...Piemērs – visi tie grozījumi saistībā ar azartspēlēm. Vienā dienā Saeima pieņēma likumu, kam bija azartspēles jāizspiež no pagrabiem, bet nākamā dienā prezidents Guntis Ulmanis to apturēja un vēlāk vispār noraidīja. Pēc laiciņa atkal parādījās jauns likums, un tā tālāk. Es saprotu, ka jebkura nozare ir regulējama, jo sevišķi monopolnozares un jebkuras sabiedriski nozīmīgas nozares, bet tas nenozīmē, ka šai regulēšanai jānotiek anarhistiski.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Jādomā, jums taču vairākkārt labāk par mani zināms, ka tur nevalda un nekad nevaldīs nekāda anarhija, jo patiesībā to visu kopā satur nežēlīgi stabila un droša sistēma, ko tehniski dēvē par korupciju.

Ha-ha, ziniet, neesmu nevienam turējis sveci brīdī, kad viņam kāds kaut ko maksājis!

Vienalga – nebūsim taču liekuļi, jo skaidri zināms, ka šī ekvilibristika ar likumiem, to atcelšanu, atjaunošanu un tamlīdzīgā garā nav nekāda anarhija.

Jā, un galvenokārt jau jārunā tieši par motivāciju, kas balstīta vienā atziņā – visi cilvēki ir stulbi.

Piemēram – tiklīdz politiķiem aptrūkst naudas, tā šie sāk lūkoties, kuru nozari patramdīt. Atrod tādu, izdod kādu jaunu likumu, un tad gaida, kurš vairāk atnesīs, lai to atceltu. Ko jūs sakāt par tādu shēmu?

Tā būtu mazliet vienkāršota izpratne par shēmām. Tiesa, diemžēl tā tas ir, ka lielākā daļa mūsu politisko partiju patiesībā ir ekonomiskie klubi, kas pārstāv ļoti konkrētu ekonomisko grupējumu intereses.

Un šie klubi savstarpēji konkurē, un tam, kura rokās patlaban ir varas sviras, ik pa laikam ir izdevīgi patramdīt pretinieku ekonomiskās intereses.

Tieši tāpēc jau teicu, ka piecpadsmit gadi valstij nav sevišķi liels laika periods, tikai tādas pupu mizas. Vēl pirms pieciem gadiem ļoti daudz likumu pieņēma tieši tādā veidā, tas ir fakts. Kaut vai likums par namīpašumu denacionalizāciju, kas izveidots, kā mēdz teikt, pilnībā vienos vārtos. Es pat zinu konkrētus grupējumus, kuru interesēs tas tā veidots.

Tad jau nosauciet šos grupējumus!

... Labāk noklusēšu. Nevēlos piedalīties liekās tiesas prāvās, jo man arī bez tā jau pietiek bažu un rūpju... Bet tagad arī biznesa aprindas, jebkuru grupējumu vairāk interesē stabilitāte. Viņiem nepieciešams, lai būtu ilglaicīgi un stabili spēles noteikumi. Neviens grupējums vairs nav ieinteresēts, lai, mainoties partiju izkārtojumam Saeimā, momentāni mainītos arī spēles noteikumi atsevišķās sfērās. Un, manuprāt, tas ir pietiekami stabilizējošs faktors, kas tādu attieksmi nodrošinās arī turpmāk. Mēs nevaram runāt, ka pilnībā visu tagad pērk un pārdod, ka par katru balsojumu samaksā ļoti konkrētu piķi. Bet mēs aizvien varam runāt par partiju sponsorēšanu, palīdzību vēlēšanu procesā, lai sekmētu nokļūšanu pie varas. Turklāt tas ir legāls princips, ko varam vērot faktiski visās demokrātiskajās valstīs. Piemēram, ASV pilnībā atklāti veido visus vēlēšanu fondus.

Labi, ja nevēlējāties runāt par citiem, tad runāsim konkrēti par jums. Jūs arī esat politiska partija jeb – tātad – ekonomiskais klubs. Kā intereses bīdāt jūs?

