(..) - Ko, jūsuprāt, šodien nozīmē vārdu salikums jeb jēdziens 'Rīgas latvieši', sevišķi ņemot vērā faktu, ka viņiem, raugi, ir pašiem sava speciālā biedrība? - No vienas puses raugoties, tie vispirms ir ļoti moderni latvieši, pietiekami lielā mērā pakļauti visām laikmetīgajām plūsmām, kas katru dienu ielenc mūs visus. No otras puses savukārt viņi ir arī pietiekami konservatīvi latvieši, turklāt, iespējams, pat vairāk nekā laukos dzīvojošie, kam tieši konservatīvisms varbūt ir dabiskāka izjūta. Rīgā latvietis šīs un daudzas citas situācijas izjūt saasinātāk, baidās pazaudēt sevi kā latvieti, tāpēc kādai kultūras izpausmei, valodas izjūtai, teātra spēlēšanai mēdz pieķerties vairāk. Katrā ziņā Rīgas latvietis ir visnotaļ pretrunīgs.
- Tātad šajā aspektā mūsdienu Rīgas latvietis neko daudz neatšķiras no tā, kāds te mita arī pirms simtpiecdesmit gadiem?
- Tādā izpratnē uzstādījumi, protams, it kā ir tie paši, taču sociālās lomas gan ir mainījušās. Jūsu minētajā laikposmā latvietim Rīgā bija jāspēj turēties pretim vācu iespaidam, savukārt tagad ir teju vai līdzīga situācija, tikai jāspēj turpināt turēties pretim krieviskajam. Taču sociālajā aspektā šodien neviens jau būtībā neliedz latvietim te būt saimniekam, līdz ar to viss ir absolūti atkarīgs no paša latvieša vēlēšanās, spēšanas un varēšanas. Bet mēs jau labi zinām seno parunu par latvieša mīļāko ēdienu, vai ne? Un zinām arī to, cik lielā mērā latvietis ir individuālists, un cik lielā mērā viņš šad un tad spēj ar sev līdzīgajiem vienoties arī par kaut ko kopīgu.
- Vai jums nešķiet, ka tas par to latvieša mīļāko ēdienu ir vienkārši mīts, ko mums pašiem nezin kāpēc pat patīk uzsvērt? Būtībā taču to pašu var teikt faktiski un bez izņēmuma par katru tautu.
- Grūti pateikt. Bet tā tomēr ir viena liela taisnība, ka latviešiem ļoti patīk kultivēt savas sāpes...
- Lūk! Es, piemēram, zinu vēl vienu tautu, kurai arī ārkārtīgi patīk kultivēt savas sāpes, turklāt - tā to ar pietiekami lieliem panākumiem dara jau vairākas tūkstošgades!
- Ja mēs domājam vienu un to pašu tautu, tad katrā ziņā šai tautai jāatdod pienācīgais gods par to, kā viņi allaž bīda, aizstāv un sargā savas tautas pārstāvjus, un to viņi patiešām dara vairāk nekā viens latvietis attiecībā pret otru latvieti. Un tā ir liela atšķirība. Ja mēs salīdzinām latviešus ar, piemēram, igauņiem vai leišiem, varam atrast daudz līdzību, tomēr vēsturiski tā veidojies, ka latviešiem piemīt sava izteikta īpatnība, proti, dažkārt latvieši izteikti svārstās dažādās galējībās tā dēvētajā izdzīvošanas jautājumā. Iespējams, tā ir arī pozitīva īpašība, ja ņemam vērā faktu, cik ilgus gadus un kā latvieši ir nīdēti, bet tomēr spējuši saglabāties. Tiesa, šī izdzīvošanas sajūta laikam sevī ietver arī kādu nelāgu niansi, jo izdzīvošana faktiski nozīmē izdzīvošanu uz kaut kā rēķina. Vai arī tā - par kādu cenu? Lūk, un bieži vien tā cena, diemžēl, ir tas otrs latvietis. Bet laikam jau mums nevajadzētu bezgalīgi darboties kā statistikas pārvaldei, kas tikai reģistrē savas negatīvās īpašības, tādējādi jau būtībā arī veicinot un sekmējot to negatīvo darbu. Manuprāt, vajadzētu spēt atturēties no iešanas iekšējās panikas virzienā, proti, nesatraukties tik daudz par kaut ko, kas varbūt nemaz nav tāda satraukuma vērts, vairāk meklēt un atrast un kopt būtisko. Nav izslēgts, ka bieži vien, kultivējot šo satraukumu, mēs tādā veidā faktiski to arī izraisām.
