Arņa Terzena sarunas ar Kārli Streipu fragmenti.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
(..) – Cik liela ir tava saistība ar tām organizācijām, kas Latvijā nodarbojas ar tā dēvēto seksuālo minoritāšu problēmām?

– Esmu organizācijas "Mozaīka" biedrs, bet nekad tur neesmu bijis vadošās lomās. Pirmkārt, man patiešām nav sevišķi daudz laika, lai tur darbotos ikdienā, otrkārt – kā strādājošs žurnālists es tomēr nevaru būt pārāk cieši piesaistīts kādām konkrētām organizācijām. Bet laikam bijis pietiekami jau ar to, ka es, kā jau teicu, ilgi esmu bijis vienīgais gejs Latvijā. Es atbraucu uz Latviju pēc tā, kad jau daudzus gadus biju bijis atklāts un priecīgs gejs Amerikā, un konstatēju, ka, raugi, Latvijā geju vispār nav. Protams, es zināju, ka viņi šeit ir un ar laiku dažus arī atradu. Visus šos gadus esmu cerējis, ka, iznākot no Padomju Savienības tumsības, Latvijā tūlīt, tūlīt atausīs gaisma, kas sauksies "eiropeiskā iecietība un tolerance visos jautājumos". Bet es redzēju, ka vēl ļoti ilgi šeit faktiski nerunāja par seksualitāti. Es sapratu, ka apstākļos, kad cilvēkiem joprojām daudz jādomā par to, ko likt uz galda vakariņās, neatliek laika domāt par to, ar ko viņa kaimiņš guļ. Tā tas turpinājās. Bet tad aizvien aktīvāk sevi sāka pieteikt dažādas semi–fašistiskas organizācijas, kas uzskatīja, ka nav nekā labāka, kā nemitīgi sodīties par kolonistiem, ebrejiem, gejiem un tumšādainajiem cilvēkiem, un tam sekoja itin liela histērija. Tad pret to nostājās gan "Mozaīka", gan praida pasākumi, un pirms tā bija vēl dažas atsevišķas organizācijas. Bet tad, kad tas jau beidzot notika, man nebija nekādas vajadzības stāties tur kaut kādos vadošos amatos. Tomēr – ja varu kādam palīdzēt, ja varu nākt ar kādiem ieteikumiem, ar savu pieredzi par to, kā tas notika Amerikā, tad to esmu darījis, tostarp arī šīm organizācijām ziedojot naudu. Bet ar to arī faktiski mana iniciatīva aprobežojas. – – Man liekas, tu kaut kā viegli pārskrēji tam saasināšanās posmam, sak – visu laiku viss bija klusi un normāli, bet tad pēkšņi nezin no kurienes sākās histērija. Kā tad īsti bija: vai vispirms bija histērija un tad sākās praidi, vai tomēr bija otrādāk?

– Viss iesākās ar grāmatu, kuras nosaukums bija, ja nemaldos, "Mēs Latviju nevienam neatdodam", ko publicēja Aivara Gardas izdevniecība, un kurā parādījās arī saucieni par pederastu briesmām. Tad parādījās grāmata "Homoseksualitāte – cilvēces negods un posts". Tās bija deviņdesmito gadu pašas beigas. Un mani visvairāk saecēja, ka tas vispār ir iespējams, ka tā pēkšņi Latvijā uzrodas tāda semi–fašistiska attieksme pret dzīvi, kas pauž, ka visā vainojami, viņu vārdiem izsakoties, žīdi, pederasti, nigeri, kolonisti, okupanti un visi pārējie, ko vien var tādā veidā sameklēt. Un tad starp mani un šiem ļaudīm iesākās itin skaļas diskusijas, kas pat vainagojās ar cieņas un goda aizskaršanas prāvu. Bet "Mozaīka" izveidojās tikai pirms dažiem gadiem. Vēl pirms gada bija pirmais praids. Bet tas izveidojās kā reakcija uz to, ka arī lielajā politikā ar Latvijas Pirmās partijas svētību ienāca šī homofobija. "Mozaīkā" ir daudz cilvēku, kuri uzauguši un dzīvojuši rietumos, un kuriem liekas vienkārši neiedomājami, ka divdesmit pirmajā gadsimtā Eiropas Savienības dalībvalstī var dzīvot šādi aborigēni, kuri ne mazākā mērā nesaprot, kas ir iecietīgi civilizēta sabiedrība. – – Jocīgi, bet, piemēram, es par tevis minētajām grāmatām pat neesmu dzirdējis... Bet tā taču ir, ka visur – faktiski jebkurā vidē – un vienmēr uzrodas viens vai daži ekstrēmisti, un tādi, kuri tikpat azartiski uz viņu provokācijām nekavējoties atbild.

