(..)

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
- Bet tomēr par šo jaunlaiku domāšanas matricu: ja padomju laikā nebija labi un arī tagad nav labi, tad kas gan ir tas pareizais? Zinu, ka tādas receptes nav, bet tomēr - kāda ir jūsu versija?

- Laikam gan būtu jāsaka tā - es šodien jūtos slikti ne jau nepārtraukti, bet ļoti bieži gan. Padomju laikā mans apziņas līmenis, priekšstati par dzīvi, skatījums uz savām problēmām bija citādāks. Tolaik nespēju saskatīt lietas kopainā, jo mēs dzīvojām slēgtā sabiedrībā, mums bija sava līksmība, deklamējām patriotiskas dzejas, un tamlīdzīgi. Vārdu sakot - jutāmies savdabīgi labi konkrētajos apstākļos.

- Vai varētu būt tā, ka prasību līmenis tad bija zemāks?

- Ne tikai prasību līmenis, gandrīz viss bija nesalīdzināmi zemāks. Piemēram, zemāks bija arī kārdinājumu līmenis. No ārzemēm pie mums ienāca labākā gadījumā tikai košļājamā gumija, dzēšgumija un celofāna kulītes. Ir ārkārtīgi grūti visu to restaurēt tā, lai saprastu - kāds tu tolaik īsti biji. Tās ir netveramas lietas. Varbūt tie, kuri raksta dienasgrāmatu, spēj konfrontēt šodienas sevi ar to laiku sevi. Varbūt. Šodien man piemīt gluži cita izšķiršanas spēja. Iespējams, tas nāk arī ar gadiem. Tagad vairāk izsveru, kur piedalīšos, kur ne, kur iešu un kur neiešu. Redzu, ka ir ārkārtīgi daudz vietu, kur bez manis lieliski var iztikt. Tagad es to vismaz labāk izjūtu... Esmu arī daudz domājusi, kāpēc šodien ir tik daudz tāda, kas mani un manus līdzcilvēkus nomāc. Tā, iespējams, ne vienmēr ir depresija, lai gan mēs jau neviens īsti nezinām, kad tā iestājas. Acīmredzot ļoti daudz atkarīgs no manas izvēles. Izrādās, cilvēks tomēr var izvēlēties, vai, darot kaut ko, viņš jutīsies labi vai slikti. Ja ir izvēle, es, protams, neizvēlos to, pēc kā man kļūs slikti. Es neizvēlos tādu grāmatu, teātra izrādi vai izstādi, pēc kuras zinu, ka jutīšos riebīgi. Neizvēlos arī nekaunīgo reklāmu un sliktu filmu vakarā.

- Vai tādējādi jūs nebalstāties kaut kādos priekšstatos, kas zināmā mērā varētu būt arī aizspriedumaini?

- Tā varētu būt gan, jā. Katram cilvēkam ir savi aizspriedumi. Tikai es nezinu, kā noteikt brīdi, kad tie kļūst traucējoši. Piemēram, ir daudz cilvēku, kuriem nav problēmu izģērbties televīzijas kameru priekšā, bet ir arī daudz tādu, kuriem šai ziņā ir aizspriedumi, tostarp arī man. Un es uzskatu, ka mani šis aizspriedums pasargā. Ja kauns ir aizspriedums, tad lai tas tā ir. Priecājos, ka joprojām ir lietas, par kurām nosarkstu, ka man par daudz ko ir kauns. Tas ir labi, ka par kādu savu rīcību ilgstoši lauzu galvu un domāju, kā to pārpratumu varētu nolīdzināt. Ir jācenšas atdot parādus, nevis visiem iespējamiem līdzekļiem jāizvairās no to atdošanas, kā tas šodien ir tik populāri. Es, piemēram, nezinu, kā garšo makdonalds Latvijā. Es tur principā neeju un par to savukārt itin nemaz nekaunos.