(..) - Vai latviešu individuālisms kā viņus ļoti raksturojoša īpašība arī nav kārtējais mīts? Vai tas daudz palīdzējis, vai, gluži otrādi, itin nemaz nav palīdzējis, tāpēc jau sen būtu atmetams?
- Iespējams, jāaplūko dažādas vēsturiskās situācijas, dažādas politiskās iekārtas. Laikam jau tikai fundamentāli akadēmiski pētījumi varētu dot atbildi, kur ir tas labums vai ļaunums. Piemēram, Tautas Fronte it kā lieliski apliecināja, ka tas tomēr vairāk ir mīts, jo izrādījās, ka teju vai visi latvieši tomēr ir spējīgi vienoties kaut kam kopīgam. Bet pēc Atmodas tomēr izveidojās šis milzīgais atkritiens, kas atkal aizrāva visus atpakaļ individuālismā. Aplūkosim kaut vai gadījumu ar mūsu jaunāko paaudzi. Varam tagad ironizēt par padomju laika pionieru organizāciju, bet būtībā tā bija viena konkrēta forma, kā organizēt bērnus. Mūsu sabiedrība centās attīstīt skautu un gaidu kustību, bet tā palika ļoti šaura un nekļuva par vispārēju skolēnu vecuma bērnu organizēšanas formu. Līdz ar to mums tagad ir simtiem tūkstoši bērnu, kuri pamesti faktiski savvaļā. Vārdu sakot, jaunatnes organizēšanas formas vienkārši pazuda.
- Jeb tikai mainījās?
- Jā, mainījās...
- Tagad viņus organizē klubi bungu mašīnu ritma pavadījumā, elegantas datorvietnes, tālrādes surogātprogrammas un tamlīdzīgi pionieru un komjaunatnes organizāciju aizstājēji.
- Bet tas viss, diemžēl, rada tikai virtuālu biedrošanās sajūtu, neko vairāk. Tas nav nekas personisks, kas faktiski ir cilvēka pamatbūtība.
- Vai tagad neieskanas mazliet vecišķa pedagoga viedoklis, sak, mēs jau nu gan zinām, kas tai jaunatnei visvajadzīgākais?
- Nezinu. Var jau būt, ka ir arī tā...
- Manuprāt, šeit nesalīdzināmi būtiskāks ir viens cits moments. Ziniet, mani nesen gluži vai sadusmoja atklājums, ka, izrādās, tagad aktuāla esot diskusija par to, vajadzētu vai nevajadzētu mūsu skolās bērniem mācīt atsevišķi Latvijas vēsturi. Nemaz nezināju, ka šodien Eiropā vēl ir kāda valsts, kuras skolās nemaz nemāca savu vēsturi!
- Smags jautājums, patiešām. Arī mēs, Rīgas latviešu biedrība, esam rīkojuši dažādas pat starptautiskas konferences, pieņēmuši rezolūcijas, sūtījuši un atgādinājuši, tikušies ar visaugstākā līmeņa amatpersonām, bet - nekā. Turklāt, jāatzīmē, bieži vien vislielākā pretestība nākusi no pašiem vēstures skolotājiem!
- Kāpēc?
