Pasaules praksē ir zināmi gadījumi, kad darbības, kas ir legālas vai vismaz nav kriminalizētas vienā valstī, tiek apkarotas un bargi sodītas citā valstī. Tā, piemēram, trīs bērnu tēvs Keits Brauns (Keith Brown), kurš bija lidojis uz Londonu ar pārsēšanos Dubaijā, tika pārmeklēts Dubaijas lidostā, kur viņam atrada paštīto cigareti, kas saturēja 0,003 gramus kanabisa jeb marihuānas1. Šāds svars ir salīdzināms ar cukura graudiņu, kas, visticamāk, konkrētajā cigaretē nokļuva netīšām. Neraugoties uz minēto, Brauna kungam par šādu pārkāpumu Dubaijā tika piespriests četrus gadus ilgs cietumsods. Salīdzinājumam – Latvijā par izžāvētas marihuānas glabāšanu vai pārvadāšanu apmērā līdz 1 gramam draud vienīgi administratīvā atbildība, bet atsevišķās citās valstīs šī apreibinošā viela ir pilnībā dekriminalizēta vai pat legalizēta.
Taču, ievērojot Latvijā spēkā esošā Krimināllikuma noteikumus par jurisdikciju, piesardzība ir nepieciešama, ne vien ceļojot uz valstīm ar striktiem likumiem, bet arī apmeklējot valstis ar gluži otrādi – izteikti liberāliem vai neparastiem likumiem, kas neparedz sodu par darbībām, kas Latvijā ir uzskatāmas par noziedzīgu nodarījumu. Proti, saskaņā ar Krimināllikuma 4. panta pirmo daļu, Latvijas pilsoņi, nepilsoņi vai ārzemnieki, kuriem ir pastāvīgās uzturēšanās atļauja Latvijas Republikā, par citas valsts teritorijā vai ārpus jebkuras valsts teritorijas izdarītu nodarījumu neatkarīgi no tā, vai tas izdarīšanas vietā atzīts par noziedzīgu un sodāmu, saucami pie atbildības Latvijas teritorijā saskaņā ar šo likumu.
Kā vienu no piemēriem šajā sakarā var minēt šaujamieroča nēsāšanu bez atļaujas, par ko Latvijas Krimināllikuma 233. pantā ir paredzēta kriminālatbildība, savukārt citviet likums to var pieļaut. Pašlaik ASV ir 26 štati, kuros vietējais likums dod tiesības saviem iedzīvotājiem nēsāt ieroci bez jebkādas atļaujas2. Hipotētiski var pieņemt, ka, ja Latvijas pilsonis, piemēram, dodas uz kādu no šiem ASV štatiem un tur likumīgi uzturas, viņš bez bailēm par iespējamo kriminālatbildību no ASV tiesībsargājošo iestāžu puses varētu tur iegādāties un nēsāt šaujamieroci bez atļaujas. Turpretī Latvijas Krimināllikuma noteikumi vismaz teorētiski dod pamatu šo personu saukt pie kriminālatbildības par šādu ASV teritorijā izdarītu nodarījumu. Nenoliedzami, ka šaujamieroču aprites jautājumam ASV atšķirībā no Latvijas ir visai gara un sarežģīta vēsture, kuras pirmsākumi meklējami vēl koloniālisma laikos, taču jāatzīst, ka likums ir tāds, kāds tas ir, un var ievērojami atšķirties no Latvijas likuma.
Līdzīgi arī pašreiz spēkā esošais regulējums pieļauj situācijas, kad, piemēram, 14 gadu vecumu sasniedzis Latvijas pilsonis izdara noziedzīgu nodarījumu Somijā, kur kriminālatbildība iestājas no 15 gadu vecuma3, sakarā ar ko Somijā par šo nodarījumu personu saukt pie kriminālatbildības nevar, taču saskaņā ar Latvijas Krimināllikumu šo personu pie kriminālatbildības varēs saukt mūsu valstī.
Jāatzīst, ka abas aprakstītās situācijas dod pamatu diskusijām par to, cik taisnīga ir šāda pieeja, pieļaujot personas vajāšanu ar krimināltiesiskiem līdzekļiem pēc būtības valstu atšķirīgo krimināltiesību sistēmu un tradīciju dēļ.
Šeit jāpiekrīt virsprokurora Māra Lejas publicētajā rakstā žurnālā "Jurista Vārds" paustajam, ka šāda principa piemērošana neatkarīgi no tā, vai nodarījums ir kriminālsodāms tā izdarīšanas vietā, no starptautisko tiesību viedokļa tiek uzskatīta par nepieļaujamu iejaukšanos citas valsts suverenitātē. Pieeja, saskaņā ar kuru nodarījums ir sodāms neatkarīgi no tā izdarīšanas vietas likuma, vairāk ir raksturīga totalitārām sistēmām. Ievērojot minēto M. Lejas ieskatā visai diskutabls ir Krimināllikuma 4. panta pirmās daļas nosacījums, saskaņā ar kuru t.s. jurisdikcijas personālais princips ir piemērojams arī tad, ja nodarījums nav atzīts par noziedzīgu tā izdarīšanas vietā4.
