(..) - Ar austrumiem mēs saprotam ne tikai arābu pasauli, tostarp arī Ķīnu, Indiju un visu, kas ir tajā pusē. Vai pašus austrumniekus tas īpaši aizkustina, ka, raugi, rietumu teologi viņiem stāsta, kāda bijusi viņu vēsture? Varbūt tas ir tas viņu sevišķais viedums, ka viņi tik urķīgi neskatās atpakaļ savā pagātnē un vēl jo mazāk cenšas tur kaut ko koriģēt?

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

- Tā nevar teikt, ka viņi vispār neko nepēta. Bet nevar noliegt, ka viņu domāšana ir atšķirīga no mūsu, eiropiešu, domāšanas, tāpēc viņi galvenokārt pēta kaut ko gluži citu. Šo domāšanas atšķirību var izvilināt no reliģijas un var arī no kādām citām jomām un nozarēm. Piemēram, ekonomiskais aspekts. Mūsdienās Āzija ir ļoti dziļā atkarībā no Eiropas, tāpēc sadzīvē tur daudz kas notiek atbilstoši eiropiešu iedibinātajām tradīcijām. Piemēram, indietis, kurš strādā bankā, kas ir eiropeiska iestāde, uz darbu ierodas modernā automobilī, kas ražots Eiropā, braucot pa ceļu, kas aprīkots ar Eiropā izgudrotām ceļa zīmēm, sēž pie Eiropā izgudrota datora un tajā saņem elektronisko vēstuli, kas datēta atbilstoši kristīgajam kalendāram, un viņš visus papīrus paraksta ar šā kalendāra datumiem, viņš ģērbjas Eiropas fasona drēbēs un tamlīdzīgi.

- Bet sevī iekšā turpina domāt savādāk?

- ...Ne gluži. Ir saglabājušās kaut kādas būtiskas atšķirības, kas varbūt arī nemaz nav tik slikti. Piemēram, Eiropā tik labi pazīstamais individuālisms. Austrumos šāda domāšana joprojām nav ne pieņemta, ne ir īsti saprotama. Piemēram, ja tur kāds pēkšņi nopelna lielu naudas summu, tad tas nenozīmē, ka viņš tūlīt to ieliks bankā un sāks gaidīt procentu peļņu. Šādu jautājumu, šādu notikumu pietiekami lielā ģimenes lokā plaši apspriedīs, un, visdrīzāk, izrādīsies, ka kādam kaut kas pietrūkst mācībām, kādam vēl kaut kam citam un vēl kādiem radiniekiem vēlama gluži konkrēta palīdzība, tāpēc šī pēkšņā lielā nauda, visdrīzāk, sadalīsies plašas, ekstensīvas ģimenes vajadzībām. Tas ir tikai viens no aspektiem, par kuriem jau runājuši pētnieki, cenšoties noskaidrot, kāpēc Āzijas zemēs tomēr ekonomika sevišķi labi uz priekšu neattīstās. Eiropā kaut ko tādu pat grūti iedomāties, jo mēs parasti ar visu plašo radinieku pulku satiekamies kāzās un bērēs, tagad retāk kristībās, un arī ne jau tādā nolūkā, kā nule minētajā austrumu piemērā. Viņiem šis ģimenes tīkls joprojām ir pietiekami spēcīgs, turklāt absolūti neatkarīgi no tā, vai ģimene dzīvo kaut kur vienā vietā, vai arī ir izkaisīta pa dažām dzīves vietām. Tieši tas pats viņiem attiecināms arī uz valsti, proti, tā kopīgā labuma dominante tur ir vairāk izteikta nekā rietumos.

- Vai jūs to tikai konstatējat kā faktu, vai arī piešķirat vērtējumu - tas ir labāk vai sliktāk nekā mūsu tradīcijas?

- Manuprāt, tas drīzāk ir labāk. Mēs savā sabiedrībā piedzīvojam pārāk izteiktu fragmentāciju, kā rezultātā cilvēks paliek aizvien vientuļāks. Un tieši vientulība patlaban sāk kļūt par vienu no lielākajām mūsu sociālajām problēmām. Taču es negribu teikt, ka viena sabiedrība ir ideāla, bet otra tāda nav. Runa ir par to, ka pastāv gluži reālas atšķirības, un es cenšos iespēju robežās noformulēt, kādas un kur tieši tās ir. Bet katrā ziņā slikta ir ideja par dažu eiropeisko tradīciju pārcelšanu austrumnieciskajā vidē. Kā, piemēram, sanāca ar sociālisma ideju pārņemšanu Krievijā, Kampūčijā, Ķīnā. Rezultātus mēs zinām, proti, tapa šie asiņainie režīmi, kad bojā gāja miljoniem cilvēku. Ir jāatzīst arī tas, ka Eiropa var ģenerēt patiešām šaušalīgas idejas, kam attiecīgā vidē var būt vēl jo šaušalīgākas sekas.