- Iespējams, vēstures skolotāji bieži vien nespēj pieņemt domu, ka Latvijas vēsture vispār varētu būt dabisks un atsevišķi mācāms priekšmets, un ka nebūtu itin nekāda traģēdija, ja dažās jomās sanāktu atsevišķu materiālu dublēšanās vai atkārtošanās. Tas patiešām ir dīvaini. Jo tādā gadījumā jau mums nebūtu jāmāca skolā arī atsevišķi latviešu valoda, bet gan uzreiz tikai baltu valodas. Lūk, tāds ir tas skolotāju arguments, sak, mēs mācām kopējo pasaules vēsturi, un tad, kad būs atbilstošs mirklis, konkrētā mācību stundā pieskarsimies arī Latvijai.
- Pagaidiet, bet mūsu kārklujeņķiem un līdzīgajiem pasaules līdzskrējējiem taču ārkārtīgi patīk lietot vārdu salikumu "pasaulē jau sen dara tā", tāpēc - kā ir ar šo parādību citās, piemēram, Eiropas valstīs? Vai Vācijā, Francijā, Anglijā, tostarp arī Krievijā, Ķīnā skolās nemāca savas valsts vēsturi?
- Nē, tur, protams, māca arī savas valsts vēsturi. Iespējams, te ir kaut kādas objektīvas nianses saistībā ar skaitliski lielākām vai mazākām tautām, jaunākām vai vecākām valstīm, bet ir skaidrs, ka visur taču līdztekus pasaules vēsturei māca arī savas dzimtās zemītes vēstures.
- Tad man tomēr šķiet interesanti noskaidrot: no kurienes aug kājas šādai attieksmei pret Latvijas vēsturi?
- Jāatzīst, es īsti nezinu šo izskaidrojumu. Zinu tikai to, ka šādu viedokli - nemācīt atsevišķi Latvijas vēsturi - atbalstīja pat vēsturnieki no Latvijas universitātes vēstures fakultātes. Tagad it kā šie pretējie viedokļi esot tuvinājušies un Izglītības ministrijā sola, ka jau drīz tomēr sākšoties Latvijas vēstures mācīšana skolās. Jācer, ka tas tā patiešām arī būs. Viegli jau neklāsies, jo, kā jau teicu, tā galvenā pretestība nāk no pašiem vēstures skolotājiem. Ja būs atbilstošs lēmums, tad tieši šiem skolotājiem jau būs tas jāpilda. Un tad vēl nevar zināt, kā īsti veiksies, jo, ja skolotāji paši nedegs par šo lietu, vienmēr spēs atrast veidus un paņēmienus, kā no tā attālināties ikdienas praksē. Tam jau allaž arī būs gūzma dažādu formālu iemeslu, piemēram - tagad tā ir krīze, skolotāju algu samazinājumus un tamlīdzīgas parādības.
- Bet vai tad nav tā, ka, ja jau ir krīze, tad tieši būtu prātīgāk atteikties no precīzas amerikāņu prezidentu secības un citu pasaules muļķību iekalšanas galvās un tā vietā sakoncentrēties tieši uz savu vēsturi?
- Varētu tā būt. Bet laikam jau tā vairs nebūs mūsu, divu sarunbiedru kompetence. Cik zinu, vienmēr, runājot tieši par šo tēmu, izskan viedoklis, ka uz skolām vienlaikus ir ļoti liels spiediens arī citās jomās. Un bieži vien tas ir visnotaļ pamatots. Piemēram, skolās vajadzētu mācīt veselības mācību, intensīvāk jāapgūst satiksmes noteikumi, jo tas un daudz kas cits mūsdienās jau kļūst par bērnu, skolēnu dzīvības un nāves jautājumu. Šie varbūt ir tie primitīvākie piemēri, bet ir arī virkne citu, iespējams, cēlāku apsvērumu. Un kopumā šis spiediens rada atbilstošus apstākļus, lai tie, kuri pieprasa Latvijas vēstures mācīšanu, atdurtos pret šo argumentu sienu. Iespējams, tādā gadījumā mums būtu svarīgi pieķerties kopumā pie visas izglītības sistēmas pārveides.
- Vai jums skolā savulaik pastiprināti mācīja, kā pareizi jāuzvedas uz ielas?