– Es piekrītu, tā tas ir. Bet viss ir labi, kamēr ekstrēmisms paliek tikai ekstrēmisms vārdos. Tiklīdz tas ienāk arī lielajā politikā, man rodas ļoti lieli iebildumi. Un mūsu Saeimā – diemžēl – ir cilvēki, kuri guļ gultās ar šiem semi–fašistiem. Vēl vairāk – deviņi deputāti savulaik pat piekrita fotografēties šīs organizācijas izdotajam kalendāram. Piemēram, Vācijā arī darbojas nacistiskas organizācijas, bet jūs tur neredzēsiet nevienu bundestāga deputātu, kurš piekristu reklāmas nolūkā fotografēties šo organizāciju izdevumos. Bet tas, kā notiek Latvijā, ir vienkārši nožēlojami. – – Par ko tomēr ir šī cīņa, kur faktiski cīnās viena mazskaitlīga grupa pret otru tikpat mazskaitlīgu, bet abas kopā prot to troksni sataisīt, kā mēdz teikt, "par rubuli"?

– Varētu būt, ka šīs abas grupas ir salīdzinoši mazas. Bet jautājums ir par to, uz kuru pusi nosvērsies pārējā milzīgā sabiedrība. Un arī par to, vai mēs, geji, kā to teicis Romas katoļu arhibīskaps, esam izvirtušas prostitūtas, vai arī tomēr kaut kas cits. Otrkārt – vai gejiem ir vai nav tiesības strādāt par skolotājiem, žurnālistiem, ārstiem un vienalga par ko? Un treškārt – vai viņiem vispār tādā gadījumā ir tiesības dzīvot? – – Uzstādījumi izklausās itin nopietni, bet kā tad ir ar realitāti sabiedrībā? Jādomā, tu to zini pietiekami labi.

– Realitāte ir tāda, ka Saeimas deputāti lielā vienprātībā, faktiski bez jebkādām debatēm, sekojot viena koalīcijas partnera diktātam, visnotaļ muļķīgā veidā grozīja Satversmi, lai kopētu to, kas ierakstīts Civillikumā un pateiktu, ka Latvijā laulības var būt tikai starp vīrieti un sievieti un nekā savādāk. Un visi tie deputāti, kuri vēlāk teikuši, ka tam nav nekāda sakara ar seksualitāti un homofobiju, ir liekuļi. Lūk, un tas ir tas brīdis, pēc kura arī es sāku saērcēties. Ja Saeimas Cilvēktiesību komisijas priekšsēdētājs var būt vienkārši ķērcošs homofobs, tad tā ir banānu republika nevis civilizēta valsts. Un tieši tajā dienā, kad Saeima pieņēma šos homofobiskos Satversmes grozījumus, Londonā ar savu draugu apprecējās Eltons Džons. Tas ir tik ļoti ironisks pretnostatījums, ka tajā brīdī es nezināju – vai tagad smieties, vai raudāt. – – Ja piemēro tādas mērauklas, tad jau sanāk, ka pasaulē visur ir tikai banānu republikas, jo bez izņēmuma visur varas gaiteņos ir pa kādam savdabīgam ekstrēmistam.

– Bet ne jau kliedzošs homofobs Cilvēktiesību komisijas vadībā! – – Raugoties no visas sabiedrības interešu viedokļa, tā varētu būt ne sevišķi nozīmīga nianse...

– Nē, tā nav nianse... – – Tomēr mans jautājums bija par realitāti, proti – kur reāli Latvijas sabiedrībā izpaužas tas, ko tu dēvē par homofobiju? Vai, piemēram, tevi kāds kaut kur kaut kad kaut kā ir diskriminējis?

