Foto: Privātais arhīvs
Daudziem šobrīd, apzinoties ģeopolitiskos apstākļus, ir grūti izteikties par šķietami mazāk būtiskām tēmām, taču vienlaikus mums nevajadzētu ļaut pasaulē notiekošajam novērst uzmanību no mazākām, tomēr arīdzan nepieļaujamām netaisnībām, kas turpina notikt mums apkārt. Šajā rakstā vēlos izklāstīt situāciju saistībā ar valsts nozīmes aizsargājama dižozola ļaunprātīgu bojāšanu. Situācijas izklāsts varētu būt interesants un pamācošs gan būvniecības nozares pārstāvjiem, gan praktizējošiem juristiem, gan personām, kurām vienkārši rūp apkārtējā vide un tiesiskums.

Šobrīd Mārupē, Kantora ielā 115 un 117, ignorējot sabiedrības, kompetento valsts institūciju un pat prokurora prasības par būvdarbu apturēšanu un iepriekšējā stāvokļa atjaunošanu, steidzīgi tiek veikti rindu māju projekta "Dižozolu nami" būvdarbi. Ēkas tiek būvētas faktiski zem valsts nozīmes aizsargājama dižozola vainaga, un ēku pamatu izbūves laikā šim dižozolam tika ļaunprātīgi nocirstas saknes tādā apmērā, kas apdraud dižozola turpmāku pastāvēšanu.

Gan kompetento valsts institūciju, gan prokurora prasības es uzskatu par pamatotām, jo es kā jurists un vietējais iedzīvotājs analoģiska satura prasības uz actio popularis jeb populārsūdzības pamata esmu izvirzījis kopš pirmās dienas, kad iestājos par šī dižozola interesēm.

Līdz šim publiski ir izskanējusi informācija par to, ka 2022. gada 9. martā Ģenerālprokuratūras prokurors Mārupes novada būvvaldei ir nosūtījis iesniegumu ar prasību atcelt rindu māju projekta būvniecībai izdotās būvatļaujas, prasot arī atzīt veikto būvniecību par patvaļīgu un pieņemt lēmumu par iepriekšējā stāvokļa atjaunošanu. Par šo situāciju ir bijuši arī sižeti raidījumos "Vides fakti" un "Bez tabu". Šajos sižetos ir pasniegta konspektīva informācija par notiekošo, tādēļ mēģināšu pēc iespējas īsi izklāstīt dažas būtiskas nianses par iespējamu ļaunprātību šajā lietā.

Viss aizsākās ar divām Mārupes novada pašvaldības būvvaldes 2021. gada 27. jūlijā izdotām būvatļaujām rindu māju būvniecībai. Formāli raugoties, būvatļauju apstrīdēšanas termiņš – viena mēneša laikā no būvatļaujas spēkā stāšanās – jau sen ir pagājis. Tomēr tiesiska būvniecības procesa neatņemama sastāvdaļa ir kaimiņu un sabiedrības pienācīga informēšana, kas ietver normatīvajos aktos noteikta izmēra un satura būvtāfeles izvietošanu objektā pārskatāmā vietā piecu dienu laikā no būvatļaujas spēkā stāšanās dienas. Tās mērķis ir informēt sabiedrību par iecerēto būvniecību, nodrošinot kaimiņiem un plašākai sabiedrībai tiesības Būvniecības likumā noteiktajā termiņā būvatļaujas apstrīdēt, ja tiek konstatēti normatīvo aktu pārkāpumi. Būvtāfele objektā netika izvietota noteiktajā termiņā, un pat tad, kad tā uzradās, tajā nebija atbilstoši normatīvo aktu prasībām attēlots ģenerālplāns ar ēku novietojumu dabā. Pieļaujams, ka projekta attīstītājs apzināti mēģinājis no sabiedrības noslēpt acīmredzamo būvatļauju prettiesiskumu. Par nožēlu attīstītājam, bet par laimi sabiedrībai, Būvniecības likums speciāli noteic, ka augstāka iestāde vai tiesa var atjaunot procesuālo termiņu būvatļaujas apstrīdēšanai un pārsūdzēšanai, ja tā konstatē, ka sabiedrības informēšana par izsniegto būvatļauju bijusi acīmredzami nepietiekama.