- ...Nevaru atcerēties. Tiesa, tad, kad es gāju skolā, tā satiksme vēl nebija tik intensīva, kā tas ir mūsdienās.
- Bet taču izaugāt, skat - liels un vesels.
- Izaugu gan, jā.
- Un, ja nemaldos, Latvijas vēsturi arī neviens sevišķi nemācīja, bet, skat - zināt to itin labi, vai ne?
- ...Redziet, es mācījos Rīgas 11. vidusskolā, kas tagad ir Franču licejs, un tur mums vienu gadu bija gan tāds priekšmets kā Latvijas vēsture...
- Piedodiet, bet tā bija "Latvijas PSRS vēsture", kas galvenokārt pauda to, ka mums vēsture sākusies ar 1940. gadu...
- Gandrīz vai tā, bet - kaut kas tomēr bija arī par agrākajiem posmiem.
- Bet, ja atļaujamies mazliet pafantazēt, pabīdīt teorijas, vai nav tā, ka kāds vienkārši baidās no tās Latvijas vēstures, tāpēc nevēlas, lai to pastiprināti mācītu skolas bērniem? Varbūt tie paši svārstīgie skolotāji šo vēsturi vienkārši nezina?
- ...Man drīzāk rodas sajūta, ka viņi baidās nevis no pašas Latvijas vēstures, bet gan vienkārši no lieka darba apjoma. Tas šeit varētu būt arī galvenais moments.
- Bet tas taču ir vairāk nekā drausmīgi! Ja tas tā ir, tad jau nav jābrīnās par to, ka mums nenobriest neviens attīstības mērķis, kas varētu vienot un virzīt visu mūsu tautu, valsti. Uz ko mēs varam virzīties, ja lāga nezinām, kas paši esam? Un, izrādās, nemaz nevēlamies zināt... Cita starpā - vai tas nevarētu būt viens no reālākajiem mērķiem, ap kuru tagad saliedēties visai sabiedrībai un kam veltīt visus pūliņus: panāksim, lai mūsu bērniem skolās māca mūsu pašu vēsturi?
- Katrā ziņā tas varētu viens no tiem labajiem mērķiem. Jo vairāk vecāki tādējādi iestāsies par saviem bērniem un mudinās uz to, jo visiem būs labāk. Raugi, kamēr risinās diskusijas starp vieniem un otriem speciālistiem, vieniem politiķiem un otriem politiķiem, tas aizvien paliek ļoti šaurā līmenī. Kam tad tā skola vispirms ir vajadzīga? Skolēniem. Tātad šeit tas lielā mērā atkarīgs tieši no vecāku ieinteresētības.
(..) - Tik daudz par ideālistiskām shēmām. Taču mums laikam tomēr jāņem vērā, ka visapkārt neganti plosās aklā globalizācija, kas šādas ieceres mēdz principiāli samīt jau pašā iedīglī.
- Bet tā pati globalizācija mums arī pasaka priekšā, ka visu tāpat nekad nevaram uzzināt un apgūt. Kaut kas vienmēr jāizvēlas kā prioritāte, kas mums ir svarīgs vai mazāk svarīgs. Mums būtībā nav nekāda iemesla sašust par to, ka, piemēram, amerikāņi detalizēti nezina Eiropas vēsturi. To mēs viņiem varam piedot. Taču viņi zina, piemēram, visus savus prezidentus. Un tas ir ļoti labi, ka viņi to zina. Tieši tāpat mums acīmredzot nevajadzētu daudz satraukties, ja mūsu bērni nezinās visus Ķīnas imperatorus vai tos pašus amerikāņu prezidentus. Protams, būs labi, ja viņi zinās arī to. Bet katrā ziņā galvenais būtu zināt savas Latvijas vēsturi un to izvēlēties kā galveno.
- Bet globalizācijai tas neinteresē. Tā ik solī burtiski brēc: nē, liecieties mierā! Sak, jūs varat tur dibināt visādas savas biedrības un tamlīdzīgi, bet jūs jau tāpat ilgi nedzīvosiet, drīz par jums vispār aizmirsīs.
