Nav nekā vieglāk šos citādi domājošos, ar zināmu pieredzi heraldikas jautājumos, nodēvēt par "birokrātiem", tādējādi iegūst "neapgāžamu" pierādījumu sava vienīgā viedokļa pareizībai. Diemžēl Latgales karogs, par spīti visam rakstītajam, nebūt nav vērtējams kā veiksmīgs piemērs Latvijas heraldiskās un veksiloloģiskās simbolikas klāstā.
Protams, tā nav "muļķība", kā to nekad nav nodēvējusi Heraldikas komisija (tradicionāls paņēmiens - mazliet sagrozot faktus, "pareizais viedoklis" tikai iegūst!). Tomēr situācija gan šobrīd izveidojusies muļķīga un galvenokārt jau nepārdomāti pašapzinīgas un tik tiešām ne visai gudras šīs simbolikas veidotāju rīcības dēļ. Ieliekot Latvijai nelojāli un naidīgi noskaņotu cilvēku rokās līdzekli, kas informatīvajā laukā ļauj manipulēt ar cilvēku apziņu.
Ļaujot (lai arī pašiem negribot) paust vienotai valstij naidīgu viedokli. Tādēļ arī jātaisnojas un jāmeklē ārējais ienaidnieks, kas, protams, "sēž" Rīgā. Tādēļ jāpiemeklē pretargumenti vēl nemaz neizteiktiem pārmetumiem - Latgales karogu neviens Heraldikas komisijai nav oficiāli lūdzis nedz izvērtēt, nedz apstiprināt, nedz arī kā citādi komentēt! Tādēļ arī šīs pārdomas ir tikai personīgs skats uz nepārdomātu rīcību, kuras attaisnošanai nu jāvaino citi:
1) Jā, protams, 16.gs. beigās izveidotajai Pārdaugavas hercogistei (Ducatus Livoniae Ultradunensis) 1566.gadā piešķirtais ar zobenu bruņotais sudraba grifs uzskatāms kā vēsturiska heraldiskā simbolika - ģerbonis gan Vidzemei, gan Latgalei. Tomēr, 1930. gadā, apstiprinot Latvijas Republikas apgabalu ģerboņus un veidojot nepieciešami atšķirīgu simboliku, pēc diskusijām tā laika Heraldiskā komiteja nonāca pie risinājuma, kurā Latgalei grifs tika attēlots pretēji vērsts (bez jebkāda negatīva un faktiski neeksistējoša šāda pavērsuma jēgas, kā to mēģina apgalvot redaktors) zilā laukā. Zilajam laukam bija jāsimbolizē Latgale kā zilo ezeru zeme.
Jāatzīmē, ka pret šo vizuāli un saturiski veiksmīgo, cieņu pret Latgali paudošu heraldisko simbolu neiebilda arī 3. Saeima (1928-1931), arī tajā pārstāvētie četru Latgales partiju un politisko apvienību deputāti. Tādējādi Latgales apgabala ģerboni nevar uzlūkot par neleģitīmu jaunveidojumu, bet visdrīzāk par 1918.gadā izveidotās neatkarīgās Latvijas Republikas starpkaru perioda simbolikas skaistu piemēru un tradīciju;
2) Nedaudz smieklīgs liekas apgalvojums par to, ka latgalieši nekad nav atteikušies no Pārdaugavas( Livonijas) hercogistes simbolikas. Varu tikai apgalvot, ka neviens nekur neatradīs arī latviešu oficiālu atteikšanos no Livonijas ordeņa vai Rīgas arhibīskapijas simbolikas. Vai tas varētu kalpot par argumentu šīs simbolikas atjaunošanai?
3) Būtiskākais tomēr šķiet tas, ka karogā attēlotais ģerbonis pēc Vidzemes pakļaušanai zviedru varai Latgalē tiek lietots kā Inflantijas vojevodistes (Polijas - Lietuvas kopvalsts jeb Žečpospoļitas sastāvdaļas) simbolika. Tik nemainītā veidā (trūkstot tikai nedaudz detaļām) ģerbonis rada pārāk spēcīgas asociācijas par to, ka Latgale joprojām ir kādas citas valsts (ne Latvijas) sastāvdaļa. Acīmredzot ne to gribējuši panākt karoga veidotāji. Tomēr, kā rāda nesenie notikumi, tieši šādu priekšstatu veidošanai nepārdomātā karoga veidotāji radījuši auglīgu pamatu;
4) Diez vai nopietnus komentārus prasa 13.gs. Jersikas Visvalža piesaukšana monarhistiskas simbolikas (kroņa) attaisnošanai - Visvaldis nekad nav bijis visas Latgales valdnieks un viņa konfesionālā piederība pareizticībai var tikt tikai vēl veiksmīgāk izmantota pretvalstiskas dezinformācijas veidošanai saistībā ar Latgales karogu. Māras zemes (kas arī nav tikai Latgale, kā piemirsts pateikt) karalienes pieminēšana arī neiztur nopietnāku kritiku, bet izmantota tikai nepārdomātās simbolikas attaisnošanai, nobeigumā sapinoties karalistē, kas pastāv Latvijas valsts ietvaros;
5) Pieņemu, ka tas ir tikai tēlains, krāsas sabiezinošs apraksts - uz ceļiem nometies grifs ar svilpaunieku - ne es, ne - uzdrošinos apgalvot - neviens no citiem Heraldikas komisijas locekļiem neko tādu nav spējis iedomāties, kā saka, "nekādos drudža murgos". Bet - manipulācijai ar lasītāja prātiem, tēlojot "Rīgas briesmoņus", skan pietiekami iedarbīgi. Lai arī ne visai solīdi...
Protams, iespējams minēt vēl virkni pārdomu šobrīd jau nelaimīgā (lai piedod man latgalieši) karoga sakarā. Viss būtu daudz vienkāršāk, ja simbolikas veidošanas gaitā, tās veidotāji būtu vismaz nedaudz konsultējušies un ieklausījušies arī citos viedokļos, mēģinot atrast sev un pārējai sabiedrībai pieņemamu kopsaucēju.
Diemžēl simbolikas jautājumi nebūt nav tik vienkārši, kā pirmajā brīdī var šķist un šajā jomā specializējušos cilvēku pārdomas varētu būt tikai noderīgas. Tomēr vēl viens "diemžēl" - Latvijā ierasts uz visu valstisko skatīties kritiski, līdz ar to arī Heraldikas komisija viennozīmīgi ir "birokrāti". Vai par tādu vadošais redaktors uzdrošinātos nodēvēt arī Imantu Lancmani, šīs komisijas locekli no tās darbības pirmajām dienām un neapšaubāmi autoritatīvāko heraldikas speciālistu Latvijā, ja ne visās Baltijas valstīs? Speciālistu, kas, cik man zināms, nekad nav atteicis savu konsultāciju šajos jautājumos... Bet uz vietām jau labāk zināms! Diemžēl..
Kas atliek, šīs simbolikas veidotājiem taisnojoties par izveidojušos situāciju? Draudēt ar deportācijām (paldies Dievam, tikai uz Rīgu) tiem, kam varētu šķist nepieņemama karoga lietošana - kur gan vēsturiski ir gadījies ko līdzīgu sastapt? Ar krietnu devu šantāžas spiest valsti (lasi - Heraldikas komisiju) apstiprināt Latgales karogu, ja nē - sekos "plāns B". Kāpēc pēc tā visa lai mēs brīnītos, ka nelaimīgais Latgales karogs ticis izmantots valstiski nelojālām manipulācijām?