(..)

- Esmu dzirdējis, iespējams, ne gluži oficiālu vērtējumu, bet tas skan šādi – tā sevišķi svarīgu noziegumu izmeklēšanas nodaļa, ko Latvijas PSR prokuratūrā vadījāt jūs, faktiski uzskatāma par labāko visā bijušajā Padomju Savienībā? Patiesību sakot, tas ir ārkārtīgi augsts vērtējums, ja zinām, ka tās valsts represīvās iestādes patiešām savulaik bija teju labākās pasaulē...

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
- Jā, es zinu šo vērtējumu, un laikam jau tā arī bija. Katrā ziņā pie mums bieži brauca tā dēvētajā pieredzes apmaiņā, skatījās un pētīja, kā mēs strādājam, un mūs arī aicināja uz dažādiem Vissavienības semināriem. Tolaik augstākā līmeņa izmeklētājus apmācīja institūtos Ļeņingradā un Maskavā, un šajās augstskolās citus mācīja arī kāds no mūsu nodaļas speciālistiem.

- Vai arī šīs izmeklētāju skolas Krievijā bija vērtējamas pasaules līmenī, piemēram, līdzīgi drošības komitejas kadru kalvēm, ko patiešām uzskatīja par savdabīgi lieliskām?

- Grūti pateikt... Svarīgi, ka šajās mācību iestādēs galvenie mācībspēki bija cilvēki, kuri paši bijuši sevišķi svarīgu lietu izmeklētāji un prokurori. Raugi, tiesību teoriju jau var apgūt jebkur, bet vienmēr svarīga ir tieši tā prakse. Tāpēc Latvijā lielākā izmeklēšanas problēma tagad ir tieši notikuma vietas apskate. Reizēm jau izjūtu totālu izmisumu, redzot, ka parādās lietas, kur šī notikuma vietas apskate nemaz nav bijusi! Nesaprotu, kā slepkavības izmeklēšana vispār var sākties bez notikuma vietas apskates? Bet mums savulaik to stingri iemācīja. Arī to, kā veicama pratināšana. Nu nevar taču uzreiz sākt uz to cilvēku bļaut vai – sliktākā gadījumā – uzreiz ņemt talkā steku, vai kādu brašāku policistu, kas izmeklētāja klātbūtnē piekauj to aizturēto. Nenoliedzu, ka agrāk bija tādi gadījumi, un ir arī tagad, turklāt ļoti daudz. Piemēram, pagājušā gadā apkopoju valsts prezidentei iesūtītās sūdzības par policijas un prokuratūras darbinieku rīcību, un redzu – to kopskaits katru gadu ievērojami pieaug. Un tās ir ļoti nopietnas, pamatotas sūdzības.

- Piemēram?

- Piemēram, skumji slavenā Ventspils lieta par notiesātajiem jauniešiem, kuri nolaupījuši un noslepkavojuši savu vienaudzi. Tā ir viena pamatīga bēdu ieleja, ja paraugāmies no policistu pieļauto nelikumību un kļūdu viedokļa! Tagad ir pamatotas aizdomas, ka divi apsūdzētie puiši noziegumā nemaz nav iesaistīti. Viņiem agrāk bijusi kaut kāda saraušanās ar policiju, ja nemaldos – par narkomānu slēpšanu jeb neizdošanu, tāpēc policija nolēma viņiem atriebties, veikli pievelkot klāt šai šaušalīgajai slepkavībai. Mani jau toreiz darīja domīgu tas, cik ātri viss visiem kļuvis skaidrs, kā uzreiz skaļi sauc cilvēku uzvārdus, viņu vecāku amatus. Pirmajā mirklī šķita, ka vienreiz mūsu policija patiešām braši pastrādājusi, bet, kad sākām pētīt, kad sākās dažādo sūdzību virkne, atklājās tik skumja aina, ka gluži mati slejas stāvus. Ja šo lietu pamatīgi izanalizētu no sākuma līdz beigām, daudziem izmeklētājiem un prokuroriem tā būtu mācība visam mūžam – kā nevajag un kā nedrīkst darīt. Jo – kas tad tur bija? Tikai aizturēto atzīšanās, kas turklāt katram ir savādāka un nekādi neiet kopā. Kļūst ārkārtīgi aizdomīgi, kā vispār tādas atzīšanās iegūtas... Vai arī universālveikala spridzināšanā apsūdzētā Buteļa lieta. Nezinu, kā tā lieta beigsies, bet mēs jau divas reizes esam sūtījuši nopietnas sūdzības uz ģenerālprokuratūru, jo man katrā ziņā ir ļoti nopietnas aizdomas, ka šis cilvēks nav vainīgs.

