Arnis Terzens: Intervija ar Lielvārdes ‘Grāmatu klēts’ vadītāju Daci Jansoni (fragments)

- Nepārteicāties gan, es labi saklausīju!

- Vispār jau ārprāts, patiešām - astoņpadsmit gadu vecumā! Bet mēs ar vīru jau bijām vismaz divus gadus kārtīgi draudzējušies. Viņš tikko atgriezies no dienesta armijā, četrus gadus vecāks par mani, un, lai gan es vēl tikai tāda pindzele vien biju, tomēr biju ļoti patstāvīgi audzināta. Mums pašiem likās, ka viss ir gaužām normāli, savādāk nemaz nevar būt. Es visu mācēju, visu pratu, visu sapratu... Acīmredzot tā pateicu tāpēc, ka tagad pamazām sāku atskārst - tas bijis mans kārtējais likteņa bonuss. Kādreiz augstskolā, runājot ar šodienas studentēm, dzirdu dzīvesstāstus, kas patiesībā itin nemaz nav iepriecinoši. Daudzām jau ir trīs un pat četras augstākās izglītības, varbūt būs vēl, bet - nav ģimenes, un izskatās, ka nekad arī nebūs. Jau tūlīt pēc skolas gājušas studēt pirmo reizi, tad, protams, ģimenei nebija laika, un tā tas ritenis iegriezies. Bet patiesībā tās cilvēkiem ir ļoti smagas problēmas. Ne ar trim, ne četrām izglītībām trīsdesmit un vairāk gadu vecumā tomēr nemaz nav tik patīkami katru vakaru vienai pašai atgriezties četrās sienās, lai tur sagaidīt nākamās darba dienas rītu. Meitenes man stāsta, ka neko nevar izdarīt - vari kaukt un vaimanāt, bet nekas vietā nerodas, ir tikai tās izglītības, bet vairāk nekā arī nav. Izrādās, ne gluži katrs cilvēks spēj tikai darbā sevi pilnībā apliecināt un piepildīt. Agri vai vēlu dzīves patiesība visu noliek savās vietās.

- Es sapratu. Veidojas apbrīnojami skaista morāle: vispirms jāapprecas iespējami agrāk, jālaiž pasaulē bioloģiski veselīgi bērni, tad kādu laiku instinktu un apziņas līmenī par viņiem jārūpējas, un tikai tad, kad pats arī vēl esi gana jauns, vari studēt, mācīties, veidot darba karjeru un visbeidzot arī pilnvērtīgi baudīt pašu dzīvi. Vai tā ir tā pilsētnieces laukos gūtā dzīves gudrība?

- Pareizi! Turklāt, tagad mācoties, es apjaušu, ka man ir nepieciešamā dzīves pieredze, lai labāk un pilnvērtīgāk apgūtu mācību vielu. Vairumu savu darbu rakstu, vadoties no pieredzes, un man ir labas sekmes. Par vienu darbu man profesore ielika atzīmi ‘desmit’, jo tur biju ierakstījusi atziņu, ka, manuprāt, par skolotāju drīkst strādāt tikai tāds cilvēks, kurš izdaudzinājis vismaz vienu savu bērnu. To skolā nemāca, to esmu sapratusi pati, un to spēja novērtēt arī pasniedzēji. Astoņpadsmit, divdesmit gadu vecumā tādas atziņas nevar rasties it kā pašas no sevis. Uzskatu, ka šis modelis patiesībā ir izcils. Kad toreiz precējāmies, visas tantes grozīja galvas, teica, ka mēs jau nu gan ātri izšķirsimies, tamlīdzīgi, bet, raugi, drīz svinēsim sudraba kāzas, un - viss ir kārtībā. Un ir arī uzjautrinoši mirkļi, piemēram, kad aizbraucām ciemos pie vecākā dēla uz viņa dienesta vietu, mani nemaz negribēja laist iekšā, jo, raugi, darba dienās kareivjus drīkstot apmeklēt tikai vecāki. Patiešām, tā bija! Es pat mazliet apvainojos, gāju atpakaļ uz mašīnu, teicu, lai mēģina vīrs, varbūt viņam noticēs, ka neesam māsas un brāļi. Skaisti, vai ne?

- Lūk, īstā dzīve tikai sākas! Bērni tagad lieli...

- Jā, vecākajam dēlam tagad ir divdesmit seši, mazākajam astoņpadsmit un Vinetiņai, kuru savulaik sešu gadu vecumā pieņēmām ģimenē no bērnu nama, tagad jau ir deviņpadsmit gadi... Domāju, ar bērniem viss ir kārtībā. Vinetiņa arī ir ļoti jauks bērns. Nesen izturēja jauno aktieru konkursu Dailes teātrī, no trīssimt pretendentiem iekļūstot divdesmit uzvarētāju lokā, kuriem ieteikts iestāties Kultūras akadēmijā. Man par to neaprakstāms prieks. Īpaši par to, ka - izrādās - kaut kur mūsu valstī vēl tomēr var iekļūt arī bez pazīšanās, tikai pateicoties savām spējām. Lai gan vispār viņai šai dzīvē laikam neklāsies viegli...

- Kāpēc tā?

- Redzu, ka viņai piemīt mūsu laikiem ārkārtīgi nenoderīgā sakāpinātās taisnības izjūta. Kur vien ierauga kādu netaisnību, tūlīt ceļas kaujai.

