- Tad jūs vairāk esat kreacionistu jeb visa Radītāja idejas nevis evolucionistu atbalstītāju nometnē?
- Es tajā esmu simtprocentīgi!
- Arī kā tomēr atzīts oficiālās zinātnes pārstāvis?
- Jā, es neticu tām muļķībām, ka Visums un dzīvība tajā varēja rasties kaut kā nejauši.
- Vai tas nozīmē, ka varat arī pateikt, kas jeb kurš jeb kāpēc ir Radītājs?
- Es uzskatu, ka Dievs ir, un iesākumā bija Vārds, un Vārds bija pie Dieva, un Dievs bija Vārds. Jeb, mūsdienīgāk izsakoties, iesākumā bija Informācija, un Informācija bija pie Dieva, un Dievs bija Informācija. Un Informācija materializējās jeb – tapa miesa, šodien mēs teiktu - matērija.
- Vai jūs esat arī ticīgs cilvēks?
- Jā, tikai man lāga nepatīk tieši šis vārds, jo ticība ir mazliet kaut kas cits, proti – kad jums nav pārliecības, ka tas tā ir, bet, ja reiz jums saka, ka tas tā ir, nu tad jātic vien būs. Apmēram tā. Bet, ja neredzat cita izskaidrojuma tam, ka jābūt šim Radītājam, un ja visapkārt ir fakti, kas liecina, ka šāda paralēlā pasaule eksistē, tad jums neatliek nekas cits, ka pieļaut, ka eksistē arī daudz kas cits. Iespējams, tas tomēr nav gluži reliģiozs uzskats, bet, manuprāt, eksistē vienotais informācijas lauks, kas ir visa pamatā, un šis informācijas lauks nav nekas cits kā Dievs un Dievs ir šis informācijas lauks.
- Jūs tam tikai ticat, vai arī spējat šo apgalvojumu pamatot?
- Es tam redzu arī pamatojumu, jo bieži vien nespējam savādāk izskaidrot tādas informācijas iegūšanu, ko nemaz nevaram iegūt. Bet mums tā nezin kāpēc ir.
- Tātad tie ir brīži, kad paveras kaut kas mazliet vairāk par iepriekš minētajiem mums pagaidām atvēlēto spēju pieciem procentiem?
- Gan jā, gan nē, jo tāda veida informācijas nav cilvēka gēnos. Vienkārši viņš spēj šo informāciju nolasīt, un es nezinu, kāds tam ir iemesls. Tāpat ir ar tā dēvētajiem ekstrasensiem, kuru vidū, manuprāt, vismaz deviņdesmit deviņi procenti ir vienkārši šarlatāni, bet nevar noliegt, ka ir arī tādi, kuriem piemīt šīs spējas. Turklāt man ir tā laime – vai nelaime: es nezinu –, ka arī manā ģimenē ir viens tāds cilvēkbērns, kurš mani vairākkārt paņēmis aiz čupra, sapurinājis un rādījis: skaties, kā tas viss notiek, tāpēc man nav ne mazāko šaubu par Dieva esamību, par šāda veida informācijas ieguves iespējamību. Vairāk nevaru pateikt, jo tam nav skaidrojuma tajās kategorijās, kas mums šodien ir pieejamas.
- Bet kā tad tomēr ir ar jūsu zinātnieka statusu, kur, kā jau noskaidrojām, ticams un pieņemams ir tikai tas, ko var eksperimentāli pierādīt?
- Zinātnieks no daudziem citiem atšķiras ar to, ka nekad neteiks, ka ir tas, kā eksistēšanu viņš nevar pierādīt, bet viņš arī nedrīkst noliegt, ka tas ir, ja nespēj pierādīt, ka tā nav. Un daudzi zina lērumu atsevišķu gadījumu, ko nekādā veidā nespēj izskaidrot. Mēs redzam, ka kaut kas tāds eksistē, bet nezinām, kā tas funkcionē. Ar tām metodēm, kādas šodien ir mūsu rīcībā, nevaram noskaidrot, kā tam piekļūt.
