaidrs, ka Latvija nevar atļauties uzbūvēt sev Hārvardu vai Oksfordu. Mums ir jāsaprot, ko paši sagaidām no savām augstākās izglītības iestādēm, lai varētu virzīties uz to, ko vajag Latvijai, nevis reitingu aģentūrām.

Latvijas augstākā izglītība vēsturiski vairākkārt piedzīvojusi krasas izmaiņas. Šobrīd Latvijas augstākajā izglītībā vienlaicīgi darbojas divas augstākās izglītības paradigmas – padomju un Rietumu – ar visām no tā izrietošajām pretrunām. Mēs vēl aizvien cieši kontrolējam iestādes, uzraugām to darbību, kā arī centralizēti nosakām, kur studentiem būs studēt par brīvu, un izliekamies, ka vēl aizvien dzīvojam komandekonomikā, kurā var noteikt pieprasījumu pēc konkrētu programmu absolventiem.

To visu mēs cenšamies apvienot ar augstskolu autonomiju (un ar augstskolu atbildību par savu rīcību, kas no tās izriet), studiju maksu esamību un ticību, ka tirgus nodrošinās to, ka studenti izvēlēsies studēt Latvijas ekonomikai nepieciešamajās jomās. Mēs radām budžeta vietas, lai veicinātu pieejamību, bet faktiski dodam iespēju studēt par brīvu tieši tiem, kas var atļauties studēt arī par maksu. Mēs uzticamies uzņēmējdarbībai un privātajam sektoram, bet ne privātajām augstskolām. Mēs vēlamies policentrisku valsts augstākās izglītības attīstību, veicinot tikai galvaspilsētas iestāžu attīstību. Mums augstāko izglītību pārvalda un pārrauga viena ministrija, bet tajā pašā laikā – vēl sešas citas un viena padome. Mēs vēlamies veicināt mūsu zinātnes starptautisko citējamību, bet vēlams, lai tā būtu latviski.

Viss minētais attēlo dažādu viedokļu un pēdējo gadu augstākās izglītības politiku savstarpējo pretrunīgumu. Augstākā izglītība ir plašs sektors ar koledžām, augstskolām, akadēmijām un universitātēm, kur katra ir radīta konkrētam mērķim. Par spīti tam visam, ir ļoti labi, ka tiek runāts par izcilību, jo tas nozarei sniedz ieskatu sabiedrības gaidās no augstākās izglītības. Jelkāda šādas diskusijas jēga zūd, ja netiek apspriests, kas ir izcilība, un tā vietā tiek piemeklēts pusfabrikāts. Katrai augstākās izglītības sistēmai ir sava filozofija – padomju augstākās izglītības organizācijas principi atšķiras no Rietumeiropas, kas atšķiras no anglosakšu modeļa. Attiecīgi katrai sistēmai ir savs ideāls, uz ko tā apzināti vai neapzināti virzās.

Augstskolu reitingu gadījumā tas ir Kalifornijas, precīzāk, Kalifornijas Universitātes sistēmas ideāls. Pagājušā gadsimta vidū Kalifornija izveidoja Augstākās izglītības meistarplānu, ko izstrādāja pašas augstākās izglītības iestādes, kas paredz trīs pakāpju bezmaksas augstākās izglītības sistēmu. Plāns paredz spici (ar Kalifornijas Universitātes sistēmu), kurā būtu izcilākie studenti un kas būtu zinātnes priekšgalā, vidējo slāni ar plaša profila universitātēm (ar Kalifornijas Valsts universitātes sistēmu) un koledžu sistēmu (Latvijas izpratnē), kas piedāvātu augstāko izglītību visiem, kas no tās varētu gūt kādu labumu. Reitingi sev par pamatu ņēma Kalifornijas Universitātes sistēmas ideālu, kas balstās plašā zinātniskajā profilā, iespējā piesaistīt Nobela laureātus un resursu pārbagātībā (2018. gadā Kalifornijas Universitātes fondā bija 12,3 miljardi ASV dolāru, kas ir apmērām trešdaļa Latvijas IKP). Iepretim tam mūsu augstākās izglītības sistēmai ir raksturīga iestāžu fokusēšanās uz šauru jomu.

