Arnis Terzens: 'Alkatības ziedu laiku tuvais noriets'; saruna ar Valentīnu Zeili (fragmenti)

(..) - Kā jūs vispār vērtējat to laiku, kad Latvijai pēc neatkarības atgūšanas bija iespējas izvēlēties, pa kādu ceļu iet, un - pa kādu tā aizgāja?

- Principāli jau jautājums bija skaidrs: iesim no sociālisma uz kapitālismu, no totalitārisma uz demokrātiju, no valsts centralizētās ekonomikas uz brīvā tirgus ekonomiku. Protams, bija dažādas modifikācijas iespējas. Jau astoņdesmito gadu beigās prātos pārcilājām iespēju, sak, kā tad nu būs, ja atgūsim neatkarību, kā un uz ko mainīsim ekonomisko sistēmu? Vienubrīd vairāk dominēja Vācijas un arī Skandināvijas saimnieciskā modeļa popularitāte, tā dēvētā sociālā tirgus ekonomika. Taču tad, kad tas patiešām notika, izrādījās, ka personīgie kontakti vairāk un stiprāk izveidojās tieši ar Amerikas latviešiem, ar pietiekami ievērojamām personībām - Ķeniņu-Kingu, Vīksniņu un citiem ekonomistiem. Tāpēc pārsvaru ņēma tieši šī viņu atbalstītā liberālā tirgus ekonomika, ko tajā laikā un arī vēlākos gados visnotaļ spēcīgi atbalstīja "Latvijas ceļa" politiķi un piesaistītie ekonomisti.

- Kas jums pašai šķiet tuvāks, pieņemamāks?

- ...Būtībā liberālā tirgus ekonomika nav slikta. Katrā ziņā tā piešķir lielas iespējas cilvēkiem parādīt iniciatīvu, atraisa darbošanos savās un savas ģimenes interesēs. Taču, manuprāt, šis modelis vairāk derīgs tajās valstīs, kur vērojama pietiekami augsta dzimstība un vispār liela populācija jeb iedzīvotāju skaits. Savukārt valstīs, kurās demogrāfiskais stāvoklis allaž vērtēts ar mīnusa zīmi, ārkārtīgi svarīga ir faktiski katra tās iedzīvotāja, ikviena cilvēka normāla dzīves līmeņa saglabāšana un uzturēšana pietiekami labā, darba spējīgā potenciālā. Lūk, un tieši mūsu sabiedrībā šis liberālā tirgus ekonomikas modelis acumirklī radīja milzīgu plaisu. Protams, par to ir dažādi viedokļi, turklāt nereti kāds skaidro, ka, sak, mums jau nemaz tik slikti neklājas, jo, raugi, cik labs mums ir viens vai otrs rādītājs. Bet es taču labi zinu, ka tie visi ir tikai vidējie rādītāji, kas absolūti neatspoguļo to, cik mums izveidojusies liela polarizācija, un to, ka šīs šķēres faktiski turpina vērties vaļā, nevis ciet. Tas mūs novedis pie tā, kas mums tagad ir - vienā pusē ārkārtīgi strauji pieaug uzkrājumi un bagātība, savukārt otra daļa paliek ļoti ierobežotu ienākumu līmenī. Un tad jau rodas jautājums par valsts sociālo lomu. Valstij, manuprāt, vajadzētu radīt savdabīgu spilvenu vai sietu, kas mīksti uztvertu un uz laiku uztvertu tos, kam nav šo iespēju tik labi pelnīt, piemēram - bērni, skolnieki, studenti. Līdz brīdim, kamēr viņus aizvadām līdz tam skarbajam darba tirgum... Katrā ziņā tagad jau daudzas valstis atklāti runā par to, ka šis liberālā tirgus ekonomikas modelis nekādā gadījumā nav simtprocentīgi vislabākais. Un es vēl gribu piebilst vienu lietu. Manuprāt, liberālā tirgus ekonomikas modelis, kas paredz minimālus ierobežojumus uzņēmējdarbībai, tomēr vienlaikus prasa arī ļoti augstu tajā iesaistīto cilvēku briedumu, morāli ētisko stāju, godīgumu un likumu ievērošanu kā pašu par sevi saprotamu normu. Ja tas tā nav, tad var viegli ļauties "visatļautības filosofijai", un tas jau gan var izraisīt nopietnas krīzes, kas parauj līdzi arī tos cilvēkus, kuri šiem uzņēmējiem uzticējušies. Un finanšu joma šajā ziņā ir sevišķi jūtīga.