Ņemot vērā iepriekš minētās sabiedrības informēšanas nepilnības, vietējie iedzīvotāji par plānotajiem būvdarbiem uzzināja tikai brīdī, kad tika uzsākti būvdarbi. Lielu sabiedrības neizpratni radīja tas, kā būvdarbu veikšanai šajā vietā būvvalde vispār varēja izdot būvatļaujas. Proti, zemesgabalā no vienas puses ir meliorācijas grāvis ar attiecīgu aizsargjoslu, no otras puses ielu sarkanās līnijas un būvlaide, bet pa vidu zemesgabalam ir valsts nozīmes aizsargājams dižozols, kuram normatīvo aktu regulējums nosaka aizsardzības teritoriju 10 metrus platā joslā, kas nosakāma, mērot nevis no dižkoka stumbra, bet gan no dižkoka vainaga projekcijas ārējās malas.

Ēku pamati ir izbūvēti nepilnu astoņu metru attālumā no koka stumbra, un šo pamatu izbūves laikā dižozola saknes faktiski tika nocirstas. Kā izriet no vairāku arboristu atzinumiem, rakšanas darbu rezultātā dižozola sakņu sistēmai ir nodarīti bojājumi aptuveni 30% apmērā. Arboristi ir arī norādījuši, ka bojājumi atstās ietekmi uz koka dzīvotspēju un vitalitāti nākamo 5–10 gadu laikā, kā arī radīs zaru un lapu virsmas samazinājumu. Tie ietekmēs arī drošību ozola tuvumā, ņemot vērā, ka iespējama būs zaru lūšana un krišana.

Uzzinot par notikušo, 2022. gada 6. februārī es kā sabiedriski aktīvs jurists vērsos Mārupes novada domē ar motivētu apstrīdēšanas iesniegumu, ar ko lūdzu domi atcelt prettiesiski izdotās būvatļaujas.

Vienlaikus es ar iesniegumiem vērsos arī Ekonomikas ministrijā, Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijā, Valsts vides dienestā, Valsts policijā, Dabas aizsardzības pārvaldē u. c. institūcijās, lūdzot tās savas kompetences ietvaros izvērtēt situācijas tiesiskumu un iesaistīto personu atbildību.

Uz manu iesniegumu pamata tika saņemtas šādas atbildes:

  • Ekonomikas ministrija vēstulē Mārupes novada pašvaldībai ir lūgusi Mārupes novada pašvaldību izvērtēt manā apstrīdēšanas iesniegumā minētos faktus un veikt pārbaudi, kā arī lūgusi sniegt skaidrojumu ministrijai, kāpēc pēc Dabas aizsardzības pārvaldes saņemtās vēstules netika apturēti būvdarbi un pieprasīts veikt izmaiņas būvprojektā;
  • Valsts vides dienests vēstulē Mārupes novada pašvaldībai ir norādījis, ka dienests pārbaudes rezultātā ir konstatējis, ka objektā ir veikta apzināta dižkoka būtiska bojāšana, tādēļ dienesta kompetences ietvaros ir uzsākti procesi nodarītā kaitējuma novērtēšanai un zaudējumu aprēķina veikšanai normatīvajos aktos noteiktajā kārtībā, kā arī Valsts vides dienesta izveidotā komisija, piedaloties Dabas aizsardzības pārvaldes speciālistiem un jomas ekspertiem, izvērtēs iespējamību veikt sanācijas pasākumus, kas vērsti uz dižkoka saglabāšanu;
  • Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija vēstulē Mārupes novada pašvaldībai ir norādījusi, ka būvvaldes kompetencē nav izvērtēt spēkā esošo normatīvo aktu prasību samērīgumu un ka būvvaldes vai būvnieku darbības, kas tiek veiktas, lai mazinātu turpmāku negatīvu ietekmi uz aizsargājamo koku, neatceļ faktu, ka būvvalde, izdodot būvatļauju, nav ievērojusi normatīvo aktu prasības. Tādēļ ministrija Mārupes novada domei ir lūgusi veikt nepieciešamās darbības, lai novērstu iepriekš minēto tiesību normu pārkāpumus, un par pieņemtajiem lēmumiem informēt ministriju;
  • Dabas aizsardzības pārvalde vērsās ar iesniegumu Ģenerālprokuratūrā par kriminālprocesa uzsākšanu, kā rezultātā ir uzsākts kriminālprocess pēc Krimināllikuma XXIV nodaļas (noziedzīgi nodarījumi valsts institūciju dienestā) un XI nodaļas (noziedzīgi nodarījumi pret dabas vidi) pazīmēm.