Taču visai apšaubāmi ir ne vien atsevišķi Krimināllikuma noteikumi par jurisdikciju, bet arī aktuālā Ģenerālprokuratūras prakse, kas liecina par to, ka arī ārzemnieki, kuri atrodas savā valstī un iesaistās darījumos ar Latvijas pilsoņiem, nevar justies pilnībā pasargāti no Latvijas varasiestāžu vēršanos pret viņiem pat tad, ja tiek ievēroti visi mītnes zemes likumi. Tas pats attiecas arī uz ārvalstīs reģistrētām juridiskām personām.
Šī komentāra autors ir Igaunijā reģistrētā uzņēmuma AS "Skinest Rail" aizstāvis. AS "Skinest Rail" ir Baltijā lielākā privātā kompānija dzelzceļa biznesa jomā, attiecībā pret kuru pašlaik Vidzemes rajona tiesā Cēsīs saistībā ar t.s. "Magoņa lietu" notiek process par piespiedu ietekmēšanas līdzekļu piemērošanu juridiskajai personai.
Procesa būtība ir vienkārša – Latvijas Ģenerālprokuratūras ieskatā Igaunijas pilsonis Igaunijas teritorijā Igaunijā reģistrētās juridiskās personas AS "Skinest Rail" interesēs nodevis naudas līdzekļus Latvijas pilsonim – bijušajam "Latvijas Dzelzceļa" valdes priekšsēdētājam Uģim Magonim.
Pirmās instances tiesa abus apsūdzētos attaisnoja, jo nekonstatēja viņu darbībās noziedzīga nodarījuma sastāvu, savukārt procesu pret AS "Skinest Rail" vēl iztiesāšanas laikā izdalīja atsevišķā lietvedībā un nosūtīja izskatīšanai uz Igauniju, jo tieši Igaunijas tiesai varētu būt jurisdikcija pār šo juridisko personu.
Igaunija lietu pieņemt atteicās – lietas skatīšana bez apsūdzētās fiziskās personas netika uzskatīta par iespējamu. Taču tas netraucē Latvijas Ģenerālprokuratūrai turpināt uzturēt pretenzijas pret AS "Skinest Rail" Latvijā. Neraugoties uz to, ka Limbažu rajona tiesa jau iepriekš pieņēma lēmumu izdalīt procesu pret AS "Skinest Rail" atsevišķā lietvedībā un nosūtīt lietu izskatīšanai uz Igauniju, lieta atkal tiek skatīta Latvijā, Vidzemes rajona tiesā Cēsīs, turklāt atsevišķi no "pamatlietas", kurā tiek vērtēti visi būtiskākie jautājumi.
Šāda situācija šķiet visai absurda un dod pamatu uzdot jautājumu – cik tālu stiepjas vienas valsts jurisdikcija pār citā valstī veiktām darbībām un cik pamatoti ir turpināt Latvijā skatīt lietu pret Igaunijā reģistrētu juridisku personu, kuras interesēs Ģenerālprokuratūras ieskatā Igaunijas teritorijā tika veiktas darbības, kuras atbilstoši Igaunijas likumam nemaz nav uzskatāmas par prettiesiskām? Atbilde uz šo jautājumu šķiet pašsaprotama – kriminālprocess būtu izbeidzams, un šādu risinājumu, piemērojot likumu pēc analoģijas, pieļauj arī Latvijas Kriminālprocesa likums. Bet vai tā notiks? Pagaidām tā nešķiet, - absurdais process tiek turpināts.
1 Tourists warned of UAE drug laws. Pieejams: http://news.bbc.co.uk/2/hi/uk_news/7234786.stm; Briton jailed for four years in Dubai after customs find cannabis weighing less than a grain of sugar under his shoe. Pieejams: https://www.dailymail.co.uk/news/article-512815/Briton-jailed-years-Dubai-customs-cannabis-weighing-grain-sugar-shoe.html
2 Where does US gun control go from here? Pieejams: https://www.bbc.com/news/world-us-canada-61591236
3 Somijas Republikas Kriminālkodekss. Pieejams: https://www.finlex.fi/en/laki/kaannokset/1889/en18890039.pdf
4 Leja M. Teritorialitātes princips krimināltiesībās. Jurista Vārds, 25.04.2023., Nr. 17 (1283), 19.-29.lpp.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