- Ja mēs aizgājām pa šo "Amerikas latviešu ceļu", tad - kas šajā ziņā notika ar mūsu kaimiņiem, vispār citām tā dēvētajām postpadomju republikām jeb valstīm?

- Igauņi savas ekonomiskās reformas īstenoja straujāk un drastiskāk. Viņiem ir sevišķi tuvas saiknes ar Somiju un iespēja no viņiem mācīties un sadarboties, jo viņiem valodas ziņā teju nepastāv barjeras. Lietuvai šo reformu gaitā izdevās saglabāt pirmsreformu ekonomisko potenciālu, sevišķi rūpniecībā un lauksaimniecībā un viņiem ir spēcīgāks tieši ražošanas sektors, vērojams liels eksporta pieaugums. Savukārt Latvijā šo reformu rezultātā ražošana saruka, jo šeit ir runa par lieliem tā dēvētajiem Vissavienības uzņēmumiem, kam pēc valsts neatkarības atgūšanas pārtrūka visas saites ar daudzajiem izejvielu un materiālu piegādātājiem un tostarp arī saražotās produkcijas pircējiem. Bet Latvijā pietiekami strauji attīstījās pakalpojumu sektors, tostarp arī finanšu jomā. Šodien visas trīs Baltijas valstis ir aptuveni vienādā ekonomiskās attīstības stadijā, tikai ar dažādām atšķirībām dažādās jomās. Igaunijā šajā attīstībā it kā iet solīti priekšā Latvijai un Lietuvai, taču jau šā gada pirmajā ceturksnī tās ekonomiskā izaugsme apstājās un patlaban jau ieiet ekonomikas lejupslīdes fāzē. Taču budžets viņiem aizvien paliek sabalansēts. Ja mēs pieturamies pie ekonomikas attīstības cikliskuma teorijas, tad - jo ātrāk sākas ekonomikas lejupslīdes posms, jo ātrāk arī vajadzētu no tā iziet. Kā un vai tas tā notiks, to tad mēs vēl redzēsim. Bet Lietuvai aizvien vērojama itin laba izaugsme, tomēr arī tur jau vērojamas atdzišanas pazīmes. Lietuvas lielais nezināmais ir šis jautājums - kad slēgs Ignalinas atomelektrostaciju? Šīs stacijas slēgšana prasīs pārorientēšanos uz citiem elektroenerģijas piegādātājiem, bet tas noteikti izraisīs elektrības cenas palielināšanos. Un tieši rūpniecība, kas ir viens no lielākajiem enerģijas patērētajiem, tad arī var noteikt ievērojamu produkcijas cenu pieaugumu.

(..) - Vēl par igauņiem: kur viņiem ir labāka situācija nekā mums?

- Domāju, pamatos visām trim Baltijas valstīm gan panākumu, gan mīnusu ziņā klājas puslīdz vienādi. Varu tikai atzīties, ka man ļoti patīk tas, ka igauņi jau pašā sākumā skaidri deklarēja vienu lietu - mēs esam maza valsts, tāpēc nevaram atļauties dzīvot uz parāda. To es ļoti labi atceros, jo tajā laikā - deviņdesmito gadu sākumā - vēl biju Augstākās padomes deputāte, un igauņi pieņēma likumu par budžetu, kurā skaidri noteikts - ieņēmumiem jābūt lielākiem par izdevumiem un nav pieļaujams budžeta deficīts. Manuprāt, tas ir vairāk nekā saprātīgi. Jo - ja pieļauj budžeta deficītu, tad acumirklī jābūt skaidrojumam par to, no kā to segs. Un šeit jau ir tikai viens avots, proti - aizņemšanās jeb tātad valsts ārējā parāda veidošana.