– Mani personīgi neviens nav ierobežojis, bet jāņem vērā, ka es šajā ziņā tomēr esmu mazliet tāds kā ārpuskārtas cilvēks, šeit ieradies no ārpuses. Bet ir bijuši gadījumi Latvijā, kad cilvēki vai nu nav pieņemti darbā, vai vēlāk izmesti no darba tāpēc, ka atklājies, ka viņi ir geji. – – Kuri ir šie gadījumi? Kurā daba vietā?

– Es nesaukšu vārdā šos cilvēkus. "Mozaīkai" ir visi šie materiāli un tur ar tiem var iepazīties. Bet šeit nav jautājums tik daudz par to, kas tieši nodarīts pāri konkrētiem cilvēkiem, bet gan par to, kas viņiem liegts. Piemēram, ja mans dzīves draugs nokļūst slimnīcā, man nav tiesību noteikt, kas ar viņu notiek. Viņam nav tiesību neapstrīdami atstāt man savu mantu tajā gadījumā, ja viņš nomirst, vai arī otrādāk. Mums nav iespēju iesniegt kopēju nodokļu deklarāciju par mūsu kopējiem ienākumiem. Šīs un vēl daudzas citas ir izteikti praktiskas lietas. Un tad jārunā arī par to, vai mums ir tiesības veidot juridiskas savas attiecības, kā tas ir vairākumā civilizēto valstu, vai mums ir tiesības adoptēt bērnus un tamlīdzīgi. Šajā sakarā uzreiz vēlos pateikt, ka tādam bērnam, piemēram, pie manis būtu ļoti–ļoti–ļoti laba dzīve, viņš gūtu ļoti, ļoti labu izglītību, viņš zinātu vairākas valodas, viņam vispār nekad nekā netrūktu. Bet, ak vai – nē, nevar! – – Iespējams, ļoti pareizi, ka nevar, jo – tā būtu neiedomājama iedomība tādu lietu izlemt mazgadīga bērna vietā. Kaut vai tāpēc, ka tad, kad viņš paaugtos, atskārsme par viņa audžuvecākiem viņam varētu arī pārvērsties nopietnā psihiskajā traumā.

– Manuprāt, Latvijā daudz lielāka problēma ir tā, ka bērns pieaug un atskārš, ka tēvs sēž cietumā, bet māte ir alkoholiķe... Bet patiešām varu atzīt, ka nesaprotu, kāpēc prese galvenokārt izceļ un uzsver tikai to cilvēka seksualitāti. Un pateikšu arī to, ko esmu jau vairākkārt teicis un kas patiesībā nav nekas jauns, proti – homofobija ir pēdējais atļautais aizspriedums pasaulē. Antisemītisms vairs nav sevišķā modē, turklāt tas kļuvis ļoti, ļoti prasts, nepieņemams, infantils un pretīgs. Vairs nav īsti labi nesmuki izturēties pret tumšādainajiem cilvēkiem, un arī Latvijā mēs viņus jau redzam aizvien vairāk. Vairs nav sevišķā modē arī uzstāt uz patriarhālām attiecībām ar sievietēm, tā dēvētais seksisms arī pamazām izzūd. Bet tad nu, paldies dieviņam, vēl ir tā homofobija. Mēs varam skaļā balsī citus cilvēkus apsaukāt par pederastiem un uzskatīt, ka mums ir absolūtas tiesības tā darīt... – – Bet es arī aizvien par to pašu, proti – kāpēc šo divu nelielo grupu attiecības jāekstrapolē uz visu sabiedrību, gluži kā cenšoties visos izraisīt kaut kādu kolektīvo vainas apziņu?

– Tāpēc, ka sabiedrība vēl nav pateikusi, kurā pusē tā nostājusies. – – Viss liecina, ka ir gan pateikusi, turklāt jau sen. Iespējams, kāds ar to diemžēl nevar samierināties – varbūt tāds patiesībā tas jautājums?