Tajā pašā laikā arī paši reitingi ir sākuši mainīt savus vērtēšanas kritērijus. Pieminēšu trīs galvenos – Šanhajas [Academic Ranking of World Universities], "Times" [Times Higher Education World University Rankings] un QS [QS World University Rankings]. Šanhajas reitings, kas ir arī vecākais no trim, galvenokārt skatās uz zinātni, īpaši uz to, cik daudzi pasniedzēji un absolventi iegūst Nobela prēmiju vai Fīldsa medaļu (sava veida matemātikas Nobela prēmija).

"Times" reitings vienlīdz vērtē gan reputāciju, gan zinātnisko darbību, un QS vēl lielāku nozīmi piešķir reputācijai. Krievija 2012. gadā uzsāka projektu, lai piecas no tās augstākās izglītības iestādēm iekļūtu visu trīs reitingu simtniekos, ko tā nosauca par "5–100" projektu. Pēc ieguldītiem 1,163 miljardiem eiro un pārvaldības reformas Šanhajas un QS simtniekā ir viena Krievijas universitāte, bet "Times" nav nevienas. Turklāt tā viena, kas ir Šanhajas un QS, jau bija tur iepriekš un projektā nemaz nepiedalījās. Protams, tas ir tikai viens piemērs, bet Latvijas augstākās izglītības sistēma, būdama ar padomju saknēm, iestāžu un valsts īstenotās politikas ziņā vēl aizvien ir daudz tuvāka Krievijas nekā, piemēram, ASV vai Apvienotās Karalistes sistēmai, ko tā vēlas emulēt. Atšķirība starp projektu "5–100" un Latvijas projektu "1–500" ir tikai ambīcijās un resursos, bet ne principos.

ASV, kas nereti tiek piesauktas kā paraugs, ekonomika balstās ne tikai elitāro universitāšu zinātniskajā darbībā, bet arī kvalificētā darbaspēkā. Šī iemesla dēļ ASV Baraka Obamas laikā kā galveno augstākās izglītības prioritāti izvirzīja lielāka absolventu skaita sagatavošanu, lai ASV atkal būtu valsts ar vislielāko iedzīvotāju īpatsvaru ar augstāko izglītību un lai apmierinātu arī nozares vajadzības pēc kvalificēta darbaspēka. Šo funkciju pilda liels skaits plaša spektra augstskolu, tostarp arī valsts. ASV elitārajā Efeju līgā [Ivy League] studē nedaudz vairāk par pusprocentu no kopējā studējošo skaita.

Līdz ar to jēgpilnāk būtu raudzīties tālāk par reitingiem un izprast, ko vajag Latvijai. Vai vietai topā, kuras iegūšanas izmaksas nav iespējams aprēķināt un kas pat pēc investīcijām nav garantēta, ir jābūt Latvijas augstākās izglītības sistēmas pašmērķim? Vai tomēr jēgpilnāks risinājums nebūtu pārņemt citu valstu pieredzi un likt uzsvaru uz to, ka pēc iespējas vairāk iedzīvotāju ir augstākā izglītība?

Mans viedoklis ir, ka mums jātiecas palielināt iedzīvotāju ar augstāko izglītību skaitu, tādā veidā veicinot valsts labklājību un radot ražīgu augsni, kurā izcilībai veidoties dabiski, nevis censties izaudzēt palmu tundrā. Ir nepieciešama diskusija par to, ko mēs vēlamies no mūsu augstākās izglītības sistēmas un ko mums nozīmē izcilība, lai pavērtu produktīvas izaugsmes un izcilības iespējas mūsu augstākās izglītības iestādēm un sabiedrībai.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form