- Tad igauņi tagad nav nevienam parādā?

- Viņiem kopš neatkarības atjaunošanas allaž bijis bezdeficīta budžets. Tātad viņiem nevajag aizņemties tekošo izdevumu segšanai. Taču tas nenozīmē, ka viņi vispār nekad nav aizņēmušies. Ja runājam vispār par jebkuras valsts ārējo parādu, jāpiebilst, ka svarīgi redzēt šā aizņēmuma izlietojuma sadalījumu pa sektoriem: valdības aizņēmumi, bankas, uzņēmumi un tiešās investīcijas. Lūk, un Igaunijas ārējais parāds jeb šis aizņēmums 2007. gadā sadalījās šādi: 2% bija valdības parāds, 57% - banku, 23% - uzņēmumi un 19% - investīcijas.

- Bet mēs tātad esam liela ārējā parāda "īpašnieki"?

- Latvijā ārējā parāda struktūra bija šāda: valdības parāds - 4%, bankām - 68%, uzņēmumiem - 21%, tiešās investīcijās - 7%. Lietuvā ir līdzīgi, tikai valdības parāds ir lielāks un attiecīgi banku parādi mazāki. Tiešo valdības aizņemšanos ierobežo tā dēvētie "Māstrihtas kritēriji", proti, šis parāds nedrīkst pārsniegt 60% no iekšzemes kopprodukta, un šajā ziņā tikai valdības parāds vien Latvijā 2007. gadā bija 9,5% no iekšzemes kopprodukta. Eiropā vēl zemāks tas bija tikai Luksemburgai - 7% un Igaunijai - 3.5%. Lietuvā tas bija 17%. Lūk, arī uzskatāma Igaunijas bezdeficīta budžeta priekšrocība, proti - valdībai ir mazs ārējais parāds! Savukārt vislielākais valdības parāds bija Itālijai - 104%.

- Acīmredzot lasītājam būs vieglāk orientēties, ja runāsim par visu sektoru veidoto kopējo valsts ārējo parādu.

- Metodika ir līdzīga - viss arī ir salīdzinājumā ar iekšzemes kopproduktu. Un tad kopējie rādītāji ir šādi: Latvija - 134%, Lietuva - 111%, Igaunija - 110%. Citām jaunajām Eiropas Savienības dalībvalstīm šie rādītāji ir zemāki: Bulgārija - 98%, Slovākija - 55%, Rumānija - 51%, Polija - 48%, Čehija - 38%. Savukārt satriecošāki ir tā dēvēto Eiropas veco valstu kopējie ārējie parādi, ja salīdzina ar iekšzemes kopproduktu. Piemēram, Īrijai tas ir 882%, Anglijai - 417%, Nīderlandei - 343%, Beļģijai - 341%, Francijai - 190%, Dānijai - 184%. No tā skaidri redzam, ka Eiropas attīstītās valstis savu iedzīvotāju labklājību cēlušas faktiski uz aizņemšanās rēķina, veidojot parādus. Tāpēc arī patlaban vērojamā globālā krīze tik ļoti skar un ietekmē arī Eiropu.

- Bet kāds kopsummā ir Latvijas kopējais ārējais parāds?

- Patlaban mūsu ārējais parāds novērtējams 20 miljardu latu apmērā. Ja zinām, ka tagad bīda budžeta projektu nākamajam gadam, kur 6,6 miljardi latu paredzēti kā ieņēmums, bet 6,9 miljardi kā izdevumi, varam izrēķināt, ka mēs kā valsts esam parādā vismaz trīs savus gada budžetus. Tiesa, tas varbūt vēl nav nekas traģisks. Aizņēmumi jau varētu būt, tikai tos vajadzētu ļoti precīzi investēt. Taču mēs tos esam vienkārši notērējuši šā budžeta deficīta segšanai, ko par astoņdesmit procentiem veido tieši sociālās izmaksas.

- Vai ir jau zināms, kur mūsu valdītāji aizņemsies nākamgad budžetā iztrūkstošos 300 miljonus latu?