Mēs aizstāvam ideju, kas patiesībā ir tuva ļoti daudziem uzņēmējiem – par tiem pašiem stabilajiem un skaidrajiem spēles noteikumiem pilnībā visiem. Nav runa par konkrētiem ekonomiskajiem grupējumiem, bet par visu uzņēmējdarbības vidi kopumā. Piemēram, bieži mēdz runāt, ka kāda partija ir “Parex” bankas partija. Es uzskatu, ka šodien tas ir tik pat liels mīts, kā vairums līdzīgu izteikumu. Šodien ikvienam, kurš sadomās šajā laukumā spēlēt pēc saviem noteikumiem, jārēķinās ar pietiekami lielu risku, ka viņu tomēr var iznīcināt. Par to liecina kaut vai gadījumi pēdējās pašvaldību vēlēšanās Rēzeknē un Jūrmalā, kas bija tēmēti uz to, lai iznīcinātu ļoti konkrētas partijas vai apvienības faktiski jau to dzimšanas stadijā.

Jūs arī esat jauns veidojums, tad jau jūs arī mēģinās iznīcināt, vai nē?

Neapšaubāmi, būs tādi mēģinājumi.

Varbūt iznīcinās arī?

Varbūt iznīcinās arī, jā...

Faktiski jūs tomēr neatbildējāt uz jautājumu par jūsu partijas ekonomiskajiem atbalstītājiem...

Es arī nevaru atbildēt, jo tādā izpratnē mums tādu nav. Ja aplūkojam mūsu sponsoru sarakstu, tad tur redzam visdažādāko jomu pārstāvjus. Kopumā mēs atbalstām jau minēto stabilitāti biznesa vidē un tas, kā jau teicu, šodien interesē faktiski visus.

Tātad jūsu centieni safokusējušies tieši uz biznesa vides stabilitāti jeb saskaņu?

Stabilitāti biznesa vidē veido valsts. Nevis otrādi.

.. Ja partijas ir ekonomiskie klubi, kas galvenokārt rūpējas par uzņēmēju interesēm, par viņu savstarpējo stabilitāti, drošību un nemainīgiem spēles noteikumiem, tad kas gan šajā valstī rūpējas par pārējiem – cilvēkiem un tautu?

Tas ir jautājums: ko nozīmē – rūpēties par cilvēkiem? Arī es esmu konkrēts cilvēks, un es labi zinu, ka mums vajag pacelt pensijas, dažādus pabalstus, algas un tamlīdzīgi. Tam nepieciešami līdzekļi un tos var iegūt, rīkojoties ar valsts budžetu. Tātad jābūt pietiekami lieliem budžeta ieņēmumiem. Lai visi cilvēki dzīvotu siltumā un būtu paēduši, jārada biznesam labvēlīga vide, kas savukārt labāk papildina budžetu. Tikai tad pārdales veidā iespējams risināt visus sociālos jautājumus – izglītība, zinātne, veselības aprūpe un citas jomas.

Tad nosauciet lielākās nozares jeb avotus, kas veido budžeta pamatpienesumu.

Mums ir celtniecība, tirdzniecība, tranzīts, un ir banku sfēra. Tie laikam būs arī tie galvenie.

Ja nemaldos, bankas mums gandrīz visas pieder ārzemniekiem, vismaz lielākās, daļēji tas tā ir arī celtniecībā, tranzītuzņēmumi un ofšori ir vienkārši nesaraujami lielumi, tirdzniecībā, vismaz tieši lielveikalu jomā, arī viss faktiski pieder ārzemniekiem – lietuviešiem, skandināviem, igauņiem. Reizi gadā patrāpās iepazīties ar aprēķiniem par šo uzņēmumu peļņu, un tā mērāma simtos miljonu. Es uzsveru – simtos miljonu, kas Latvijā nešaubīgi nepaliek, bet kuru allaž kaut kā pietrūkst. Sakiet, ko es šeit nesaprotu?

Varu minēt piemēru no Rīgas pilsētas prakses. Rīgas budžetu veido divi pamatnodokļi – iedzīvotāju ienākuma nodoklis un nekustamā īpašuma nodoklis. Pirmais ir tas lielākais, un tas nozīmē galvenokārt darba vietas, ko sarūpējusi uzņēmējdarbība. Ir darbs, ir nodokļi. Savukārt otrā pozīcijā skaidri zināms, ka jebkuras investīcijas palielina objekta vērtību un attiecīgi palielina nodokļa summu. Tieši tāpēc pilsēta ir ieinteresēta, lai celtniecība attīstītos iespējami lielākos tempos, jo tas rada pievienoto vērtību tieši pašā īpašumā.

Vai tomēr nesanāk tā, ka šajā valstī cilvēks pats sevi uztur ar saviem nodokļiem?