– Ir nepārprotami zināms, ka geji un lezbietes veido vismaz piecus līdz desmit procentus jebkuras sabiedrības, un tas tomēr ir gana ievērojams skaits. Viņiem visiem ir tēvi un mātes, brāļi un māsas, draugi un darba kolēģi un tamlīdzīgi. Personīgi es Latvijā varētu pazīt aptuveni tūkstoti cilvēku. Tas patiešām aptuveni, ierēķinot arī tos, kurus vismaz vienu reizi dzīvē esmu intervējis savās žurnālista gaitās. Un viņi tātad pazīst arī mani, un, esmu par to pārliecināts, vēl kādu geju. Kas šeit ir būtiski? Tas, ka neviens no šiem gejiem nevienu no viņiem nekad nav centies kaut kā apvārdot un dabūt pie sevis gultā iekšā. Varu pateikt pat tā: tie vīrieši, kuri iedomājušies, ka es nezin kāpēc tieši viņus vēlos iedabūt gultā, ir vienkārši ļoti augstās domās par sevi. Nu nevajadzētu būt tik iedomīgiem un nemitīgi uzskatīt, ka visi geji to vien tikai vēlas, kā viņus iedabūt savās gultās. Tā tas nav. Nav–nav–nav! Jautājums drīzāk ir par to, kā kopējā sabiedrība ir pārstāvēta valsts pārvaldē, Saeimā, kas pieņem jau minētos homofobiskos Satversmes grozījumus. Bet tur darbojas diktāts, sava viedokļa uzspiešana, draudēšana ar koalīcijas izjaukšanu. Negribu ticēt, ka vēlētāji gāja vēlēt ar šādu apziņu – es tagad nobalsošu par to partiju, kas nākotnē nodarbosies ar homofobiskām lietām. Diemžēl, jāatzīst, ka par daudz ko liecina arī tas, ka tad, kad bija mēģinājums savākt parakstus pret šādu Saeimas balsojumu, izdevās savākt tikai dažus tūkstošus, turklāt tie paši bija tie, kas parasti vienmēr un visur piedalās tādās parakstu vākšanas akcijās. Tas parādīja, ka vismaz astoņdesmit procentiem sabiedrības šis jautājums ir dziļi vienaldzīgs. – – Par to jau arī ir runa!

– Bet tas nav pareizi, jo tas tomēr ir ļoti fundamentāls cilvēktiesību jautājums. Ko mums būtībā mēģina pateikt? Lūk, šo: sēdiet klusi, nevienu netraucējiet, mūs neinteresē, ko jūs darāt savā guļamistabā, tāpēc tikai neiznāciet laukā uz ielas. Bet, ko mēs redzam līdztekus tam? To, ka krievu skolu aizstāvības štābam, Latvijas medmāsām, Latvijas policistiem, semi–fašistiem un citiem cilvēkiem dažādos gada posmos tomēr ir tiesības iziet ielās un demonstrēt savu politisko nostāju. Taču manā gadījumā, raugi, būtu labāk, ja es klusu paliktu savā istabiņā un neko neteiktu. Pat vēl vairāk! Tu ar savu draudzeni vari skūpstīties uz Brīvības ielas vai Doma laukumā, bet es ar savu draugu to nedrīkstu darīt. Kamēr tas tā ir, tas ir ļoti svarīgs jautājums. Ne jau tāpēc, ka es gribētu brīvi bučoties ar savu draugu visās sabiedriskajās vietās, nē, jo, manuprāt, publiska seksualitātes izrādīšana jebkurā gadījumā ir vulgāra, vienalga – vai to dara heteroseksuāls cilvēks, vai gejs. Lai gan ir valstis, kurās to visu uztver normāli. Piemēram, Nīderlandē. Vai arī Zviedrijā, kur pat tās bruņotajos spēkos ir geji, neslēpj to, un viņu pārstāvji piedalījās arī pēdējā Rīgas praidā... – – Zini, bet kopš kāda laika gan man, gan lielākajai daļai sabiedrībai tas vairs nav nekāds arguments, ka Zviedrijā vai vēl kaut kur dara 'tā' vai 'tā'. Lai tā ir. Sak, piedodiet, bet pie mums Latvijā atkal dara jeb nedara 'tā'.