- Pēdējā informācija ir tāda (saruna notiek oktobra beigās - red.), ka šo naudu mums aizdos Eiropas rekonstrukcijas un attīstības banka. Bet vēl varu piebilst, ka šā gada otrā ceturkšņa beigās mūsu valdības ārējais parāds kopumā bija 982 miljoni latu.

- Un kam par to jārūpējas?

- Finanšu ministrijai.

- Vai jūs, Latvijas Banku, tas neuztrauc?

- Mūs, raugoties no monetārās stabilitātes viedokļa, uztrauc tas, ka šā parāda segšanas avots ir kārtējais ārējais finansējums, un ka šis parāds nemitīgi pieaug. Tiesa, Latvija vēl nav sasniegusi Eiropas Savienības pieļauto līmeni, kas noteikts Māstrihtas līgumā, bet, es vēlreiz uzsveru, bēdīgākais jau ir tas, ka šos aizņēmumus nenovirza kādām konkrētām investīcijām, bet gan parastiem tekošajiem tēriņiem. Kaut kad tas tomēr būs jāatmaksā. Un šis atmaksas laiks jau ik pēc brīža arī pienāk, bet - nav ko atdot. Un tad jau sākas nākamais ritenis, proti - jāaizņemas atkal, lai kādam atdotu, un tā tālāk.

- Un kāds stāvoklis finanšu politikā ir mūsu galvenajam "paraugam" - ASV?

- Ja aplūkojam ASV, vispār elpa aizcērtas. Piemēram, es biju patiesā šokā, uzzinot, ka Ņūjorkas biržā tagad bija jānomaina elektroniskais tablo, kurā atainots ASV ārējā parāda cipars. Izrādās, tas tāpēc, ka tur pietrūcis viena elektroniskā lodziņa, jo tagad šis parāds vairs nav mērāms triljonos, bet gan jau kvadriljonos. Vai to pat var iedomāties! Un vispār jājautā: uz ko tad īsti balstās izslavētā ASV varenība, ja ir šāds ārējais parāds? Tagad, sekojot informācijai presē, varam redzēt, ka ASV ekonomika iegājusi recesijas stadijā - nekāda pieauguma nav šā gada trešajā ceturksnī un arī ceturtajā sagaidāms ievērojams ražošanas kritums. Piebildīšu, ka par recesiju ASV pieņemts uzskatīt iekšzemes kopprodukta samazināšanos divus ceturkšņus pēc kārtas. Viņiem jau desmit mēnešus pēc kārtas pieaug bezdarbs, bet ienākums uz vienu iedzīvotāju, ņemot vērā inflāciju, nemainās jau kopš aprīļa sākuma. Bet, neskatoties uz to, eksperti tomēr dažādi vērtē šo situāciju. Vieni pauž uzskatu, ka šodien ASV ekonomika ir dzīvotspējīgāka nekā pagājušajā gadsimtā trīsdesmito gadu Lielās Depresijas laikā. Lai gan 2007./2008. fiskāla gada budžeta deficīts sasniedzis rekordaugstu rādītāju - 455 miljardi dolāru. Savukārt citi ir ļoti kritiski noskaņoti pret šābrīža finanšu tirgu un procesiem, kas tajā attīstījušies pēdējo desmit gadu laikā. Šajā ziņā sevišķi nesaudzīgs ir labi zināmais miljardieris Džordžs Soross, kas cita starpā savu kapitālu sapelnījis tieši valūtas un akciju tirgos. Katrā ziņā viņš ir ārkārtīgi talantīgs spekulants, proti - tēlaini izsakoties, labi "pazīst šo drēbi". Un viņš faktiski bija pirmais, kurš pateica, ka šī krīze radīta pašā finanšu sistēmā, un tas, ko patlaban pārdzīvo ASV, nav ārējā šoka rezultāts. Finanšu tirgi ir destabilizējuši paši sevi. Soross uzskata, ka šie tirgi neatspoguļo galvenos ekonomikas rādītājus, jo tirgus dalībnieki tos pastāvīgi kropļo, un šie kropļojumi tad arī rada tā dēvētos "burbuļus" un "nogruvumus". Mūsdienu informācijas tehnoloģiju laikmetā, kad ļoti daudz darījumu notiek Tīmeklī, investorus viegli var ietekmēt ar dažādiem psiholoģiskiem faktoriem, ar informatīvajām provokācijām vai pat īstenu karu. Katrā ziņā pārliecība, ka gan jau finanšu tirgi saregulēs paši sevi, diemžēl, nav attaisnojusies. Bet laikam visnegaidītākais ir Sorosa secinājums, proti - valstij jārūpējas, lai šie "burbuļi" nebūtu pārāk lieli. Raugi, valdībām jāsaprot, ka šie tirgi nespēj paši sevi izlabot. Nepietiek, ja tā pēc krīzes tikai savāc drumstalas. Lai neiestātos globāla mēroga recesija, ASV valdībai jāstimulē pieprasījums, veidojot un īstenojot dažādas programmas. Un tagad mēs redzam, ka ASV valdība atkāpjas no saviem liberālā tirgus principiem, nacionalizējot bankas un to sataisītos milzīgos parādus.