- Jādomā, jūs, kā kultūras darbiniece, spējat labi iedomāties, cik patiesībā perspektīva vai neperspektīva mūsu dienās ir aktiera profesija. Vai esat pilnībā vienisprātis ar audžumeitas izvēli?

- Tas patiešām pasmags jautājums. Jārunā godīgi - ja jautātu kāds no dēliem, iespējams, es ieteiktu ļoti nopietni pārdomāt šo izvēli, jo patiešām savā darbā esmu iepazinusi aktieru profesijas ēnainās puses, kur - kā var noprast - galvenais jau ir tās haltūriņas, piepelnīšanās ārpus tiešā darba. Varbūt pat mēģinātu atrunāt. Bet Vineta mūsu ģimenē ir ienācēja, varbūt tieši tāpēc viņai allaž ticis vairāk nekā mūsu puikām, un es arī šeit nevaru iespaidot viņas izvēli. Turklāt, viņa to dara jau sen, darbojas skolas teātri, esmu to redzējusi un varu teikt, ka viņai patiešām labi izdodas. Viņai tas tik ļoti patīk, ka nespēju pat mēģināt atrunāt. Mūsu mājā dzīvo aktrises Ievas Pļavnieces mamma, daudz esam runājuši, un es patiešām zinu, cik rūgta, asaraina tā aktieru maizīte, bet tas vienalga nedeva man ierosmi Vinetiņu atrunāt. Es pat palīdzēju viņai iespējami labāk uzrakstīt visus papīrus, tamlīdzīgi.

- Tagad jau tāds melnais humors, sak - kuram gan šodien klājas viegli?

- Vispār jau tā kopējā netaisnība tomēr ir briesmīga. Manā ģimenē, piemēram, grūti skatīties uz vīra mammu, kura teju visu mūžu nostrādājusi par pagasta priekšsēdētāju, vienlaikus arī turējusi trīs govis, pļāvusi zāli, vākusi sienu, bet tagad redzu, ka viņai patiešām nav, ar ko samaksāt par savu dzīvošanu. Izrādās, cilvēks ar savu nenormālo mūža darbu neko nav nopelnījis. Esmu arī savu mammu no Rīgas paņēmusi pie sevis. Pārdevām trīsistabu dzīvokli, ko, starp citu, nopirka krievu tautības cilvēki, kuri tad laikam ir tie maksātspējīgie mūsu valstī. Katrā ziņā neuzskatu, ka mūsu vecāki un mēs paši būtu dzīvē mazāk strādājuši, bet, raugi, tiem citiem viss ir, taču mums bieži vien jāsitas kā nabagiem. Patiesībā mēģinu par to lieki nedomāt, taču tas tomēr ir briesmīgi. Tieši šis vārds - briesmīgi. Man jau drīz būs divdesmit piecu gadu darba stāžs, visu laiku esmu strādājusi faktiski katru dienu, turklāt, sabiedrības interesēs - gan brīvdienās, gan likumīgo atvaļinājumu laikā. Tostarp arī laikam neesmu gluži zemē metams Latvijas pilsonis, jo esmu domājusi gan par ģimeni, gan bērniem. Bet es savā mūžā visu laiku sapņoju par mirkli, kad varēšu atļauties nopirkt, piemēram, jaunu gultu, kādu citu mēbeli vai vēl kaut ko, jo visa nopelnītā nauda aiziet tikai tekošo rēķinu segšanā. Un nav nezin kādi tie rēķini - komunālie, skolas naudas, tagad papildus Dailes teātra kursi, puikam šofera tiesību kursi, tamlīdzīgi, bet pāri vienalga nekas nepaliek. Tēja ir, cepti kartupeļi ir, jo vasarā jau šo un to uz pagrabu esam aiznesuši, bet tas tad arī viss. Un tad sāk sāpēt sirds. Piemēram, mēs, visa ģimene kopā nevaram atļauties aiziet uz operu. Pat ne tikai vienu reizi gadā. Nav mums šo brīvo septiņdesmit vai piecdesmit latu.

- Skaidri zināms, ko jums atbildēs tie, kuri dievina šo valsti, viņi teiks - bet šī taču ir brīvo iespēju iekārta, ejiet un darbojieties, meklējiet un atrodiet sev pieņemamāko! Rādīs uz citiem, kuri bijuši veiklāki, apsviedīgāki. Pateiks tā - neviens taču jūs nespiež bez algas sēdēt bibliotēkā.

- Nu bet nevar no tiem vecajiem cilvēkiem vēl prasīt naudu arī par grāmatu lasīšanu! Jābūt taču arī tādām lietām, kas nav tikai bizness un peļņa. Man pašai nevajag nekā lieka vai kaut ko dubultā apjomā, gribu tikai atļauties kādreiz aiziet uz to pašu operu! Nu labi, agrāk sapņoju, ka man būs pašai sava maza, balta mājiņa. Tagad zinu un saprotu, ka tādas man nekad nebūs. Lai gan vīram, kurš ir mūziķis, tomēr ir zelta rokas - tagad viņš apguvis guļbūves tehnoloģiju, jau vairākus namiņus uzslējis. Pagaidām citiem cilvēkiem... Bet vispār jau tomēr grēks šādi sūdzēties. Mēs priecājamies arī par to, kas mums ir...

Pilnu intervijas tekstu lasiet žurnāla “Kabinets” decembra numurā (Nr.16).