Foto: LETA
Droši vien, ka Ministru prezidentes Laimdotas Straujumas teiktais, ka skolotāji var darboties arī citās valsts finansētās profesijās, piemēram, bioloģijas skolotāji var konsultēt zemniekus un tādējādi ar diviem darbiem nodrošināt sev pilnu slodzi, bija labi domāts. Iespējams, viņa tikai gribēja pateikt, ka ir atradusi risinājumu, kā mazo skolu skolotājiem nodrošināt darbu un algu.

Taču paši skolotāji neko jaunu, praktiski pielietojamu neuzzināja. Papilddarbi skolotāju vidū ir ikdiena – daudzi strādā vairākās skolās, pasniedz atšķirīgus mācību priekšmetus, tulko tekstus, vada interešu pulciņu nodarbības, vasarā brauc peļņā uz ārzemēm.

Pazīstu skolotājus, kas piehalturē par galdniekiem un metinātājiem – maizīte kaut kā ir jāpelna. Tāpēc Straujumas teikto mērķa auditorija drīzāk uztvēra kā apliecinājumu tam, cik maz "augšas" zina, kā dzīvo "apakšas".

Taču, pašai droši vien to negribot, Ministru prezidentei paspruka vēl viena ziņa - ka skolotāji tiek uztverti nevis kā, teiksim, izglītotas sabiedrības pastāvēšanas priekšnoteikums, bet drīzāk kā slogs un miera traucētāji, kas nemitīgi prasa algas pielikumus. Tāpēc no viņiem kaut kā jāatgaiņājas - lūk, risinājums – pēc pusslodzes skolā lai konsultē zemniekus!

Politiskā komunikācija izriet no reālās politikas, kurā darbojošās personas diemžēl ir aizņemtas ar īstermiņa problēmu risināšanu – ko piesolīt, lai uzvarētu vēlēšanās, ko pēc tam izdomāt, lai visi noticētu, ka nekas nav solīts, kā panākt, lai šoreiz vēl nestreiko.

Par ilgtermiņa risinājumu, kā nodrošināt, lai Latvijā nākotnē būtu konkurētspējīga izglītība, parūpēties neiznāk ne laika, ne vēlmes.
Izglītības kvalitāti, protams, nosaka vesela virkne faktoru, taču bez stimulu, arī materiālo, radīšanas, lai jauni un talantīgi cilvēki vēlētos kļūt par pedagogiem un paliktu strādāt izvēlētajā specialitātē, ticamu risinājumu piedāvāt nav iespējams.

Patlaban skolotāja profesijai nāk līdzi ja nu ne gluži nabadzība, tad pieticīga dzīve gan. Kā situāciju mainīt, neviens nezina, tāpēc velti gaidīt pārliecinošas ziņas publiskajā telpā.

Kamēr valdība pati nebūs radusi atbildi uz jautājumu, kas tiks darīts, lai arī pēc desmit – divdesmit gadiem mūsu bērniem un mazbērniem būtu iespējams mācīties pie labiem pedagogiem tepat Latvijā, arī komunikācijā ar sabiedrību nekādi sasniegumi nav gaidāmi.

Nu nevar taču nopietns politiķis būt tik godīgs, lai pateiktu – vecāki, krājiet naudu mācībām ārzemēs, bet jūs, jaunie cilvēki, labāk domājiet par konkurētspējīgākām profesijām. To jau katrs pats saprot, ka daudz izdevīgāk ir strādāt pilnu slodzi mežsaimniecībā, nekā mētāties starp skolu un mežu.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!