- Bet no kurienes tad aug kājas tai briesmīgajai baidīšanai, ar ko mūs visus pēdējā laikā tik sirsnīgi biedē, sak - nāks jums virsū tie briesmīgie austrumi, un tad jūs tikai dabūsiet vellu redzēt? Vai viņiem vispār ir tāda vērā ņemama tendence - nākt un iekarot mūs?

- Ja mums rūp mūsu civilizācija un vēlamies noturēt kādu noteiktu standartu, tad mums ir par ko baidīties. Mūs pašus jau pamatīgi uztrauc krievu migrācija šeit, Latvijā, bet ko teiksim tad, kad te vismaz viena piektdaļa būs alžīriešu un pakistāniešu? Un, ko lai saka Eiropa kopumā par šo milzīgo austrumnieku migrācijas vilni? Raugoties no politkorektuma aspekta, par to gan nav pieņemts plaši runāt un rakstīt presē, bet tas jau nenozīmē, ka cilvēki savās virtuvēs to neapspriež. Holandē šodien pilsētās ir konkrēti rajoni, kur vietējie iedzīvotāji jau totāli baidās iziet laukā no savām mājām.

- Vai tur tik ļoti vainīgi austrumnieki jeb tomēr pašu eiropiešu eksaltētā liekulība, kā rezultātā tapusi pašus apdraudoša pārāk liberālā migrācijas politika, kas to visu eleganti pieļauj?

- Tas ir cits jautājums. Bet jūs vaicājāt par to baidīšanu. Un es atbildu, ka - jā, tai ir pamats, tā nav grābta no zila gaisa. Jau S. Hantigtons un citi teorētiķi un politologi runāja un turpina runāt par civilizāciju sadursmi. Bet šī civilizāciju sadursme jeb civilizāciju dialogs jeb pat civilizāciju saplūšana ir notiekošs process un mēs to ļoti labi redzam. Varam to ieraudzīt vēsturē. Piemēram, Osmaņu impērija, tātad tjurki, iekaroja Grieķiju, un varam paskatīties, kas tā rezultātā notika. Šīs iekarošanas gaitā , grieķi kā tauta pazuda no Mazāzijas pussalas, pazuda etnoss un valoda, pazuda reliģija. Tā vietā tur ienāca islāms, kas, nonācis citā vidē, būtiski izmainījās, bet nepārstāja būt islāms...

- Jūs tagad aprakstāt klasisku piemēru vispār tādām iekarošanas parādībām, kādas veikuši ne tikai arābi un austrumnieki, bet arī eiropieši, tostarp tieši kristieši, kas, piemēram, ar saviem krustnešiem tieši tādā pašā veidā paverdzināja Baltijas tautas...

- Nē, ne gluži tā. Nē, nē! Baltu valoda taču šeit neizzuda, vai ne?

- Toties ir skaidri zināms, ka ātri vien izzuda citas šā reģiona valodas - lībiešu, kuršu un, iespējams, vēl citas.

- Bet ne jau krustnešu dēļ.

- Tad jūs uzskatāt, ka krustnešiem un arābiem nevar piemērot vienu un to pašu iekarošanas taktikas un stratēģijas mērauklu?

- Nekādā gadījumā. Kaut vai tāpēc, ka krustnešu iebrukums latviešu teritorijās bija salīdzinoši ļoti mazskaitlīgs. Cik tad viņu tur kopā bija - daži simti? Nu, labi, lai būtu pāris tūkstoši, bet ne vairāk.

- Acīmredzot ar to arī pilnībā pietika...

- Bet tjurku armijas veidoja miljoni. Un iznīcināja veselas civilizācijas. Grieķu civilizācija milzīgās Bizantijas impērijas teritorijā pazuda un tās vietā nāca islāms, kas gan arī pārveidojās un ielaida sevī kaut kādas jaunas parādības. Turklāt jārunā arī par to, ka turku islāma civilizācija nav tas pats, kas arābu civilizācija, jo pēdējie tos pirmos kā musulmaņus vienmēr ir neslēpti nicinājuši, arī tad, kad turki bija viņu saimnieki. Bet katrā ziņā tā jau ir pilnībā cita civilizācija, no grieķiskā tur faktiski nekā vairs nav.