- Kāda ir šīs sūdzības būtība?

- Sūdzību iesūtīja Buteļa vecāki, apliecinot, ka viņu nepatiesi apsūdzējis kāds paziņa, kurš kaut kādā veidā bijis saistīts ar policiju, un kurš vēlējies gūt abiem simpātiskas meitenes labvēlību. Tagad tas paziņa laikam jau apprecējies ar to meiteni, bet Butelim piespriests prāvs cietumsods. Un visa apsūdzība balstīta uz ļoti vāju faktu, proti - ka viņa kabatā it kā atrastas kaut kādu sprāgstvielu mikrodaļiņas. Bet, mīļie cilvēki, es pati labi zinu no savas prakses, ka, piemēram, drošības komitejas veiklie zēni savulaik ne to vien varēja cilvēkam “ielikt” kabatā – gan sprāgstvielas, gan ieročus, gan mistiskas zīmītes, gan daudz ko citu. Paši ielika un pēc tam paši braši ķēra.

- Tagad populārākais un acīmredzot vienkāršākais paņēmiens ir ielikt mazliet narkotiku.

- Jā, kā to redzam tajā Mangaļsalas lietā, kur policists bija ielicis žurnālista mašīnā narkotikas. Paldies dievam, viss noskaidrojās, atklājās šīs cūcības fakts, bet bieži vien jau tā nenotiek. Un mums ir ļoti daudz tādu gadījumu. Diemžēl.

(..)

- Par tiesām. Arī tie spriedumi vairumā gadījumu vienkārši ir briesmīgi. Pirms neilga laika, uzstājoties Saeimā, prezidente pamatīgi nokritizēja tiesas, un viņa to nerunāja gluži no zila gaisa. Esmu pārliecināta, ka arī tagad Tieslietu ministre Āboltiņa līdzīgas lietas nerunā no zila gaisa. Man ir sajūta, ka mēs, Valsts prezidenta kancelejas apžēlošanas dienests, faktiski esam vienīgā iestāde visā valstī, kam dažādu kategoriju lietās ir iespēja analizēt spriedumus, jo, raugi, tie lielā mērā sanāk pie mums. Tie guļ prezidentei uz galda, un viņu visu labi redz un saprot. Citur to ainu tik labi neredz, jo ar tādu analīzi neviens nenodarbojas. Augstākā tiesa atsevišķos gadījumos veido apkopojumus par tiesu praksi sodu piemērošanā, bet tas notiek kampaņveidīgi. Prokuratūrai vairāk nav tiesu uzraudzības funkcijas. Un es paredzu, ka nākotnē mums būs vēl bēdīgāki spriedumi, jo tagad prokurors vēl var lūgt tiesu nosūtīt lietu papildus izmeklēšanai, bet jaunajos likumprojektos papildizmeklēšana vairāk nemaz nav paredzēta.

- Tieši to iepriekšējā „Kabinetā” pauda arī Sandris Plaudis, norādot, ka šodien izmeklētāji strādā, ja ne gluži pavirši, tad katrā ziņā ļoti vieglu roku aiztur, apsūdz, ietupina kamerā, lai gan pēc neilga brīža izrādās, ka tiesai nepietiek argumentu nopietnai apsūdzībai.

