- Un kas tad, jūsuprāt, ir šo fondu galvenā iezīme?
- Amerikāņu viena daļa uzskata, ka mākslā galvenais faktors nav tavs talants, tavs zemapziņas materiāls, bet gan tava griba un tieksme pēc radošās brīvības. Un šajās tieksmēs tu esi tiesīgs darīt visu, kas vien tev ienāk prātā. Sorosiešu dokumentos neesmu sastapis norādes par to, ka būtu jāmeklē talanti, ka vispār būtu orientācija uz spējīgiem cilvēkiem. Nē, un ja arī viņi meklē talantīgus cilvēkus, tad tikai karjeras aspektā, un tajā viņus arī virza un attīsta. Katrā ziņā patiesas radošās tieksmes viņi neatbalsta. Dominē tikai izteikti pragmatiski aspekti: vai esi gatavs par sevi cīnīties; vai esi gatavs aizstāvēt savu darbu; vai esi gatavs cīņai par sava darba pārdošanu un tamlīdzīgi. Tie faktiski ir tikai biznesa aspekti. Tas ir tāpēc, ka tamlīdzīgi attīstījusies pašu amerikāņu māksla. Turklāt viņi nemaz nenoliedz, ka savā mākslā garīgumu nepieņem, tā tur nemaz nav. Galvenie kritēriji - cena, tirāža, vizuālā uzskatāmība, izklaidējošās un baudas iespējas.
- Tātad mēs runājam par amerikāņu kultūras ekspansionismu jeb kultūras imperiālismu pasaulē, ko gan viņi paši sevišķi neslēpj, gan jūs spējat analizēt un savilkt kopsakarībās, bet - kā jūs to vērtējat tā konkrētajās izpausmēs?
- Mēs to diemžēl izjūtam ik uz soļa, arī mūsu sabiedrībā. Labs piemērs ir šā gada biennāle Venēcijā, kur latviešu mākslinieki piedalījās ar daiļdarbu, piedodiet - akciju “Tumsa”. Kaut kas, kurā faktiski nav nekā ne sirdij, ne prātam, ir tikai kaut kāds mākslīgi uzpūsts “koncepts”, kas varbūt ir puslīdz saprotams vienam vai diviem cilvēkiem. Un tas, lūk, arī ir tas amerikāņu kultūras imperiālisma rezultāts pasaulslavenā Purvīša, Rozentāla, Valtera, Matveja, Kluča, Drēviņa zemē. Atcerēsimies, kas notika, kad svinējām Rīgas astoņsimtgadi! Jubilejas galvenais simbols Rīgas centrā un citviet bija tikai kaut kāda instalācija. Ja palūkojamies presē un grāmatās uz Rīgu tās septiņsimt gadu jubilejas svinībās, tad redzam, ka tā bija krāšņi izrotāta jūgendstilā. Šodien visas profesionālās mākslas aktivitātes Rīgā pamatā ir saistītas tikai ar abstrakto mākslu, ko patiesībā pat negribas dēvēt par abstrakto mākslu šī termina klasiskajā nozīmē, jo tās jau ir tikai instalācijas, performances, dažādas akcijas, hepeningi. Tā faktiski ir tāda rosīšanās, kurā valda tikai kaut kāds samākslots un pārspīlēts koncepts, viena cilvēka kategorisks viedoklis, ko neviens nedrīkst apstrīdēt vai koriģēt, un turklāt viss pārējais, kas tāds nav, pasludināts par nekam nederīgu un mākslas kritērijiem it kā neatbilstošu. Jā, es drīkstu uzlikt uz galda savas brilles, šķērsām vienu zīmuli un pasludināt, ka tas ir mans mākslas darbs, un, ja jūs to nesaprotat, tad vispār neesat cienīgs manā tuvumā uzturēties. Vai atceraties gadījumu deviņdesmito gadu beigās, kad Mākslas akadēmijas vestibilā bija it kā pakāries viens puisis? Lūk, izrādījās, tas bija viņa kursa darbs, un pasniedzējs par to ielika “teicami”, savukārt viens no lielākajiem dienas laikrakstiem šim “lieliskajam notikumam latviešu kultūras vēsturē” veltīja visu pirmo lappusi ar milzīgu “pašnāvnieka” bildi centrā. Es pakāros, un tā ir mana māksla... Mākslas darbu gluži kā biznesā tagad sauc tikai par projektu, un galvenā persona mākslas pasākumos tagad ir kurators, bet nevis autors. Un šie mākslinieki tagad dzīvo faktiski tikai kaut kādā savā pasaulē - visas tās instalācijas, performances viņi rīko tikai paši sev. Citiem tas pat nav domāts. Bet to jau dēvē par subkultūru, un ir skaidrs, ka Rietumu pasaule un tostarp arī Latvija turpinās attīstīties šajā virzienā.
- Tieši tas, jūsuprāt, ir tas rezultāts?