- Tomēr es vēl neguvu skaidrību - kāpēc mūs tik ļoti baida ar austrumu it kā iespējamo invāziju, ja ir skaidri redzams, ka pie vainas ir pašu eiropiešu pārlieku liberālā, migrācijai neapdomīgi labvēlīgā likumdošana? Kur var saskatīt kaut kādas vēsi apzinātas, valstiski globālā līmenī izshēmotas agresijas pazīmes? Tostarp pilnībā uzskatāmi ir fakti, ka mēs paši viņus dēvējam par teroristiem, apkarojam, pat iebrūkam viņu valstīs un sākam tur ieviest savu kārtību.

- Es nedomāju, ka šajā ziņā Eiropa un Amerika būtu bez vainas. To patiešām nevar noliegt. Piemēram, kam bija kāda vajadzība līst iekšā Irākā? Mēs labi redzam, kāds tagad tur iestājies haoss. Irāka vēsturiski atrodas teritorijā, kur allaž valdījušas senas, nežēlīgas impērijas. Tas nežēlīgums, kas bija raksturīgs, piemēram, Asīrijai vai Babilonijai, ir saglabājies cauri laikiem. Un vēl Sadama Huseina laikā joprojām tur valdīja varmācīgs režīms. Viņš pats taču ņēma rokā pistoli un naturāli šāva nost cilvēkus, lai nodrošinātu savu politisko izvirzīšanos un bija daudz citu varmācības gadījumu...

- Piedodiet, bet kā jūs to zināt? Vai pats redzējāt?

- Bet tas taču ir tik gana plaši un detalizēti aprakstīts.

- Kur? Vai tajos pašos avotos, kas pauda, ka Huseinam, raugi, esot visu pasauli iznīcināt spējīgi bakterioloģiskie ieroči, bet no kuriem, kā tagad zināms, nebija absolūti nekā?

- Nē, nē! Nē... Piemēram, Kalifornijas universitātes izdotajā S.Hemfrija Irākas šā perioda vēstures grāmatā. Bet fakts ir tāds, ka šīs teritorijas visos laikos bijušas pietiekami varmācīgas un briesmīgas, un tādas tās paliek. Vēl vairāk - ja nav šīs varmācības, tad šī zeme nekādi nespēj konstituēties. Acīmredzot turienes vēstures neatņemama sastāvdaļa ir nepārejošs savstarpējais karš, un šī nežēlīgā valdīšana ir visa šā procesa regulētājs. Irākas teritorijā nekad nav pastāvējis ilglaicīgs miers, gluži tāpat tas ir Izraēlas un Palestīnas teritorijā.

- Bet jautājums ir par to, ko mēs, it kā progresīvie eiropieši, tur meklējām ar savām demokrātijas idejām?

- Jā, tieši tāds ir jautājums. Piemēram, Amerikai tas ir ārkārtīgi raksturīgi - tā aizvien neveiksmīgi mēģina eksportēt savu demokrātiju. Šī katrā ziņā nav pirmā reize, jo pietiek tikai atcerēties šā eksporta neveiksmes uz Vjetnamu, uz Filipīnām, tagad arī uz Afganistānu un Irāku un, kā daudz kas liecina, vēl mēģinās līst iekšā arī Irānā. No tā tikai tops skaidrs, ka patiesībā zem šīs demokrātijas izkārtnes slēpjas gluži konkrētas materiālās intereses.

- Bet vai tādā gadījumā tas jautājums nav šāds: no kā tad patiesībā pasaulei īsti jābaidās - no austrumu civilizācijas vai tomēr no šiem agresīvajiem amerikāņiem un visiem viņu eiropeiskajiem līdzskrējējiem?

- ...Baidīties jau nevajadzētu ne no viena, taču austrumu civilizācijas ir bioloģiski un sociāli spēcīgākas. Eiropas un Amerikas civilizācija ir stipra ar ekonomisko varēšanu, ko tagad jau izkonkurē Austrumu Āzija. Tostarp nevajag iedomāties, ka tas naftas bizness, ko šādā veidā īsteno amerikāņi, paliek tikai viņu pašu seifos. Beigās kaut kādā veidā jau kāda daļa nonāk arī Eiropā. Eiropas un Amerikas ekonomikas izkārtotas tādā veidā, ka tās māk izpumpēt resursus no zemēm, kurās tās darbojas. Pietiekami augstie Ziemeļamerikas un Eiropas dzīves standarti nav pašu amerikāņu un eiropiešu tiešā darba produkts. Tas radies, lielā mērā pastarpināti ekspluatējot Āziju un citus pasaules reģionus. Tā kā - bez šaubām - pastāv reāla netaisnība.