- Jā, notiek savdabīga ņirgāšanās. Uzreiz visus sauc vārdos, apsaukā par vainīgajiem, bet vēlāk apķeras, ka tam nemaz nav bijis pietiekama likumīgā pamata. Kā nesen bija gadījumā ar LNT žurnālistu nozagtās automašīnas atdošanas gadījumā. Manuprāt, vainojams tas, ka kriminālprocesa likumā patiešām ir nopietni robi. Tagad top jaunais likums, arī es ar to esmu ilgi strādājusi, bet nezinu, kāds būs tā gala variants. Piemēram, vienu mūsu ieteikumu neņēma vērā – bijām pret ierosinājumu iekļaut normu par īpašā veidā veicamajām izmeklēšanas darbībām. Būtībā tās ir operatīvās darbības, ko vēlāk var likt pamatā pierādījumiem. Neesmu pret ideju principā, bet – tur ir ārkārtīgi daudz neskaidru, nekonkrētu momentu. Piemēram, notikuma vietā atrasti mati un tagad vajag salīdzināšanai paņemt matu paraugus no aizdomās turamās personas. Mans jautājums – kas nosaka šīs procedūras godprātību? Tas ir ārkārtīgi būtiski, ja vēlāk tiesas procesā to var izmantot kā pierādījumu. Jau minēju par dažādām policistu negodprātīgām rīcībām, un no savas pieredzes atceros gadījumus, kad paši policisti samainījuši pat pirkstu nospiedumus. Lūk, un šī norma, kas paredz arī izsekošanu, noklausīšanos, audio ierakstu veikšanu, kopumā it kā nav slikta, bet svarīgas arī šādas pozīcijas: kas to izpilda un kā to fiksē. Paldies dievam, likumā palika norma, ka šādi – īpašās izmeklēšanas rezultātā - iegūtas ziņas tomēr jāpārbauda kriminālprocesuālā kārtībā.

- Vai šeit arī varat minēt kādu piemēru?

- Piemēram, noklausīšanās gadījumā, izmantojot dažādas ekspertīzes, jāpārliecinās, ka konkrētais ieraksts patiešam veikts attiecīgajā vietā, ka runātājas patiešām ir aizdomās turamās personas, ka tās ir viņu balsis, tamlīdzīgi.

- Vārdu sakot – tiesai nav un nebūs iemesla akli uzticēties ikvienam policistam?

- Jā, jo runa ir arī par gluži cilvēcisku paviršību. Turklāt šos faktus un pierādījumus patiešām var sarūpēt nelikumīgi, un tas nevienam nenāk par labu. Uz mana galda guļ neskaitāmas lietas, kur skaidri redzama izmeklētāju izteikti neprofesionālu, tendenciozu darbību virkne, un mēs jau gadiem ilgi cīnāmies, lai atceltu nepamatoti piespriestus sodus. Piemēram, ir tāda Ļisimņenko lieta, kurā viņš apsūdzēts divu sieviešu noslepkavošanā, un kur viņam piespriests divdesmit gadu cietumsods. Ir nopietnas šaubas par tā pamatotību, jo lieta apliecina, ka tur vienkārši kliedzoši neiet kopā virkne būtisku faktu. Viena upura rokās palikuši uzbrucēja mati un šķiet, ka nebūtu nekā elementārāka, kā šo un aizdomās turamā matu salīdzināšanas ekspertīze. Bet tāda nav veikta! Turklāt no viņa izspiesta atzīšanās, ka abas slepkavības veiktas ar kaut kādu kabatas nazīti, bet neviens pat nav pacenties šo ieroci ne meklēt, ne pat uzzīmēt pēc aizturētā liecībām, lai salīdzinātu ar neskaitāmajām brūcēm upuru ķermeņos. Vēl vairāk: labi saprotot, ka šo neskaitāmo brūču radīšanas rezultātā – piedodiet! – asinīm jāšķīst uz visām pusēm, neviens nav ņēmis vērā faktus, ka uz aizdomās turamā apģērba nav pat nevienas pilītes. Vai tad viņš tajā brīdī bija izģērbies pilnībā kails un gluži apzināti tūlīt uzreiz kārtīgi nomazgājies dušā? Šos un vēl virkni būtisku faktu gan izmeklētāji, gan tiesa pilnībā ignorējusi, un cilvēks tagad izcieš divdesmit gadu cietumsodu. Un tā drausmīgā kukuļošana! Vispirms viņam prasīts kukulis par lietas izbeigšanu, vēlāk jau par to, lai lietas izskatīšanu tiesā tendenciozi nevilcinātu, tamlīdzīgi.

- Klausos un pat grūti noticēt – vai tad patiešām ir tik šaušalīgi vienkārši: nolemjot tikai atriebties vai savu personīgo ērtību vārdā, sak, lai nebūtu lieki jāpārstrādājas, mūsu valstī itin mierīgi iespējams cilvēku ietupināt pat uz divdesmit gadiem!

