Armands Gūtmanis: Latvijas tranzīts un dāvanas ķīniešiem
Foto: Privātais arhīvs

Aizvadītā gada svarīgākā starptautiskās politikas notikuma – Ķīnas Komunistiskās partijas 19. kongresa – centrālās tēzes jau bija izskanējušas gan janvārī Ķīnas prezidenta uzrunā Pasaules Ekonomikas forumā Davosā, gan viņa runā maija konferencē Pekinā, taču arī pašiem izcilākajiem nodomiem tikai partijas kongresa rezolūcija spēj piešķirt ilgtspējīgu nopietnību. Kongresa vēsturiskā nozīme ir vairākos aspektos.

Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Pirmkārt, starp visiem posteņiem, kuros Ķīnas prezidents Sji Dzjiņpins kongresā nostiprināja savu personisko varu, īpaši būtisks ir Centrālās militārās komisijas vadības postenis. Šis amats ir mazāk pakļauts demokrātiskai un regulārai pārvēlēšanu procedūrai un faktiski ir beztermiņa. Tādējādi tie spēki jeb klani, kurus pārstāv prezidents, pārņēmuši varu, pirmkārt, reālo, militāro. Pēdējo gadu laikā varas cīņa bija redzama arī publiski, piemēram, par instrumentu izmantojot korupcijas apkarošanu.

Otrkārt, partijas kongress apstiprināja mērķi, ka Ķīnas Tautas atbrīvošanas armijai jākļūst par spēcīgāko armiju pasaulē. Šī mērķa sasniegšanai vajadzēs daudz jaunu tehnoloģiju. Ne tikai, bet arī šī mērķa sasniegšanai Ķīna velta milzu līdzekļus tehnoloģiju iegādei vairs ne tikai no Rietumeiropas valstīm, kas pārpirkšanu ierobežo, bet arī no Krievijas, turklāt nauda tiks izlietota arī zinātnieku un pētnieku pārpirkšanai. Vajadzēs arī radikāli – vismaz līdz sešām – palielināt aviācijas bāzes kuģu trieciengrupu skaitu. Sava militārā spēka ekspansiju 2017. gadā ķīnieši atkal demonstrēja, Austrumāfrikas valstī Džibuti izveidojot savu militāro bāzi. Šī vieta ķīniešiem ir vairāk nekā vitāli svarīga, jo gar Džibuti krastiem iet nozīmīgs ūdensceļš, pa kuru uz un no Suecas kanāla tiek pārvadāti ārkārtīgi lieli Ķīnas kravu apjomi. Ķīna savu preču plūsmu plāno vienīgi palielināt – tās militārā klātbūtne šajā reģionā ir loģisks lēmums.

Treškārt, kongress apstiprināja "Jostas un ceļa iniciatīvu". No vienas puses, tā ir stratēģiskās infrastruktūras projektu iniciatīva, bet, no otras puses, tā skaidri iezīmē Ķīnas pieteikto globālās līderības vīziju. Ķīnas prezidents Sji Dzjiņpins šo līderības vīziju pērn janvārī raksturoja Pasaules Ekonomikas forumā Davosā – viņa izpratnē globalizācija "ar Ķīnas seju" atšķirtos no globalizācijas "ar ASV seju". Ķīna nevēlas iejaukties citu valstu iekšējās lietās, tā mazāk uzsvērtu cilvēktiesības, vairāk runātu tieši par ekonomisko attīstību.

Šeit gan nav runa par starptautiskās palīdzības sniegšanu, bet gan tieši par Ķīnas intereses apkalpojošu projektu. Šī iniciatīva aptver musulmaņu valstis, turklāt Pakistānā un, cik tas vispār iespējams, arī Afganistānā Ķīna jau ir kļuvusi par noteicošo partneri, kā arī aptver vairākas pareizticīgo valstis – Grieķiju, Gruziju, potenciāli arī Ukrainu un Baltkrieviju. Ķīnieši būvēs un finansēs jaunu dzelzceļa savienojumu starp Serbiju un Ungāriju. Ķīnas preču eksportam šis dzelzceļa posms ir nepieciešams, lai no Pirejas ostas Grieķijā ķīniešu preces varētu aizgādāt līdz Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm.

Līdzīga eksporta veicināšanas loģika ir redzama lēmumā investēt Baltkrievijā – Ķīnas "Midea Group" mūsu kaimiņvalstī iegulda ap pusmiljardam eiro jaunās ražošanas jaudās, lai dažādas patēriņa preces eksportētu uz NVS tirgu. Pārnesot uz Baltkrieviju savas pārlieku lielās ražošanas jaudas, Ķīna risina gan eksporta noieta problēmu, gan arī savas ekonomikas ilgtspējas uzdevumu.