- Kad jūs savā dzīvē pirmo reizi kaut ko tādu atskārtāt?
- Jau aptuveni tajā laikā, kad sāku studēt universitātē, atskārtu, ka mani nomoka šīs domas par Dieva esamību, jo, vēl īsti nezinot visas vājās puses, jau tad likās nepārliecinoši visi galvenie evolucionistu argumenti. Redzēju, ka tur daudz kas vienkārši piedzejots klāt. Bet tad sanāca sastapties ar vienu bērnu, kuram tolaik bija aptuveni desmit gadu, un kurš man vairāk nekā pārliecinoši nodemonstrēja, ka iespējams no liela attāluma noteikt, piemēram, kādas traumas guvis viņa brālēns – kas un kurā vietā lauzts, citas lietas. Pat tādu detaļu, ka atslēgas kaulu ārsti diemžēl nav pareizi salikuši, tāpēc vēlāk to vajadzēšot lauzt vaļā un pārlikt, un – tieši tā arī notika! Tā bija reize, kad man, kā mēdz teikt, mute bija ciet uz visiem laikiem. Savām acīm redzēju, ka iespējams šādu informāciju pārraidīt telpā un iespējams to arī saņemt, apstrādāt un pasniegt. Tātad – šis lauks pārliecinoši eksistē.
- Tātad jūs faktiski no konkrēta, dzīva cilvēka saņēmāt visnotaļ konkrētu iesvaidījumu brīnumā, tā sanāk?
- Nedomāju, ka tas ir kaut kāds brīnums, drīzāk realitāte. Visa pasaule ir viens Dieva brīnums, kurā katru dienu no rīta līdz vakaram nepārtraukti par visu jābrīnās. Sevišķi jau, ņemot vērā manu specialitāti, kur pētām, kā viss organismā funkcionē – katru dienu jābrīnās par to, kā tas būvēts, kā organizēts, kā to regulē, un kāda ir šī regulācija. Jo dziļāk to pētām un vairāk uzzinām, jo neizskaidrojamāka kļūst tā aina. Katru dienu vairāk brīnos, cik tas viss tomēr ir sarežģīti. Un – cik vēl sarežģītāks tas kļūs, kad cilvēki būs uzzinājuši kaut ko vairāk.
- Bet kāpēc Radītājs mums piedāvā, sarūpē visas šīs un cita veida problēmas?
- Mums viss ir atļauts, bet ne gluži viss mums der.
- Gluži kā demokrātijā, kur arī par vispārēju godīguma principu runāt nevaram?
- Nē, šeit viss tomēr ir pietiekami godīgi – ir vadlīnijas, kas jāievēro. Taču cilvēks pēkšņi saka: nē, man tas nepatīk, tāpēc gribu ‘to’. Tāda, piemēram, ir situācija ar izglītības sistēmu Latvijā, kas, manuprāt, ir pamatīgi sakropļota. Tas ir vissliktākais darbs, ko latviešu bāleliņš varēja nodarīt savai tautai, proti – izglītības sistēmā ieviest demokrātiju. Ja jūs tagad bērnam pajautāsiet, ko viņš vairāk vēlas – šokolādi vai rupjmaizi, ir taču skaidrs, ka deviņdesmit deviņi procenti nešaubīgi izvēlēsies pirmo. Kādā brīdī varbūt viņi prasīs arī to rupjmaizi, bet tā jau vairāk nebūs viņu izvēle, bet gan organisma prasība, kad dūša būs kļuvusi gaužām šķērma. Un kā gan bērnam var piedāvāt izvēli: ko tu gribi mācīties – fiziku, ķīmiju, matemātiku, vai kaut ko salīdzinoši vieglāku...
- Manuprāt, tagad vairums sauks: gribu strādāt bankā!