- Tur jau tā lieta, ka patreizējā kārtība to pieļauj. Valsts policijā gan ir tāds iekšējās drošības birojs, kas mēdz pārbaudīt policijas darbinieku rīcības likumību. Galvenokārt tās ir iekšējās izmeklēšanas par policistu vardarbību – fiziska iespaidošana, piespiedu atzīšanās panākšana, tamlīdzīgi. Diemžēl tā mums ir gaužām ikdienišķa aina – aizdomās turamo aiztur, jau pirmajā naktī viņš strauji paraksta visas atzīšanās, bet no rīta ierodas advokāts, notiek sarunas, un vēlāk tiesā aizturētais jau visu noliedz. Pārāk simptomātiski... Esmu daudz domājusi – ja to sūdzību materiālu apjomu, kas ir mūsu un prokuratūras rīcībā, nepārbaudītu pati policija, būtu gluži citi rezultāti. Diemžēl nav šīs nepieciešamās uzticības, ka Valsts policijas attiecīgais birojs šīs pārbaudes veic objektīvi un godprātīgi. Ja prokurors tikai vienā lietā četras reizes atceļ policijas lēmumu par atteikšanu ierosināt krimināllietu pret kādu policijas darbinieku, tad tas tomēr jau ir ļoti nopietni. Sakiet, lūdzu, kāda tad ir bijusi šī pārbaude?

- Vai patiešām ir tā, ka tikai jūs Valsts prezidentes apžēlošanas dienestā spējat puslīdz veidot kaut kādu kopējo ainu, izdarot arī šos patiešām satriecošos secinājumus?

- Šeit jau atnāk tikai daļa sūdzību. Turklāt mums arī bieži pārmet, ka izskatām sūdzības par lietām jau pēc sprieduma, ka tas arī ir savdabīgi tendenciozi. Sak – kur tad tas cilvēks ar savu sūdzību bija agrāk? Bet briesmīgākais jau ir tas, ka cilvēks tā arī raksta: bija oficiāla izmeklēšana, bija acīmredzami fakti, es uzticējos gan izmeklētāju, gan tiesas goda prātam, tāpēc pat neradās doma par iespējamām nelikumībām. Bet, kad cilvēks redz, ka pat apelācijas tiesa visu pārbauda ārkārtīgi pavirši un atstāj spēkā nepamatotu spriedumu, viņš meklē pēdējo iespēju. Ir bijuši gadījumi, kad pie mums ierodas cilvēks taisnā ceļā no policijas un es uzreiz redzu, ka viņš ir fiziski iespaidots. Acīmredzami miesas bojājumi. Bet man jau nav nekādu lielāku tiesību un pilnvaru, labākā gadījumā varu viņu aizsūtīt pie prokurora. Bet cilvēku iesniegumos atkārtojas vienas un tās pašas sūdzības – par vardarbību, par piespiešanu, par paviršību. Un visskumjāk, ka atkārtojas arī par vienu un to pašu policijas nodaļu. Piemēram, Rīgā tagad jau ir krimināllieta, kur cilvēks policijas iecirknī vienkārši nosists, kur paši policisti saistīti ar narkotiku tirdzniecību, un vēl un vēl un vēl. Tātad – šajās sūdzībās tomēr apslēpta ļoti dziļa patiesība, vai ne?

- Jūsu rīcībā vismaz ir iespēja iniciēt izmaiņas jeb likumdošanas uzlabošanu...

- Jā, un es ļoti vēlētos, lai likumā būtu skaidri ierakstīts, ka sūdzības par policijas rīcību pārbaudītu tikai prokurors. Kādreiz jau atklāj arī kādu policistu pārkāpumu, bet tie tad nu ir tik pārāk acīmredzami gadījumi, kad laikam itin nekādi nav iespējams tos noslēpt. Bet kopumā... Skumji. Piemēram, gadījumā ar iecirknī nosisto aizturēto. Es jautāju – kad ierosināsiet krimināllietu? Man atbild – aptuveni pēc mēneša. Latgales priekšpilsētā vēl kliedzošāk – tie policisti, kuri tur nosita cilvēku, iekšējā izmeklēšanā vispār nav atzīti par vainīgiem. Nerunājot par to, ka pagāja milzīgs laiks, kamēr kāds vispār sāka kaut ko izmeklēt. Tas nekādā gadījumā neliecina, ka mēs patiešām dzīvojam brīvā, demokrātiskā un tiesiskā valstī...

(..)

Vairāk lasiet žurnāla “Kabinets” jūnija numurā (Nr.22)

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form