– Ja mēs būtu tik pārliecināti, ka visu varam darīt paši, tad nevajadzēja iestāties Eiropas Savienībā. Paldies dieviņam, ka tauta nebija dumja un referendumā nobalsoja par iestāšanos. Vēl vairāk – patiesībā tas referendums nemaz nebija vajadzīgs, jo bija tik kliedzoši redzama nepieciešamība Latvijai iestāties Eiropas Savienībā, ka tur nemaz nebija nekādu jautājumu. – (..) – Un kā, tavuprāt, Latvijai tagad klājas tajā savienībā?

– Labi un aizvien labāk. Latvija cita starpā saņēmusi lielu–lielu–lielu kaudzi naudas. – – Vai tev nešķiet, ka tā tāda maķenīt semītiska sajūsma?

– Kādā ziņā? – – Tādā, ka, raugi, gluži kā no gaisa rokās iekritusi nauda, kas nebija ne pašam jānopelna, ne arī būs kādam jāatdod. Par čaklu un strādīgu savulaik izslavētā latviešu tauta tā var pamazām izlaisties, izvirst un iegūt atkarību...

– Jā, mums jau runāt par naudu un skatīties makos skaitās ļoti vulgāri. Bet tas tomēr ir svarīgākais iemesls, kāpēc Latvija iestājās Eiropas Savienībā – lai saņemtu šos miljardus, par ko var labot ceļus, attīstīt infrastruktūru, pilnveidot kultūru un tamlīdzīgi. Un Latvija ir ieguvusi balsi pie galda, kur runā par eiropeiskām vērtībām. Un Latvija ir iestājusies organizācijā, kurā darbojas mehānismi, kas tomēr piespiež latviešus darīt arī to, ko viņi varbūt negribētu darīt, bet kas tomēr ir vērsts uz tautas labklājību un sabiedrības pilnveidošanu. – – Bet ko tu vari teikt tiem visnotaļ nopietnajiem analītiķiem, galvenokārt pašās Eiropas attīstītajās valstīs, kuri pauž to, ka šai savienībai eksistēšanai vēl palicis aptuveni piecpadsmit, varbūt divdesmit pieci gadi?

– Pirmkārt, es tam neticu. Otrkārt – ja Eiropas Savienība kaut kādā veidā beigs eksistēt savā pašreizējā struktūrā, tad tās vietā izveidosies kaut kas cits, bet ļoti līdzīgs. Jāatceras, ka tā vispirms ir ekonomiska savienība. Bija divi varianti – vai nu turpinām kauties savā starpā, vai arī strādāt visiem kopā un vienoti, samazinot tarifus un dažādas barjeras, turpinot vienam ar otru tirgoties. Man liekas, šī pārliecība nekad nepazudīs. Protams, tā ir nepārprotama taisnība, ka Eiropa jau kļuvusi mazliet par lielu, nepārvaldāma. Šajā ziņā es piekrītu analītiķiem, kuri saka, ka Eiropai patlaban ir ļoti lielas problēmas, galvenokārt jau pārāk lielas ambīcijas uz kaut kādas vienotības nodrošināšanu. Bet Latvijai katrā ziņā ir labāk būt pie tā galda. – – Un cik ilgi, tavuprāt, patreizējā izskatā noturēsies Amerika?

– ...Tik ilgi, cik pastāvēs pasaule. – – Vai tev kā amerikānim tā jāatbild, vai arī tu patiešām tā domā?

– Es tā domāju. Drīzāk tas jautājums ir tāds – cik ilgi pastāvēs pasaule? – – Tā taču mūžvecā visa veida impēriju slimība – mēs, ziniet, pastāvēsim tūkstošiem gadus jeb pat mūžīgi! Bet mēs taču labi zinām, ka viņiem viss beidzies.