- ...Bet tādai domai, ka mēs, raugi, ilgi nedzīvosim, tomēr visiem spēkiem jāpretojas. Un tieši tāpēc mums kā mazai valstij - es domāju apjomu un iedzīvotāju skaitu - jau ir divkārt svarīgi turēties pretim šādām globalizācijas izpausmēm, demonstrējot, ka mēs spējam mērķtiecīgi izvēlēties to, kas mums pašiem ir svarīgākais.
- Bet vai jau nav garām tas mirklis, kad vēl patiešām spējām paši izvēlēties to, kas mums ir vissvarīgākais, un pie tā arī turēties?
- Nedomāju gan, ka tas mums ir jau garām. Mēs esam tajā līdzenuma situācijā, kad, ilgi tādā garā turpinot, kaut kad gan varam iekrist kādā dziļākā bedrē. Bet tur mēs vēl neesam. Esot šajā līdzenumā, mums tagad jāizšķiras - kurā kalnā tālāk kāpt.
- Un cik mums vēl tā laika?
- Laika nav daudz... Tagad ir ļoti moderni teikt šādus vārdus - krīze ir iespēju laiks. Protams, arī man šis teiciens lāga nepatīk. Tādā ziņā, ka tas cilvēkus vairāk kaitina un tracina nekā patiešām motivē, sevišķi apstākļos, kad visapkārt visu tikai samazina un likvidē. Tostarp tā pati mūsu vēsture lieliski apliecina, ka vienmēr kritiskos momentos mūsu nācija spējusi lieliski koncentrēties gluži nopietniem darbiem. Varbūt šis patiešām ir tas brīdis, kad to vajadzētu atkal izdarīt. Un tas, ka mēs vēl pastāvam, tādējādi pretojoties globalizācijai, tomēr apliecina, ka tas laikam ir iespējams.
(..) - Daudz kas liecina, ka lielu cerību nav. Jo šoreiz tas pretinieks nav tik primitīvs, kādi būtībā bijuši visi iepriekšējie mūsu ienaidnieki. Šis ir daudzkārt viltīgāks, rafinētāks jeb var teikt arī tā - naudīgāks.
- Bet var teikt arī tā: šis pretinieks ir ne tikai kaut kur ārā. Tas lielā mērā ir arī iekšā mūsos pašos. Viens zīmīgs piemērs. Esmu pabeidzis filoloģijas studijas un tagad esmu arī Valsts valodas komisijas sastāvā. Lūk, un mēs tagad varam nīst padomju laikus visās iespējamās niansēs, bet, piemēram, ja tajā laikā kāds žurnālists Latvijas radio tiešajā ēterā atļautos pateikt kaut vai vienu rusicismu, viņam acumirklī būtu lielas nepatikšanas, līdz pat prēmijas noņemšanai un rājienam. Bet kādi ārējie pretinieki spiež šodien jaunajiem žurnālistiem lietot gūzmu dažādu rusicismu?
- Manuprāt, krietni vien lielāka nelaime ir tieši anglicismi, kas tagad tik dāsni izskan rusicismu vietā! Vai jūs kā Valsts valodas komisijas locekli nesatrauc tas, kādā mēlē mūs uzrunā visa tā televīzijas šļura? Piedodiet par, iespējams, rusicismu...
- Protams, ka tādējādi nāk iekšā gan rusicismi, gan anglicismi un daudz kas cits. Ne par to ir runa...
- Bet par ko tad ir runa? Vai jūs neuztrauc šī anglicisma invāzija?
- Uztrauc gan. Ļoti uztrauc.
- Un ko jūs, kā valodas komisijas pārstāvis darāt?
- ...Tas atkal ir ļoti smags jautājums. Viena lieta ir sociālais līmenis, cita lieta - sarunu līmenis, kurā iejaukties ir ārkārtīgi grūti un sarežģīti.