No šajā konfliktā iesaistītajām institūcijām ir sagaidāms, ka tās pieliks visas nepieciešamās pūles, lai šo procesu novestu pie taisnīga rezultāta.

Būvatļauju apstrīdēšanas sakarā būtiska nozīme ir arī faktam, ka vēl pirms būvdarbu uzsākšanas gan Latvijas Dabas fonds, gan Dabas aizsardzības pārvalde rakstveidā izteica Mārupes novada būvvaldei iebildumus, vēršot būvvaldes uzmanību uz faktu, ka jau no ēku ģenerālplāna vien bija konstatējamas būtiskas neatbilstības normatīvo aktu prasībām. Tā vietā, lai pieļauto kļūdu labotu, būvvalde Dabas aizsardzības pārvaldei kā dižkoku aizsardzības jautājumos kompetentajai valsts pārvaldes iestādei "laipni" paskaidroja, ka būvvaldei esot labāk zināms, kā pareizi interpretējamas dižkoku aizsardzībai noteiktās normatīvo aktu prasības.

Normatīvo aktu prasības dižkoku aizsardzības jomā ir noteiktas gan likumā "Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām", gan arī detalizētāk uz likuma pamata izdotajos Ministru kabineta noteikumos Nr. 264 "Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju vispārējie aizsardzības un izmantošanas noteikumi". Atbilstoši normatīvo aktu regulējumam dižozols ir aizsargājams koks, kas ir viens no dabas pieminekļu veidiem. Minētais likums notiec, ka, lai nodrošinātu aizsargājamo koku saglabāšanu un to apskates iespēju, aizsargāta tiek teritorija zem koku vainagiem, kā arī 10 metru rādiusā ap tiem, skaitot no koka vainaga projekcijas.

Savukārt Ministru kabineta noteikumi detalizē aizsardzības prasības, cita starpā nosakot, ka dabas pieminekļa teritorijā ir aizliegts veikt darbības, kuru dēļ tiek bojāts vai iznīcināts dabas piemineklis vai mazināta tā dabiskā estētiskā, ekoloģiskā un kultūrvēsturiskā vērtība; mainīt zemes lietošanas kategoriju; veikt darbības, kas izraisa pazemes ūdeņu, gruntsūdeņu un virszemes ūdeņu līmeņa maiņu; veikt darbības, kas var negatīvi ietekmēt aizsargājamā koka augšanu un dabisko attīstību; novietot lietas (piemēram, būvmateriālus), kas aizsedz skatu uz koku, ierobežo piekļuvi tam vai mazina tā estētisko vērtību; mainīt vides apstākļus – ūdens režīmu un koka barošanās režīmu; iznīcināt dabisko zemsedzi. Tādējādi secināms, ka ierobežojami ir aizliedzoši, konkrēti un tos nav iespējams interpretēt tā, kā to ir izdarījusi būvvalde konkrētajā gadījumā.

Jāatgādina, ka saskaņā ar likumu "Par pašvaldībām" un Būvniecības likumu Mārupes novada pašvaldības autonomo funkciju skaitā ir būvniecība, kas nozīmē to, ka pašvaldībai ir pienākums nodrošināt un uzraudzīt savas administratīvās teritorijas būvniecības procesa tiesiskumu. Tādēļ ne Dabas aizsardzības pārvalde, ne prokurors, ne Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija, ne arī kāda cita institūcija, izņemot administratīvo tiesu, nav tiesīga atcelt pašvaldības prettiesiski izdotās būvatļaujas. Līdz ar to šajā situācijā iesaistītās puses ir spiestas gaidīt uz Mārupes novada domes lēmumu.