- Jā! Bet šādam dzīvē nepieredzējušam cilvēciņam nedrīkst dot tādas izvēles tiesības. Tām jābūt valsts pārziņā, lai cilvēki veidotos pilnvērtīgi attīstīti, jo tas viņiem nepieciešams, lai šodien spētu izdzīvot. Vēlāk, kad viņš ieguvis šo pamatzināšanu bāzi, jau ir pieaudzis, skatās apkārt un sāk saprast, kas tur notiek, piemēram – vai banka naudu “taisa”, vai tikai paņem no citiem, tad jau viņš pats sāks izvēlēties. Ar izglītības pamatbāzi viņš būs vairāk spējīgs saprast, ka tajā bankā nerada nekādas vērtības, ka tur vispār neko nerada.
- Bet mirkli iepriekš jūs teicāt, ka mēs visi jau ierodamies šajā pasaulē ar iekodētu konkrētas informācijas daudzumu, ko dzīves laikā tikai jānolasa. Tad jau tas nozīmē, ka cilvēciņš faktiski neko nevar iemācīties, neatkarīgi no tā, kādus mācību priekšmetus viņš skolā izvēlas.
- Nē, tā gluži es neteicu... Visu, kas ielikts cilvēka gēnos, viņam ir dots nolasīt, tādējādi tā ir tā iespēja pilnveidoties. Mēs runājam tieši par šo pilnveidošanās iespēju.
- Bet kā mēs varam uzdrīkstēties iedomāties, kas tam bērnam vairāk nepieciešams, ja faktiski viņā tomēr viss jau ielikts?
- ... Laikam tas pamatprincips ir šāds – mēs pazīsim viņus pēc augļiem. Vienalga, ko jūs esat ieplānojuši, bet, ja tas nes labus augļus visiem cilvēkiem jeb vismaz vairumam, ne tikai jums, tad laikam jūs darāt pareizo darbu. Ja darāt kaut ko tādu, kas jums der, bet citiem rada ļaunumu, tad tas laikam tomēr nebūs pareizais auglis, ko no cilvēka varētu sagaidīt.
- Vai tad iespējamas tikai galējības? Varbūt var, piemēram, darīt sev patīkamo, citiem nenesot ne labumu, ne arī ļaunumu?
- Ja jūs to varat, tad laikam ir pietiekami labi. Bet gribu aplūkot principu par desmitās tiesas atdošanu. Tas nenozīmē, ka to obligāti jāieliek mācītājam kabatā, taču, ja katrs, kuram kaut kas ir pietiekamā daudzumā, no tā desmito tiesu atdotu tam, kuram nekā nav, tad ir skaidrs – nabagu šajā pasaulē nebūtu. Ja pasaules bagātās valstis tikai desmito daļu no tā, ko uzkrājušas, atdotu cilvēkiem, kuri cieš reālu badu, mums nebūtu neviena badacietēja. Un tā ir totāli absurda situācija, ka, piemēram, Latvijai tagad jālemj, kā iznīcināt tūkstošiem tonnu cukuru, bet vienlaikus arī jāspriež, kā iespējami labāk palīdzēt nabadzīgajām valstīm Āfrikā!
- Bet mēs jau it kā vienojāmies, ka par kaut kādu taisnību šajā pasaulē vispār nevaram runāt.
- Nē, taisnība tomēr ir, jo ir Dieva taisnība un Dieva likums. Ja jūs strikti pildīsiet kaut vai labi zināmos desmit baušļus, arī tad jau nebūs lieka ļaunuma.
- Bet tomēr visapkārt ir šis ļaunums. Kāpēc?
- Tāpēc, ka ir dota izvēle. Brīdī, kad – atbilstoši Bībeles alegorijai – cilvēks paziņoja, ka pats spēj atšķirt labo no ļaunā, sākās tas, ko mēs saucam par grēku. Bet patiesībā mēs to neprotam atšķirt, jo mūsu zināšanu līmenis tam diemžēl neatbilst... (..)
Vairāk lasiet žurnāla “Kabinets” augusta numurā (Nr. 24)