- Bet radio un televīzija tomēr nav sarunu līmenis. Vai šeit aprobežosimies tikai ar atziņu, ka tas "ir ļoti smags jautājums"? Ko darīt vecākiem, lai no tā pasargātu savus bērnus?
- ...Pirmkārt, tieši vecāki tad arī var, tēlaini izsakoties, sist saviem bērniem pa pirkstiem, lai viņi runā normālā, pareizā latviešu valodā. Bet, diemžēl, arī šeit pastāv viedokļu dažādība. Viena nostāja ir normalizējošā un sodošā, otra - dabiskās attīstības piekritēju atbalstīta nostāja. Un tie pēdējie uzskata, ka viss vienkārši nostāsies savās pareizajās vietās. Tas, protams, ir visnotaļ bīstams ceļš, jo ir atsevišķi jautājumi, kur tas tā patiešām var notikt, bet ir arī tādi, kur to varam jau tagad apšaubīt. Un otrajā gadījumā ir tā - ja tur neko nedarīsim, tad viss ātri vien aizies lielā bezdibenī. Iespējams, gan mūsu speciālistu, gan varbūt pat visas sabiedrības vaina ir tā, ka neesam pietiekami lielā mērā izmantojuši tā dēvēto pozitīvā pīrāga principu. Piemēram, runājot par tām pašām radio vai televīzijas populārajām pārraidēm. Tur patiesībā būtu vajadzīgi konkursi ar visnotaļ ievērojamām prēmijām par raidījumā lietoto vislabāko latviešu valodu un tamlīdzīgi.
- Baidos, tas neies cauri. Kaut vai tāpēc, ka atbilstošas kvalitātes labas latviešu valodas zināšanas vairumā gadījumu nelīdzsvarosies ar nepieciešamo silikona daudzumu citās ķermeņa vietās, kas galvenokārt jau arī nodrošina attiecīgo raidījumu patērniecisko veiksmi. Latviešu valodu tur nevar pārdot. Šajā vidē šie relišeri ir precīzi izstrādāti un savādāk nemaz nevar būt. Un pareiza valoda tur nav pat saraksta pirmajā desmitniekā. Pretējā gadījumā viņiem šīs savas bodītes jātaisa ciet, jo tad tās pārvērtīsies parastos kultūras nesējos bez peļņas izredzēm.
- Es šajā ziņā tomēr palieku varbūt mazliet naivs, bet tomēr optimists.
- Protams, būt optimismam nav nekāds netikums, bet realitāte visu noliek savās vietās - vieni zina, kā jāizņem nauda no iedzīvotājiem, otri tikai dalās un pulcējas biedrībās un, saproties, tikai diskutē, apspriežas.
- ...Jā.
- Tādā gadījumā man jums jājautā tas, ko, sarunai ievirzoties šādā gultnē, jautāju faktiski ikvienam sarunas dalībniekam, proti - kāda ir jūsu futuroloģiskā prognoze par to, cik ilgi pastāvēs Latvija un latvieši? Cik gadus dodat?
- Tas jau nu gan tāds sevišķi smags jautājums...
- Varu pateikt priekšā no citu cilvēku atbildēm - dod vidēji no divdesmit pieciem līdz simts gadiem.
- Es gan neņemos runāt tik konkrēti. Lai gan varu pateikt, ka katra nācija savā attīstībā nepārtraukti mainās. Proti, ja jautājums ir tāds - cik ilgi pastāvēs latviešu tauta tieši tāda, kāda tā ir šobrīd -, tad var droši teikt, ka jau nākamgad tā vairs nebūs tāda. Vismaz par vienu procentu nākamgad tā būs jau savādāka. Acīmredzot jautājums ir par to robežu, par to, ko mēs vispār saprotam un iedomājamies ar latviešu tautu. Raugi, un es vispār nespēju neko prognozēt neko tālāk vai vairāk par divsimt gadiem jebkurai tautai, jebkurai nācijai šajā pasaulē. Jo ir tik daudz dažādu nezināmo, sākot jau dabas apstākļiem un politiskajām kolīzijām, ka tādas prognozes, manuprāt, vispār nav iespējamas. Piemēram, pirms četrdesmit gadiem es būtībā pat nepieļāvu domu, ka ķīnieši tik ātri un tik intensīvi iespiedīsies Sibīrijā. Tagad tas ir reāls fakts un turklāt pārsteidzošos apmēros. Tāpēc mana prognoze vispār nespēj iziet ārpus šiem divsimt gadiem.