- Jā, tieši tas, ka mēs ārkārtīgi ātri atsacījāmies no visa savējā - no savas tematikas un krāsu paletes, no saviem žanriem, no saviem klasiķiem, no savas mākslinieciskās sejas, kas mums - īpaši tēlotājas mākslā - bija ļoti izteikta. Un mēs vairs nevaram runāt par tādu parādību kā masu kultūra. Mūsdienu kultūra faktiski ir dažādu minikultūru jeb subkultūru konfederācija. Tā, piemēram, šodien dzīvo mūsu “vadošie” literāti - ‘tusējas’ tikai savā lokā, lasa viens otru, raksta viens par otru “kritikas”, tamlīdzīgi. Un viņiem vairāk neko nevajag, viņi jūtas apmierināti. Jautāsiet, kāpēc tas tā? Redziet, Rietumos jau arī tieši tā tas notiek. Jo kas tad patiesībā ir masu kultūra? Par masu kultūru var runāt tikai tad, kad visi lasa vienu grāmatu, pērk vienu laikrakstu, tic vienam “konceptam”. Rietumos par šādām kopīgām izdarībām jau sen aizmirsuši, tur visi dzīvo tikai savos ‘tusiņos-burziņos’, un tā tagad dara arī mūsējie. Tagad mēs no vienotas masu sabiedrības esam iegājuši sabiedrībā, ko veido neskaitāmas subkultūras. Un tā ir ļoti spilgta bēdīgi slavenā postmodernisma pazīme.
- Kāpēc tas tā notika? Faktiski jājautā tā - kāpēc tik vienkārši, tik ātri?
- Tas notika, mūs uzpērkot. Ar to pašu Sorosa fondu. Mums savā laikā pietrūka ideoloģiskās kompetences. Mums nebija cilvēku, kuri, labi zinot amerikāņu pieredzi Eiropā, būtu gatavi mūs brīdināt - esiet uzmanīgi, rīkojieties prātīgi. Acīmredzot mums pietrūka izglītotu specdienestu vīru, kuri apjēgtu, kas patiesībā ir šie amerikāņu fondi un laikus brīdinātu par tiem varu, inteliģenci, kā tas acīmredzot notika Baltkrievijā. Mēs to nezinājām, un mēs par fondu palīdzību priecājāmies. Mūsu Multikulturālisma centram pirmais dators arī nopirkts par Sorosa fonda naudu! Mēs, zinātnieki, bijām patiesi laimīgi, ka viņi piešķīra ceļa naudu braukšanai uz konferencēm, semināriem, kursiem. Māksliniekiem finansēja katalogu, afišu izdošanu. Vārdu sakot, mēs nebijām ideoloģiski un kulturoloģiski kompetenti, mēs bijām akli un laimīgi. Liekas, joprojām akli un laimīgi ir arī daudzi no tiem, kuru pienākums ir rūpēties par savas valsts kultūras suverenitāti.
- Mūsu jaunās valsts vadība jau pati faktiski atteicās no kultūras, uzreiz to pasludinot par tirgus ekonomikas sastāvdaļu, nemaz negaidot amerikāņu fondu un dažādu nevalstisko organizāciju vairāk vai mazāk postošo ietekmi!
- Jā! Un atcerēsimies, ka amerikāņu ģeopolitiķu viens no galvenajiem mērķiem ir attīstīt nevalstiskās organizācijas, piemēram, tādas “Delnas”. Sākumā arī es apmeklēju nevalstisko organizāciju centru, kas faktiski izveidojās salīdzinoši vēlu, laikam tikai kādā 1993. vai 1994. gadā. Par laimi tur ļoti ātri sapratu, kas viņus interesē, un kas neinteresē, ko viņi atbalsta, un ko nekad neatbalstīs. Sapratu, ka viņi nekad neatbalstīs neko patiešām mūsu kultūrai vērtīgu. Viņu galvenais uzdevums bija stimulēt sabiedrības aktivizēšanos, bet ne jau tāpēc, lai šī sabiedrība aizstāvētu savu nacionālo kultūru. Viņiem bija jāpanāk, lai arī šeit amerikāņi varētu brīvi darīt to, ko viņi grib, lai šeit sāk dominēt Rietumu māksla, tas pats postmodernisms, visas šīs instalācijas. Lai tauta šeit kļūtu idejiski ļoti nepatstāvīga.
- Vai patiešām jūs domājat, ka tas viss bijis tik mērķtiecīgs process? Varbūt tie amerikāņi sākumā nemaz tik ļauni nedomāja, bet - ja jau tā nejauši sanācis, sak, tad lai tā arī paliek?
- Nedomāju gan, ka tas ir nejauši. Ja jau viņu lielākie vīri skaidri un gaiši savulaik postulējuši kultūras svarīgo nozīmi cilvēku galviņu pārvaldīšanā, tad gan jau labi zināja, ko dara un turpina darīt. Kas pārvalda kultūru, tas pārvalda arī visu pārējo situāciju. Un patiesībā šajā ziņā amerikāņi vienlaikus ir arī gana naivi. Kāpēc? Es jau teicu, ka viņi praktiski nemaz neslēpj savas mesiāniskās ambīcijas. Piemēram, ebreji tā nedara un nekad nav darījuši, vai ne? Viņi taču paši nekad nesludina, ka ir izredzētā tauta, kurai piešķirtas tiesības valdīt pār visu pasauli.
- ... Gan jau arī jūs zināt tā dēvētos “Cionas gudro protokolus”, kur šīs ambīcijas tomēr nav slēptas.
- Es zinu, jā, bet svarīgi tas, ka ebreji paši šo sacerējumu neatzīst par oriģinālu, norobežojas no tā, - pretēji amerikāņiem, vai ne? Viens no amerikāņu galvenajiem ģeopolitiķiem Bzežinskis vēl gluži nesen atkal atkārtoja slavenās pamattēzes, itin nemaz neslēpjoties. Viņš, piemēram, lieto jēdzienu “transeirāziskā sistēma”, kuras izveidošana ir ASV mērķis...
(..)
Vairāk lasiet žurnāla “Kabinets” septembra numurā (Nr.25)
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