(..) - Kā jūs vērtējat politologu, kulturologu prognozes, ka pasaule jau ļoti drīz varētu sadalīties vairākās nāciju savienībās, proti, ka, līdzīgi Eiropas savienībai, izveidosies Ziemeļamerikas savienība, Āfrikas savienība un Āzijas spēcīgāko valstu savienība? Kam tās būs draudzīgas un kam naidīgas?

- Jā, tieši patlaban risinās lielu pārmaiņu laiks, kura galvenā iezīme ir apliecinājums, ka acīmredzot ir pārdzīvots tā dēvētās nacionālās valsts ideāls, kas politiski noformējās ar tā dēvētās Vilsona doktrīnas palīdzību pēc Pirmā pasaules kara. Katrā ziņā tā dēvētajā Vecajā Pasaulē šodien visas valstis ir faktiski polietniskas. Tomēr pilnībā cita situācija vērojama Klusā okeāna baseinā, kur jau tagad veidojas jauni ekonomiskie centri, kas vienlaikus veidojas arī kā jauni pasaules politiskie centri. Vispirms tā ir Ķīna, kas ir monoetniska tai ziņā, ka haņi šajā valstī ir nospiedošā pārsvarā un pārējās tautas ir tikai minoritātes. Tā ir arī visnotaļ mononacionālā Japāna. Tās ir arī mononacionālās Korejas. Tā ir arī nacionālajā ziņā ļoti raibā Indija un ne mazāk raibā Dienvidaustrumāzija, kur šo ekonomisko tīģeri veido nevis šīs dažādās tautas, bet gan ķīnieši. Vārdu sakot, kopumā tas ir milzīgs skaits cilvēku. Tostarp ir arī pilnībā skaidrs, ka Amerika patlaban ir norieta fāzē un šis noriets neapšaubāmi turpināsies, un ekonomiskais brīnums pārcelsies uz Austrumāziju. Amerikas liktenis ir kļūt par otršķirīgu valsti. Tas nav mans izgudrojums, to bez manis pietiekami lieli prāti jau skaitļojuši un izskaitļojuši. Tāpat sevišķi lielus panākumus nevarēs uzrādīt Eiropa, kas pārvērtīsies parastā perifērijā. Un tas nozīmē, ka jaunie varas centri būs Austrumāzijā, bet sevišķi iezīmīgi, ka spēcīgākie centri būs mononacionāli, vai ar izteiktu vadošo nāciju. Tas liek domāt, ka savulaik mononacionāla valsts Eiropā bija viens no progresa nosacījumiem. Amerikas brīnums bija jaunas nācijas tapšana, bet tagad šis process ir apstājies un kļuvis par kaut ko bremzējošu tālākai attīstībai. Nāciju rašanās un eksistence, kā arī noriets un asimilācija ir dabisks process, kas nekad nebeidzas

- Un kā ir ar teorijām, ka pasauli patiesībā pārvalda transnacionālo korporāciju nauda, kam neinteresē ne robežas, ne nacionalitāte, ne citi jebkādas etniskās piederības apliecinājumi?
- Jā, šie aspekti tur nav svarīgi, bet uzskatāmi ir tas, ka šīs korporācijas absolūti neiejaucas cilvēku privātajā dzīvē. Viņiem galvenais, lai jūs netraucētu viņiem nopelnīt to lielo naudu. Lai visi tikai strādātu un pirktu, un lai pašiem vairotos kapitāls. Paskatieties, kas notiek, piemēram, Rīgā. Tepat, visapkārt Visvalža ielai, kur izvietojusies mūsu universitātes nodaļa, ir savulaik, pirms simts gadiem, speciāli sabūvētie strādnieku daudzstāvu nami. Mazajos dzīvoklīšos mitinājās ģimenes, proti - strādājošais vīrs, kurš spēja uzturēt nestrādājošo sievu un viņu divus, trīs bērnus. Tātad tajos laikos vīrs, strādājot, to iespēja. Bet, kā ir mūsu dienās? Tagad ģimenē strādā gan vīrs, gan sieva, abi pelna, bet neko vairāk par vienu vai diviem bērniem nevar atļauties, un nekādā gadījumā nevar teikt, ka mēs dzīvojam kaut kā izcili labi.

- Tātad jājautā - kam mēs strādājam? Proti, jautājums ir tāds pats, kā pirms 1917. gada - par negodīgu, netaisnīgu saražotā sadali?

- Jā, tas jautājums arī šodien ir aktuāls...

Vairāk lasiet žurnāla "Kabinets" jūlija numurā (Nr.71)

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form