- Tā jau būs cita svaru kategorija, jo nupat aizskārāt faktiski vienu no kapitālisma vērtību sistēmas simboliem, kam patiesībā gluži vienaldzīga jūsu attieksme. Un šis subproduktīvais simbols pastāv un vairojas, kas acīmredzot liecina, ka daudz vairāk ir tādu, kuri bez tā vairs nespēj iztikt.

- Tomēr jārunā arī par padomju laika mantojumu. Kad vajadzēja no tā atbrīvoties, visi vienā mutē saucām, ka tur viss bija slikts, ka nebija itin nekā laba. Taču tagad redzam, ka tā nu gan nebija. Tā bija dzīve, un dzīvē nekad pilnībā viss nav slikts. Un es zinu, ka no tiem laikiem esmu mantojusi arī ļoti daudz labā. Es nerunāju par sadzīves priekšmetiem, kurus lietoju vēl šodien, vai par izgatavoto grāmatu plauktu un arī daudzām tolaik iegādātām grāmatām, bet par cilvēciskajām vērtībām. Mana meita reizēm mēdz ironizēt: “Nu, māmiņ, tas tev ir tāds īsts padomju laika entuziasms”. Es saku - tas taču ir labi, ka man tāds piemīt. Protams, tajos laikos entuziasms kopumā bija orientēts uz strupceļu, taču tolaik iegūtā iekšējās atbildības sajūta manī ir palikusi. Interesanti, kaut arī padomju laiks kopumā kultivēja vispārēju bezatbildību, vairumā cilvēku atbildība tomēr saglabājās. Manu ģimeni gan tas laiks pamatīgi izpostīja un ģimenē faktiski bijām tikai mamma - ārkārtīgi godīgs cilvēks, un es. Kaut kādā veidā mammas paaudzes cilvēkos, kuru lokā uzturējos arī es, neskatoties ne uz kādu “padomju” zīmogu, bet varbūt tieši pateicoties šiem spaidiem, veidojās atbildības sajūta un entuziasms.

- Iespējams, šeit vairāk jārunā par ģenētiku. Faktiski jau konkrēts cilvēka tips var piedzimt jebkurā sabiedrībā, bet viņa cilvēciskais kodekss neiznīkst.

- Jā, varbūt. Par saviem gēniem varu pateikties priekšgājējiem. Reizēm gan uznāk melnais mākonis - gribas visu nomest, atzīties, ka vairāk neko negribu un nespēju, bet tad kāds it kā pēkšņi pajautā - pagaidi, nu ko tu bļauj, nu kas tev tagad ir noticis?! Strādājot Okupācijas muzejā un lasot neskaitāmos citu cilvēku dzīvesstāstus, acu priekšā nāk viņu dzīves ainas, citu cilvēku smagās dzīves, un tad gribot vai negribot rodas šis - kas ir ar tevi, liecies taču mierā! Atceros izsūtījumā gulagā mirušos savu vecotēvu un vecomammu, atceros savas mammas mūžu, un tad viss atkal nostājas savā vietā. Parasti par daudzām lietām saka, ka tā esot tikai tāda nejaušība. Es gan domāju, ka jābūt arī jēdzienam „jaušība”. Patiesībā mūsu dzīvē nejaušību ir ļoti maz, ja tādas vispār ir, viss notiek ļoti jauši. Mēs tikai neredzam lietu un parādību saistību un notikumu loģiku.

- Aizskarot pavasara un zemes tēmu, diemžēl jāpiebilst, ka šogad mums maijs sanācis mazliet politiski par daudz elektrizēts. Piemēram, ASV prezidenta Buša vēlamā vai nevēlamā ierašanās...