- Bet kas ir šie ASV kreditori, kas nemitīgi izsniedz tos milzīgos aizņēmumus?

- Interesanti, vai ne? Tās galvenokārt ir Irāna, Irāka, Ķīna, Japāna un vēl dažas. Ir arī Eiropas Savienības valstis.

- Tad jau gan var labāk saprast, kāpēc ASV iebruka Irākā un tagad tīko to pašu izdarīt arī Irānā!

- To es neesmu teikusi!

- Labi - to saku es. Bet fakts.

- ...Katrā ziņā ir vērts aplūkot, kas tad ir galvenie un lielākie ASV vērtspapīru turētāji. Tad tas izklājums patiešām veidojas ļoti savdabīgs. Un interesanti, ka ASV jau 25 gadus bijis tekošo maksājumu konta deficīts, kas galvenokārt veidojies tāpēc, ka imports pārsniedz eksportu. Turpretim Ķīnā un naftas ieguves valstīs ir gluži otrādi - viņi ražo vairāk nekā patērē. Un tajā laikā, kamēr ASV audzēja parādus, piemēram, Ķīna ražoja un uzkrāja bagātību - tā savus apsvērumus rezumē Soross. Un viņš paredz, ka jau drīz ķīniešiem piederēs liela pasaules daļa, jo viņi savas dolāru rezerves un noguldījumus ASV pārvērtīs īstajos aktīvos. Varas nobīde ASV grēku rezultātā notiks Āzijas virzienā. Un Sorosa bažas par ASV nākotni vēl pastiprina arī fakts, ka pieaug bažas, vai ASV vispār spēs samaksāt savu milzīgo ārējo parādu. Tāpēc parādās ļoti nopietna neuzticība ASV vērtspapīriem un tostarp arī pašam dolāram.

- Bet tad ir arī skaidrs, kas sagaida mūs, jo esam taču tāda paša jeb šā "Amerikas latviešu ceļa" gājēji, vai ne?