Ceturtkārt, kongress faktiski atbalstīja to, ka Ķīna mērķtiecīgi un neatlaidīgi turpina savas valūtas nostiprināšanu ar bezprecedenta rīcību: Ķīnas biržās ir uzsākta naftas un zelta "fjūčeru" jeb nākotnes darījumu tirdzniecība Ķīnas valūtā, juaņās. Vēl nozīmīgāks ir Ķīnas lēmums importēt naftu, norēķinus veicot nevis ASV dolāros, bet gan juaņās. Virkne naftas eksportētājvalstu – Krievija, Irāna, Brazīlija, Angola – šim Ķīnas draudzīgajam lūgumam ir piekritusi. Īpaši pikantā situācijā ir nonākusi Saūda Arābija, kurai pirms aptuveni pusgadsimta bija izšķiroša loma dolāra sasaistīšanai ar naftas tirgu.

Saūda Arābija diez vai var atļauties zaudēt Ķīnas tirgu, bet vai tā darījumos ar Ķīnu spēs atteikties no dolāra, tas ir ļoti intriģējošs jautājums, ņemot vērā gan Arābijas pussalas valsts īpašās attiecības ar ASV, gan arī atceroties vairāku citu naftas eksportētājvalstu (Irākas, Lībijas u. c.) verbālos mēģinājumus "atsaitēt" savas naftas tirdzniecību no dolāra un šo valstu un to vadītāju likteni.

Daudzas valstis pozicionējas attiecībā uz Ķīnas globālajām ambīcijām, tostarp ASV un Krievija.

Donalds Tramps pirms stāšanās amatā un arī zināmu laiku pēc tam vairāk nekā asi uzbruka Ķīnas politikai, un daudzi karstgalvīgi eksperti steidza apgalvot, ka esam tirdzniecības kara priekšvakarā. Nesenās ASV prezidenta vizītes Pekinā laikā vismaz publiski nekāda kritika ne par Ķīnas tirdzniecības, ne militāro politiku no Donalda Trampa mutes neizskanēja.

Abu valstu ekonomiskā sadarbība attīstās, prezidents Tramps vasarā apsveica "Ford" lēmumu pārcelt daļu ražošanas uz Ķīnu, vairākas ASV bankas ieguvušas priekšrocības Ķīnā, tiesības uz savām tirdzniecības zīmēm Ķīnā ieguva arī Ivanka Trampa – tajā dienā, kad abu valstu prezidenti tikās aprīlī. Tomēr Ķīnas globālās ambīcijas, kuras koncentrēti izklāstītas minētajā kongresā, nupat radīja savu atbalsi prezidenta Trampa nacionālās drošības stratēģijā, kurā Ķīna nosaukta par ASV konkurentu.

Krievija bieži atkārtojusi, ka attiecības ar Ķīnu tai ir stratēģiskā partnerība. Reāls ekonomikas piepildījums šai partnerībai gan aug nesteidzoties. Daļai Krievijas vadības ir visiem spēkiem jāturas pie Ķīnas. To prezidents Putins arī skaidri demonstrē.

Sji Dzjiņpins 2013. gadā par sarunu partneri Krievijā apzināti izvēlējās Krievijas Pareizticīgās baznīcas patriarhu. Ķīnas vadība atzina, ka ķīnieši esot ilgi ignorējuši Pareizticīgās baznīcas ietekmi. 2015. gadā tiekoties otrreiz, patriarhs, acīmredzot pēc ilgām pārdomām, Ķīnas prezidentam, domājams, vēloties uzsvērt vēsturisko saikni ar Zīda ceļu, uzdāvināja patvāri. Diez vai Ķīnas vadītājs to varēja uztvert atbilstoši savai nozīmei un statusam, atceroties to godu, kuru Maskava rādīja vadonim Mao.

Dāvanas izvēle Ķīnas vadītājiem ir valstiska lieta. Krievijas prezidents Putins šogad maijā pats "laboja kļūdas" – izplūda neticami garos pieglaimīgos komplimentos Ķīnai un tās vadītājam, pēc tam vasarā Kremlī pasniedza viņam augstāko Krievijas apbalvojumu.

Ja reiz ASV prezidents līdzās lielai progresīvās cilvēces daļai strādā Ķīnas kompartijas kongresa lēmumu gaismā, vai to nevajadzētu darīt arī šeit Latvijā? Vismaz tranzīta sektoram, kurš mērķtiecīgi vēlas piesaistīt Ķīnas kravas un investīcijas, būtu noteikti jāzina, ka pareizu dāvanu izvēle attiecībās ar Ķīnu ir īstā panākumu atslēga.

Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form