– Nu, ko es tur vēl daudz varu teikt? Tad jau redzēsim. Šodien tā vēl ir un pilnībā noteikti būs arī rītā. Dievs dos... nē – Dievs jau ir devis, ka 2009. gadā mēs beidzot atbrīvosimies no tā idiota, kas patlaban nelikumīgi un neleģitīmi tup Baltajā namā. Un lai dieviņš dod, ka amerikāņu tauta būs pietiekami gudra, lai ievēlētu kaut ko prātīgāku. Un ir tā: amerikāņu tauta viņa vietā varētu ievēlēt vienkārši jebko un tas jau būs kaut kas prātīgāks par pašreizējo prezidentu. Bet ir cerība, ka tomēr ievēlēs arī kaut ko apzinīgāku. Lai Amerika varētu plaukt un zelt. Cita starpā, domāju, ka šai Amerikas situācijai ar divu partiju dominanci jāliek nopietni aizdomāties arī Latvijas cilvēkiem. Vēl jau mums tik traki nav, jo Saeimā tomēr pārstāvētas sešas partijas, taču es vēlētos, lai Latvijā beidzot uzrodas vismaz viena nopietna partija, kas patiešām domā par to Latviju, nevis tikai par to, ko paši varētu sev sagrābt un tad, kā teicis kāds cits maziņš diktatoriņš – pēc manis lai nāk kaut vai pasaules plūdi. – – Vai pats neesi domājis par pievēršanos politiskai darbībai?

– Dies' pasargi mani no tā! Man ir daudzkārt patīkamāk un interesantāk to vērot un novērtēt no malas. Katrā ziņā es būtu ļoti–ļoti–ļoti slikts deputāts, jo nekad mūžā nevarētu rīkoties pretēji tam, ko patiesībā domāju un kā uzskatu, balsojot par kaut ko tikai tāpēc, ka kāds pacēlis uz augšu savu īkšķi. – – Vai nobeigumā varu atļauties dažus personīgus jautājumus?

– Jā, lūdzu. – – Vai šī frāze 'es kā amerikānis' tev sarunā vairākkārt izspruka gluži nejauši, vai arī tā ir tava pastāvīgā iekšējā sajūta, arī jau tik ilgi dzīvojot Latvijā?

– Nejūtu vajadzību sevī meklēt šo dalījumu – vai esmu amerikānis, vai esmu latvietis. Es esmu divu latviešu vecāku dzemdēts bērns. Es pratu latviešu valodu, pirms iemācījos angļu valodu. Es esmu Latvijas patriots, un laikā, kad vēl nebija nekādu cerību, ka Latvija atkal būs neatkarība, es to ļoti cerēju. Es faktiski nekavējoties atbraucu uz šejieni, tiklīdz Latvija tomēr kļuva atkal neatkarīga. Lai gan tas bija liels pārsteigums man pašam un visiem, kuri mani pazina, jo es vienmēr biju teicis, ka tādā gadījumā uz Latviju pārcelsies ļoti mazs procents rietumos dzīvojošo latviešu. Un man, protams, izrādījās taisnība. Bet es tomēr nevaru noliegt, ka mans pasaules uzskats ir izteikti amerikānisks – gan žurnālistikā, gan sabiedriskajās attiecībās, gan sabiedrības pilnveidošanā un visās parējās lietās. – – Un vēl, saistībā ar to, ka esi gejs: vai esi domājis par to, ka tavā latvieša dzimtas kokā tieši aiz tevis paliks nokaltis zars, ko lielais dzīves dārznieks vienkārši nolauzīs un sadedzinās?

– Man ir trīs māsas un viņām kopā ir pieci bērni, visi puikas... – – Tas, protams ir labi, bet es jautāju tieši par tevi. Kāda ir šī sajūta, kad apzinies, ka tieši aiz tevis nebūs šā turpinājuma?

– ...Jā, esmu par to domājis, bet man par to nav nekādas škrobes. Daļēji arī tāpēc, ka Latvijā redzu ļoti daudz cilvēku, kuriem ir bērni, bet kuriem viņu nevajadzētu būt. Un, kā jau teicu – es noteikti būtu ļoti labs tēvs jebkurā gadījumā. Bet tā kā gan mana, gan apkārtējā situācija ir tāda, ka šo bērnu man nebūs, es to pieņemu un lieki neškrobējos...

Vairāk lasiet žurnāla "Kabinets" oktobra – jubilejas! – numurā (Nr.50)

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form