Šobrīd būvatļauju tiesiskuma kontrole Mārupes novada domē ir nepamatoti ilgi iestrēgusi. Balstoties uz Administratīvā procesa likumu, Mārupes novada domei mans 2022. gada 6. februāra būvatļauju apstrīdēšanas iesniegums bija jāizskata mēneša laikā – līdz 2022. gada 6. martam, taču Mārupes novada būvvalde 2022. gada 6. martā, nemotivējot un pat tiešā tekstā nenorādot, ka izskatīšanas termiņš tiek pagarināts, mani informēja, ka jautājums tikšot skatīts domes sēdē 2022. gada 30. martā. Administratīvā tiesa ir nākamā instance, kur es gan kā privātpersona, gan arī prokurors varēšu vērsties, prasot būvatļauju atcelšanu, ja Mārupes novada dome to neizdarīs pati pēc savas iniciatīvas. Līdz šim, neraugoties uz ik dienu pieaugošo kaitējumu, Administratīvās tiesas durvis ir bijušas slēgtas, jo ierastā lietu kārtība, no kuras šādās situācijās būtu jābūt saprātīgām atkāpēm, paredz, ka vispirms ir jāievēro lietas ārpustiesas izskatīšanas kārtība.

Uzsvēršanas vērts ir fakts, ka brīdī, kad tika iesniegti pirmie iesniegumi, rindu māja bija izbūvēta tikai pamatu līmenī, taču šī raksta sagatavošanas brīdī ir gandrīz pabeigtas visas nesošās būvkonstrukcijas. Kādēļ jāuzsver? Tādēļ, ka būvdarbi joprojām nav apturēti, neraugoties uz kompetento institūciju prasībām, pat neraugoties uz uzsākto kriminālprocesu pēc divām noziedzīgu nodarījumu grupām. Turklāt šobrīd gan no būvvaldes, gan no attīstītāja puses tiek ignorēts pat Ģenerālprokuratūras prokurora 2022. gada 9. marta iesniegums par būvatļauju atcelšanu un iepriekšējā stāvokļa atjaunošanu.

Jautājumā par patvaļīgas būvniecības sekām ir būtiski nošķirt patvaļīgu būvniecību, kuru praksē, izstrādājot un saskaņojot būvniecībai nepieciešamo dokumentāciju, pieļauj legalizēt, no patvaļīgas būvniecības, kuras legalizācija nav pieļaujama objektīvu apstākļu dēļ, kā tas ir konkrētajā gadījumā. Otrajā gadījumā vienīgā iespējamā rīcība ir iepriekšējā stāvokļa atjaunošana. Proti, neviens dokuments nespēs mainīt faktu, ka apbūves zemesgabalā atrodas valsts nozīmes aizsargājams dižozols. Piemēram, šā gada sākumā mediju telpu pāršalca ziņa par to, ka Viļņā pēc tam, kad tiesa pieņēma lēmumu anulēt būvatļaujas, tika nolemts nojaukt gandrīz pilnībā pabeigtu daudzstāvu ēku, kuras būvniecība bija notikusi, būtiski pārkāpjot normatīvo aktu prasības. Līdz ar to nelegalizējamas patvaļīgas būvniecības seku likvidēšanas prakse tālu nav jāmeklē.

Sabiedrībai būtu jāspēj paļauties, ka būvniecības tiesiskuma kontrole ir efektīva jau būvvaldes līmenī. Savukārt situācijā, kad ir konstatējami acīmredzami pārkāpumi, būvvaldei būvdarbi būtu nekavējoties jāaptur, nevis nolaidīgi jāpieļauj to turpināšana līdz būvatļauju tiesiskuma kontrolei. Pretējā gadījumā tiek pieļauta situācija, ka videi un sabiedrībai nodarītie zaudējumi turpina pieaugt, jo ir saprātīgi pieļaujams, ka gadījumā, ja patvaļīgās būvniecības sekas būs jālikvidē, to nāksies darīt aizvietotājizpildes kārtībā par nodokļu maksātāju līdzekļiem.