- ASV patlaban ir arī neērta situācija ideoloģijas jomā, jo tā visnotaļ smagi cieš par atkāpšanos no saviem liberālajiem tirgus ekonomikas principiem. Valsts īpašums finanšu sistēmā - kā tas var būt? Allaž taču valdīja sauklis, ka jāturas iespējami tālāk no valsts regulēšanas. Sludinot, ka gan jau tirgus pats visu saliks pareizajās vietās, un vienlaikus redzot, cik strauji risinās bankroti lielākajās ASV bankās, cietušie tomēr sāk ar pretenzijām vērsties pie ASV finanšu tirgu uzraudzības institūcijām, pārmetot, ka nevar tām uzticēties. Izrādās viņu finanšu tirgus uzraudzības iestādēm ir pietiekami daudz nepilnību, kaut vai vājā savstarpējā koordinācija. Savukārt Eiropa šoreiz reaģēja strauji, galvenokārt daudzu valstu nacionālajām bankām ieejot apritē ar savu kapitālu. Ja vērīgāk papētām mūsu bankas, var redzēt, ka tās īstenojušas piesardzīgu kreditēšanas politiku un nav aizrāvušās ar piesaistīto līdzekļu izvietošanu riskantos, bet tomēr ienesīgos biržās tirgojamos vērtspapīros. Latvijas banku sektors galvenokārt pieder lielām Skandināvijas valstu bankām, kas pašas ir daudzkārt lielākas par savām "meitas bankām", tāpēc vienmēr var nākt tām palīgā. Zināms, ka šogad Latvijas komercbanku peļņa samazinās, taču tā ir banku akcionāru un ne jau klientu problēma. Bankas tagad veido lielākus uzkrājumus tā dēvētajiem nedrošajiem m kredītiem. Bet tāds nu ir šis konkrētais bizness, kad pēc vairāku gadu peļņas nāk arī tās samazinājums. Savukārt noguldītāju drošībai ir veiktas izmaiņas likumdošanā, kas tagad paredz noguldījumu drošību vienai juridiskai vai fiziskai personai piecdesmit tūkstošu eiro apmērā vienā bankā. To garantē valsts. Tas nozīmē tikai to, ka, ja kādam ir šādi un lielāki ietaupījumi, pareizāk būtu tos sadalīt pa vairākām bankām. Un galvenais ir neļauties sevi ieraut spekulantu spēlītēs. Bet pēdējo piecu gadu laikā cilvēki ļoti krita kārdinājumā tērēt tūlīt un tagad. Svarīgi jau arī tas, ka mūsu sabiedrība kļūst psiholoģiski nomākta, jo kaut kad jau jāsākas arī šo kredītu neatmaksāšanas vilnim. Nesen pētīju datus par fiziskajām personām, kuras ņēmušas šos kredītus reklāmas "neaizņemas tikai muļķis" iespaidā, un ieraudzīju, ka aptuveni 150 tūkstoši no viņiem ir vecumā līdz 30 gadiem. Manuprāt, tā ir sevišķi bēdīga aina, ja jau pašā dzīves sākumā, tikko sācis strādāt, jau esi apkrāvies ar dramatiskiem kredītiem. Tā ir drausmīga un dzelžaina disciplīna uz daudziem gadu desmitiem, un ne jau visi un katrs kaut ko tādu spēj un spēs izturēt, jo vienā vai otrā veidā, bet tas kredīts tomēr būs jāatdod.

(..) - Bet vai jums nešķiet, ka uz patlabanējās finanšu krīzes fona, sevišķi ASV gadījumā, kapitālisms kā tāds faktiski ir bankrotējis, jo, raugi, izrādās, bez valsts palīdzības tomēr nekādi nav iespējams izkļūt no pašu savārītajām ziepēm?

- ...Man tas izraisa vieglu smaidu. Ir uzņēmējdarbība un ir likumdošana, un tu, valsts, lūdzu, nejaucies iekšā uzņēmējdarbībā, kamēr tā darbojas likumdošanas ietvaros un maksā nodokļus. Labi, lai tā būtu. Bet tad, kad kādu apstākļu dēļ rodas šī milzīgā krīze, tad privātie uzņēmēji, šīs pašas privātās bankas, sāk klaigāt - valsts, glāb mūs! Dodiet mums 700 miljardus, lai nebankrotējam. Lūk, un man smaidu izraisa tas, ka tā valsts dod arī. Bet - kāpēc? Par ko? Vai nu tu savu biznesu esi vadījis absolūti neprofesionāli, vai arī esi bijis ļaunprātīgi alkatīgs... Un tagad nodokļu maksātāji to visu atkal nosedz. Bet, runājot par Ameriku, manuprāt, nevienam tā īsti jau arī nav skaidrs un saprotams - ko mēs īsti tur glābjam? Ir skaidrs, ka ar to neglābj to vidusslāni, sabiedrības lielāko daļu, bet, visdrīzāk, tikai aptuveni desmit procentus riskētāju un alkatīgo. Un ir arī skaidrs, ka šī krīze izvilkusi dienas gaismā ļoti lielu problēmu gūzmu, kas varētu risināties vismaz divus, trīs turpmākos gadus. Bet patiešām neņemos spriest par to, cik lielu īpatņu skaitu tas viss skars. Deviņdesmit procentiem planētas iedzīvotāju nav hipotekāro kredītu un viņi nepiedalās biržu operācijās.