Jā, pareizi, bet – Rīgā no aptuveni 800 000 iedzīvotāju 300 000 ir pensionāri. Vēl 100 000 ir uzskaitē un gaida sociālos pabalstus. Kur lai citur ņemam naudu, lai šo palīdzību nodrošinātu un palielinātu?

Tāds arī bija mans uzvedinošais jautājums, spriedelējot par ārvalstniekiem, kuriem faktiski pieder nozares, kam objektīvi vajadzētu būt valsts budžeta papildinātājiem. Bet tieši tas jau budžetam acīmredzami iet garām.

Tāda ir mūsu valsts noteiktā nodokļu politika.

Tādā gadījumā – kas Latvijā īsti ir valsts?

Tas ir parlaments un valdība...

... Ko veido politiskās partijas, kas patiesībā ir ekonomiskie klubi, kuri galvenokārt rūpējas tikai par savām ekonomiskajām interesēm...

Jā. Bet – ja jūs vēlaties palielināt darba vietu skaitu, jums jāstimulē uzņēmējdarbība. Vai tad tā nav?

Bet, ja es to nevēlos? Ja es labāk vēlos jau esošajā darba vietā saņemt adekvātu atalgojumu, tādējādi tikai samazinot ekonomisko grupējumu milzīgos ienākumus, kuri savukārt to vien tikai vēlas, kā saņemt vēl vairāk, vairāk un vairāk, tādējādi viņu vēlme atvērt aizvien jaunas darba vietas ir gaužām saprotama? Es jau tāpat pats sevi uzturu ar saviem nodokļiem, un tādā gadījumā zinu, ka maksāšu vairāk un man teorētiski būs labāk, jo uz uzņēmējiem paļauties nevaru.

Nē, strādājošie nemaksā tik daudz, cik samaksā uzņēmējs, kurš maksā arī sociālo nodokli.

Ar piebildi – ja viņš to patiešām maksā.

Kā jūs to domājat?

Tā arī domāju, jo labi zināms, ka Latvija slavena arī ar savām aplokšņu algām, kas nozīmē, ka lielos mērogos jau ne velna tas uzņēmējs nesamaksā. Ir pat kaut kādi aprēķini – vismaz 840 miljoni izmaksāti aploksnēs tikai pagājušā gada laikā. Nav grūti aprēķināt arī nesamaksātos nodokļus.

Jā, diemžēl arī ar to esam slaveni. Un tā arī ir mūsu valsts nodokļu politika, jo šīs fiskālās politikas dēļ budžetā nenokļūst visi paredzētie ieņēmumi. Tas ir valsts pārvaldes efektivitātes jautājums, un te jau vairs nevaram runāt tikai par biznesa klubiem.

Bet mēs jau konstatējām, ka šo valsts pārvaldi veido un uztur tieši šie klubi! Apburtais loks, patiešām.

Tieši tāpēc, manuprāt, viens no būtiskākajiem nākamajiem soļiem būs ar likumu noteikta valsts ierēdņu depolitizācija. Tā nevar būt, kā aizvien notiek šodien – tiklīdz varu iegūst kāda jauna partija, tā vispirms visur saliek tikai savus cilvēkus, pilnībā neņemot vērā profesionālo piemērotību. It kā jau tāds mēģinājums bija, izsludinot likumu par ierēdniecību, taču ar to faktiski panāca tikai to, ka šie ierēdņi kļuva neaizskarami. Taču viņi aizvien palika politiski angažēti. Un tas patiešām ir svarīgi, jo ierēdņu skaits mums ir ārkārtīgi un, manuprāt, nepamatoti liels.

Ir taču jau vairākkārt pārbaudīta ģeniāla izeja – līdz brīdim, kamēr viņu ieceļ, viņš ir aktīvs politiķis, tad uz brīdi aptur savu politisko darbību, bet vēlāk atkal tikpat elementāri to atjauno. Ciniskais formālisms, pret ko jebkāds likums būs bezspēcīgs.

Tad man vēlreiz jāatkārto – mēs vēl esam izgājuši salīdzinoši ļoti neilgu neatkarīgas valsts posmu, mums aizvien trūkst gan politiskās kultūras, gan vispārējās politiskās izglītotības. Tie piecpadsmit gadi patiešām tādas pupu mizas vien ir. Mums vēl smags ceļš ejams, visos virzienos...

Vairāk lasiet žurnāla “KABINETS” februāra numurā (Nr.30)

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form