Skumji apzināties, ka par konkrēto rindu māju iegādi privātpersonas ir iemaksājušas projekta attīstītājam ievērojamus naudas līdzekļus to rezervācijai. Taču vai tas var būt arguments, kādēļ apbūve konkrētajā gadījumā tomēr būtu jāpieļauj, ignorējot normatīvo aktu prasības? Distancējoties no emocijām, no juridiskā viedokļa viss ir skaidrs – būvatļaujas ir prettiesiskas, tādēļ tās ir jāatceļ, kā rezultātā uzbūvētās ēkas ir atzīstamas par patvaļīgi uzbūvētām un tādām, ko nav iespējams legalizēt, jo dižkoka esamība nepieļauj jebkādas apbūves saskaņošanu konkrētajā vietā. Manā ieskatā, neraugoties uz būvdarbu stadiju un diemžēl arī uz privātpersonu iemaksātajiem naudas līdzekļiem, ēku nojaukšana ir vienīgais taisnīgais risinājums. Pretējā gadījumā attīstītājs gūs pat peļņu, un kopumā šis būs ļoti bīstams precedents ar tālejošām sekām. Proti, pieļaujot šo ēku nodošanu ekspluatācijā, tiktu izveidota "ceļa karte" negodprātīgiem attīstītājiem, kuri iespējamos sodus iecenos būvniecības izmaksās.

Galvenā mācība no šīs situācijas ir tāda, ka nekustamo īpašumu attīstītājiem par iespējamām sekām ir jādomā pirms būvdarbu uzsākšanas, nevis būvniecības procesa gaitā. Pirms īpašuma iegādes un būvdarbu uzsākšanas ir jāveic rūpīga juridiskā izpēte. Tas pats attiecas uz nekustamā īpašuma iegādi.

Mārupes novada būvvaldes vadītājas publiski paustie argumenti par zemesgabala un dižkoka vērtību samērīgumu, kā arī uzvedināšana uz to, ka koku tāpat iznīcinātu, neiztur kritiku, jo, nodarot pāri kokam, attīstītājam ir jārēķinās ar iespējamo kriminālatbildību. Projekta arhitekta publiski paustais viedoklis par to, ka normatīvo aktu regulējums esot sarežģīts, neiztur kritiku, savukārt attīstītājs nevar aizbildināties ar tiesisko paļāvību, kas izriet no acīmredzami prettiesiskām būvatļaujām. Aizsardzības vērtas ir to personu intereses, kuras ir finansējušas neīstenojamu projektu, to neapzinoties, kā arī to personu intereses, kuras ir iemaksājušas naudas līdzekļus rindu māju rezervācijai, jo no vidusmēra patērētāja nav sagaidāma padziļināta nekustamā īpašuma izpēte situācijā, kad pašvaldība ir izdevusi būvatļaujas.

Nav šaubu, ka šajā situācijā iesaistīto personu atbildība tiks vērtēta kā kriminālprocesa ietvaros, tā arī potenciāli neskaitāmās civillietās, taču neviena no tām neatjaunos taisnīgumu dižkokam.

Situācijas iespaidā likumdevējam būtu jāaizdomājas par efektīvākiem līdzekļiem, kā pasargāt dižkokus no to ļaunprātīgas iznīcināšanas, jo grūti pierādāmā iespējamā kriminālatbildība reti kad aptur mantkārīgus nekustamo īpašumu attīstītājus no vēsturisko vērtību, tostarp koku, iznīcināšanas. Konkrētajā gadījumā projekta attīstītājs zemesgabalu ir iegādājies par cenu, kas ir krietni zem tirgus vērtības. Cenu viennozīmīgi ir ietekmējusi dižkoka esamība zemesgabalā. Tādējādi vēsturiskās un dabas vērtības nereti ir šķēršļi labas peļņas gūšanai. Kā iespējamais risinājums šādu situāciju novēršanai varētu būt tāda normatīvo aktu regulējuma ieviešana, kas noteic, ka situācijās, kad zemesgabalā ir iznīcināts dižkoks, ilgstošā laika periodā zemesgabala apbūve nav pieļaujama.

* Rakstā ir pausts autora personīgais viedoklis, kas nav asociējams ar autoru saistītajiem uzņēmumiem un organizācijām.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!