(..) - Ko jūs varat ieteikt cilvēkiem - kā rīkoties? Vai - ko nekādā gadījumā nevajadzētu darīt?

- Nekādā gadījumā nevajadzētu krist panikā un vajadzētu izmantot tās iespējas, ko paredz mūsu likumdošana. Piemēram, sadalīt savus noguldījumus pa vairākām bankām, jo valsts garantē katram noguldītājam katrā bankā noguldījumu saglabāšanu piecdesmit tūkstošu eiro apmērā.

- Tad jau komercbankām atkal labi - raugi, valsts kaut ko droši garantē... Jā, nav ko piebilst - tā tik ir brīvā tirgus ekonomika!

- Tik vienkārši gan nav, jo likums paredz, ka šajā garantiju fondā no savas peļņas katru gadu noteiktu daļu ieskaita arī pašas komercbankas... Bet es nojaušu, ka jūs mani visu laiku vēlaties ievirzīt uz kaut ko citu.

- Uz ko?

- Laikam jau vairāk uz to jautājumu, sak, cik ētiski un morāli pieņemama ir šī cilvēku milzīgā alkatība, šī vēlme sagrābt aizvien vairāk un vairāk un par katru cenu, un, protams, uz citu cilvēku rēķina. Vai ne?

- Es pat šo jautājumu labāk formulētu tā: cik, jūsuprāt, vispār no jebkādiem apsvērumiem kaut vai vismazākajā mērā ir attaisnojams tas, ka ir atsevišķi īpatņi, kuru kopējais īpašums ir, piemēram, četrdesmit miljardi? Jeb - viņš ieliek savā kabatā desmit tūkstošus katru minūti?

- ...Ir gadījumi, kad tas ir arī visnotaļ taisnīgi. Tas atkarīgs no tā, kādā ceļā tā nauda sapelnīta. Piemēram, ir viens stāsts, ko man pastāstīja kāds trimdas latvietis no Anglijas. Viņš ir ļoti gudrs cilvēks, inženieris, veicis vairākus izgudrojumus medicīnas tehnikas jomā. Viņam piederēja vairāki patenti, ar kuriem viņš aptuveni desmit gadus strādāja pats un kaut ko tur, protams, pelnīja. Bet tad šos patentus sāka pirkt citi uzņēmēji, ļoti daudz, un tad viņš teica tā - vienā rītā pamodos bagāts un jutos pat ārkārtīgi sabijies, vērojot, kas notiek ar rēķinu: kāpēc tur tik pēkšņi aiz skaitļiem tik daudz nuļļu? Un turpina tikai palielināties straujā tempā. Viņš nesaprata, kā tas var notikt tik ļoti strauji.

- Protams, bet mēs tomēr runājam par gluži citu cilvēka tipu. Par tādu, kurš savu bagātību sarauš, tikai veikli privatizējot stratēģiski svarīgas tautsaimniecības nozares, politkorupcijas ceļā ieviešot liberālajam tirgum absolūti nepieņemamo monopolstāvokli un faktiski tikai izņem naudu no iedzīvotājiem.

- Redzot to, es savā domāšanā tad ieviešu tādu kritēriju - ja tas nav nekas krimināls, nav balstīts uz citu klajas apkrāpšanas, ja tas atbilst attiecīgajai likumdošanai un tamlīdzīgi, tad tur man kaut ko grūti iebilst. Ja šādu kapitālu sakrāj ar izteikti negodīgiem, pat nelikumīgiem līdzekļiem, tad savukārt zinu tikai tādu dabas likumu - negodīgi sarausta nauda trešajā paaudzē tāpat izkūp gaisā. Un, ja tagad redzam, kā kāds mūsdienās piedzīvo patiešām traģiskus bankrotus, tad laikam vispirms jāpapēta, kas viņam pa senču līniju bijis un noticis pagātnē. Esmu pārliecināta, ka lielai daļai cēlonis būs tieši šie pagātnes grēki.