- Godīgi sakot, arī tas jau ir pietiekami daudz.
- Jā, un tāpēc es varu teikt tā - latvieši kā tauta pastāvēs vēl vismaz divsimt gadus, ja nebūs kādas ārkārtējas dabas kataklizmas.
- Tādā ziņā, ka puse pasaules nogrimst jūrā, piemēram, visa Sibīrija ar visiem krieviem un ķīniešiem?
- To es varbūt mazāk spēju iedomāties, bet patlaban vairāk satrauc daudz aprunātais siltumnīcas efekts un tamlīdzīgas parādības. Piemēram, vai mēs, latvieši, kā nācija būtu spējīgi kā Nīderlande uzbūvēt spēcīgus dambjus un atkarot jeb vismaz pasargāt savu zemi no jūras?
- Visdrīzāk, ka nebūtu. Mums ir cita ekonomika, mēs nebalstāmies neokoloniālismā, pārtiekam galvenokārt no sava, ne sveša un lēta darbaspēka un resursiem. Ja Nīderlandei būtu liegta iespēja izsūkt citu spēkus, manuprāt, viņi arī to neiespētu tikai paši saviem resursiem.
- Lūk, un tādā gadījumā jau atkal daudz kas var pēkšņi un negaidīti mainīties. Būtībā itin viss var notikt. Arī Latvijā. Piemēram, pirms dažiem gadiem, sēžot te, biedrībā, tieši pie šā paša galda manā kabinetā, es lieliski sajutu to vienīgo spēcīgo zemestrīci, kas mums pēdējā laikā bijusi. Ziniet, viss te tā mazliet aizbrauca sānis un atkal acumirklī nostājās vietā. Bet - bija! Turklāt ļoti izteiksmīgi. Un tas man lika kārtējo reizi aizdomāties, ka visas tās teorijas par mūsu vai kādu citu pastāvēšanu vai nepastāvēšanu būtībā ir visparastākās pupu mizas. Raugi, viena kārtīga zemestrīce - un viss mainās dažās sekundēs. Un tas iespējams arī tādā dabas untumu ziņā salīdzinoši mierīgajā ostā, kāda ir Latvija. Un es esmu optimists arī tādā ziņā, ka, manuprāt, viena no latviešu labajām īpašībām ir tā, ka latvietis tomēr ir slinki miegains un pārlieku neuztraucas par daudziem bīstamiem jautājumiem, tomēr ir kaut kāda viena bīstamā robeža, pie kuras viņš strauji atmostas. Tad viņš acumirklī kļūst ārkārtīgi enerģisks un ļoti neilgā laikā padara to, ko nav darījis līdz tai bīstamajai robežai. Es gan negribētu paļauties allaž uz šīs bīstamās robežas pārvarēšanu, bet gan vairāk tieši uz tiem tautas spēkiem, kas spējīgi vajadzīgajā mirklī pamosties.
- Varbūt riskēju ar pārlieku personisku jautājumu, bet - vai jūs sevi sajūtat tieši kā latvieti?
- Jā, protams. Lai gan man mazliet ir arī lībiskās asinis no tēva puses.
- Man gan reizēm jau sāk likties, ka īstu latviešu palicis mazāk nekā lībiešu. Visi pārējie ir, kā mēdz izteikties šeit mītošie krievi, tikai tādi latvijci jeb latvijieši.
- Nē, nē - es tomēr negribu būt tik pesimistisks...
Vairāk lasiet žurnāla "Kabinets" decembra numurā (Nr.76)