- Cik oficiāli Bušs ieradīsies Rīgā, tikpat oficiāli es tajās dienās došos prom no Rīgas uz saviem laukiem. Katrā ziņā man maijā vienmēr ir atvaļinājums. Un man nav ne mazākās vēlēšanās satikties ar šo prezidentu. Neesmu viņa cienītāja un nekādā veidā neatbalstu viņa politiku. Un es to nedarīšu arī tikai tāpēc, ka viņš, raugi, ir labvēlīgs pret Latviju. Lai tas tā ir, bet tāpēc jau man nav jāpieņem viņa mesiāniskā vēlme demokratizēt pasauli pēc amerikāņu piegrieztnes, kas pasaulē izraisa tik lielu neapmierinātību un vispārēju apdraudētību. Man vienmēr licies dīvaini, ka pēc amerikāņiem traģiskajiem 11. septembra notikumiem visi aizgūtnēm runā tikai par pašu notikumu un tā sekām, bet nožēlojami noklusē to, kas bijis pirms 11. septembra. Kāpēc viņi tik ļoti baidās atklāti runāt par šā notikuma milzīgo priekšvēsturi? Ja klusē par cēloņiem, tad es nespēju pilnībā ticēt tam, ko saka par sekām.

- Bet nākamais politisko manipulāciju scenārija punkts maijā ir prezidentes došanās uz Maskavu, lai svinētu sarkanarmiešu svētkus, kas mūsu tautai diemžēl nav nekādi svētki.

- Līdzīgi citiem, es arī lauzīju savu galviņu, sak, nezin, kā gan būtu labāk - braukt vai nebraukt? Beigās nospriedu - lai jau brauc. Domāju, sliktāk no tā mums nekļūs.

- Bet lietuviešu un igauņu prezidenti nebrauc.

- Jā, un tas atkal ir slikti.

- Kas tieši ir slikti: ka kaimiņvalstu prezidenti nebrauc, vai ka mūsu prezidente brauc?

- Manuprāt, lielākais sliktums ir tas, ka viņi visi trīs nespēja vienoties par kopīgu attieksmi, vienalga - braukt, vai nebraukt. Patiesībā tas ir tik liels sliktums, ka mēs vēl šodien nespējam to pietiekami novērtēt. Jo kaimiņi mums blakus būs vienmēr, savukārt bagātie un labvēlīgie tēvoči - te viņi ir, te viņu vairs nav. Es nezinu, kas ir tie lielie valsts noslēpumi, kuru vārdā tas viss tieši tā notiek, vai varbūt tur apakšā ir kaut kas gluži sīks un personisks, piemēram, vēlme vienmēr un visur dominēt, vai arī kaut kas cits... Pēc visa tā, kas mums vēsturē bijis kopīgs, kā vienos un tos pašos datumos esam vesti prom un iznīcināti gulagos, kā kopā sēdējuši čekas kamerās un cietumos, nespēja vienoties būtiskās lietās ir nožēlojama.

- Lieliski apzinoties, ka pasaulē nav viennozīmīgas taisnības, ko saka jūsu dzīves pieredze, jūsu gēni: kas ir tuvāk šai patiesībai - mūsu braukšana, vai viņu nebraukšana?

- Ir skaidrs, ka gan vieni, gan otri vēlas pievērst sev uzmanību. Iespējams, prezidentu līmenī daudz kas labāk redzams pasaules norisēs, nekā to spēj ierindas pilsoņi. Iespējams. Tas ir grūts jautājums - vai divi redz kaut ko labāk un vairāk nekā viens? Varbūt vienam ir tik garš kakls, ka var redzēt tālāk par visiem? Var jautāt arī - vai vispār iespējams ar kaut ko pievērst labklājības iemidzinātās, pašpietiekamās Eiropas uzmanību? Varbūt vienīgi ar to, ja pēkšņi rada tai diskomfortu. Un, izskatās, ka šajā gadījumā tie, kuri nebrauc, Eiropai sagādā lielāku diskomfortu, nekā tie, kuri brauc.

(..)

Vairāk lasiet žurnāla “Kabinets” maija numurā (Nr.21)

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form