- Bet laikam jau jautājums ir par to, kāpēc mūs tik skarbi skar tas, ko sarūpējuši amerikāņu alkatīgie tipāži? Vai tas tad arī ir tas postošās globalizācijas atsitiens?

- Diemžēl, tā tas ir, jo viss mūsdienās patiešām ir tik nesaraujami sasaistīts un savīts, ka problēmas vienā galā acumirklī atspoguļojas faktiski visā pasaulē. Bet viss liecina, ka ļoti drīz šis ģeopolitiskais stāvoklis un ietekmes sfēru un spēku sadalījums tomēr mainīsies. Šeit mums jāatgriežas pie tēmas par to, kas tad ir tie ASV milzīgā ārējā parāda finansētāji. Es pat neņemos atbildēt, kas varētu notikt, ja kādā brīdī amerikāņiem vairs patiešām nebūs ar ko maksāt savus parādus. Katrā ziņā tad acumirklī dienas gaismā parādīsies gluži citi noteikumi un nosacījumi. Un ar šo ģeopolitiskā stāvokļa maiņu es domāju tieši paredzamo Ķīnas, Tuvo Austrumu lielāko valstu, Japānas un arī Dienvidāfrikas republiku.

- Cik drīz varētu sagaidīt šīs ģeopolitiskās izmaiņas?

- Šie procesi patlaban ļoti intensīvi virzās uz priekšu, tie nav pabeigti un neapstāsies. Neviens nezina un nesaprot, vai ir pietiekami ar to, ko patlaban savas ekonomikas glābšanai iepludina katra valsts. Neviens nezina un nespēj prognozēt, kas būs tālāk. Un ko vien var nozīmēt tas, ja no spēles patiešām iziet dolārs, kā tagad visviet daudzina. Es jau arī neko nevaru prognozēt, tikai kā ekonomists redzu visus skaitļus un domāju, pie kā tas viss var novest, kādas iespējamas sekas. Mēs varam zināt un varam nezināt, kāds ir patiesais ASV ārējais parāds, bet ja tomēr zinām, tad ikvienam kļūst skaidrs, ka tas nav normāli, ka neko labu tas nevar solīt. Un, jādomā, eiro kā valūta tikai nostiprināsies. Ja arābu valstis sāks savu naftu pārdot par eiro un Amerikas vietā sāks kreditēt Eiropas valstis, pērkot no valdībām tās vērtspapīrus, kas visnotaļ iespējams jau ļoti drīz, tas pamatīgi nostiprinās eiro pozīcijas.

- Bet varbūt mums nevajag lieki uztraukties, jo - ja šis milzīgais amerikāņu ekonomikas burbulis plīst un kopā ar to bojā iet arī visi saistītie globalizācijas taustekļi, tad tas notiks tieši tā, kā parasti mēdz būt ar impēriju bojā eju, proti, te tā bija un te tās vairs nav, bet kopumā viss paliek savās vietās, tikai varbūt pamazām sāk labāk dzīvot arī citi?

- Esmu papētījusi arī cita veida literatūru un no tās guvusi ieskatu, ka tagad iet uz beigām kārtējais divdesmit piecu gadu cikls, kas iesākās 1988. gadā un beigsies tātad 2013. gadā, un līdz šim noslēguma mirklim pasaulē notiks ārkārtīgi lielas globālās pārmaiņas. Ne tikai klimata un ekoloģijas jomās, bet visvairāk tieši sociālajā jomā. Jo vairs jau nav palicis daudz tādu, kuri nesaprastu, ka uz planētas Zeme jābūt taisnīgākai sistēmai. Protams, var vēl padiskutēt, ko katrs saprot ar vārdu 'taisnīgāks', bet ir skaidrs, ka nevar ilgi pastāvēt tik izteikta polarizācija, jo visi redz, ka tā sev līdzi nes ārkārtīgi daudz smagu lietu un parādību. Viss liecina, ka to labi sapratušas arī visu attīstīto valstu valdības, un tās apzinās, ka ilgi nevarēs dzīvot, tik ļoti ignorējot pārējo pasauli...

Vairāk lasiet žurnāla "Kabinets" novembra numurā (Nr.63)