Un tad vēl ir Vecmuiža – vieta, kas jau tuvāka senajai Dūjas muižai jeb Tobenhofai jeb īstajai Tūjai. Neviens jau skaidri nezina, kāds īsti sakars baronam ar latvju baložiem jeb dūjām. Neviens. Bet Vecmuižu šeit vērts pieminēt divu svarīgu iemeslu dēļ. Pirmkārt, Vecmuižā savulaik darbojies apkaimes slavenākais barona alus brūzis. Tas nopietni konkurējis ar citu brūzi, tā dēvēto ‘brankūzi’ – barona degvīna tecinātavu. Abas iestādes bijušas apkaimē ārkārtīgi iecienītas. Tagad Vecmuižā ir skola, klubs un mūslaiku pagastnams. Par šo vietu savulaik mazliet nicīgi izteicies pirmskara Latvietis Nr.1 Kārlis Ulmanis, šķiet, pat kādā preses izdevumā žēlodamies, ka caurbraucot viņš te nezin kāpēc apmētāts ar olām. Patiešām – kāpēc? Neviens vairs to skaidri nezina.
Lūk, un vispār šī vieta tagad dalās divās Tūjās – Augštūjā un Lejastūjā. Augštūja ir vairāk tā puse, kur Zaķi un Vecmuiža, kur barona bijušo īpašumu paliekas. Savukārt Lejastūja ir tā, ko vietējie iedzīvotāji tagad dēvē par Rīgas priekšpilsētu – to veido vairāk vai mazāk lepni, moderni vasaras namiņi, kas uzbūvēti pagarā līnijā cieši gar kāpām. Pārsvarā ar aizgrābjošu skatu uz jūru...
Ķieģeļi Maskavas Kremļa remontam
Iedomātajā otrajā līnijā, patālāk no Tūjas liedaga smiltīm, aizvien gozējas tradicionālākie objekti – savulaik slavenā Tūjas ķieģeļu cepļa jeb fabrikas pamestās ēkas un ap to saceltās, nesatricināmās padomjlaiku kantainbūves tradīcijās ieturētās strādnieku dzīvojamās mājas. Tās gan nav pamestas, tur aizvien dzīvo bijušie fabrikas strādnieki. Vēl tur ir arī divi pārtikas veikali. Divi! Agrāk bijis arī zivju pārstrādes uzņēmums, ko ļaudis dēvējuši par zivju punktu. Bet no Latvijas pirmās brīvvalsts laikos jau slavenās Tūjas ķieģeļu fabrikas godības šodien saglabājušies tikai daži lielizmēra dūmeņi. Par rosīgās dzīves ziedu laikiem vislabāk zina stāstīt savdabīgi aizkustinošs pensionāru pāris – Tamāra un Aleksejs Petrovi. Viņi abi dzimuši Pleskavas apgabalā , bet šodien ir teju vecākie tūjieši. Alekseju šurp atveda 1943. gadā , Tamāru 1946. gadā. Abi visu mūžu nostrādājuši Tūjas ķieģeļu fabrikā. Latviešu valodu saprot, bet no runāšanas tajā gan labprāt izvairās...
– Kad un kā sākāt strādāt Tūjas ķieģeļu fabrikā?
Aleksejs: – Mani šurp atveda trīspadsmit gadu vecumā, 1943. gadā. Kopā ar visu ģimeni, kurā bez manis vēl bija seši bērni. Es biju vecākais. Tagad viņi visi arī dzīvo Latvijā – Limbažos, Jēkabpilī.
Tamāra: – Es esmu divus gadus vecāka, bet man sanāca lielāka ceļošana. Mūs vadāja gan šurp, gan turp. Mūsu ģimeni sākumā aizveda līdz pat Vācijai, bet tad pamazām veda atpakaļ. Atgriežoties Pleskavas apkaimē, redzējām, ka viss tur pilnībā izpostīts. Pilnībā viss! Vairāk par gadu dzīvojām zemnīcā – zemē izraktā bedrē, kas nebija lielāka par mūsu tagadējo virtuvīti. Dienu pēc dienas, seši cilvēki, gan lieli gan mazi... Nu drausmīgi, ko lai citu saku... Daži no manas ģimenes gan strādāja vietējās kūdras raktuvēs, taču kopumā nebija ne sakarīga darba, ne iztikšanas. Bet tad kādu dienu atnāca tāds Beļavskis, sāka vervēt darbam Latvijā, un tad nu mēs visi ar prieku piekritām. Mani šurp atveda 1946. gadā, man tad bija astoņpadsmit gadu.
– Ko īsti nozīmē tas, ko jūs abi sakāt, ka jūs “vadāja”, ka jūs “atveda”?
Tamāra: – Nu kā vadāja? Kā jau kara laikā – iedzīvotājus dzenāja gluži kā lopu baru. Nebija jau nekādas izvēles. Veda un dzina gan vācieši, gan mūsējie, krievi. Pleskavā viss bija nopostīts līdz ar zemi, viss. Vācieši bija nopostījuši...
– Vai šeit uzreiz viss bija labāks?
Tamāra: – Šeit uzreiz visiem bija darbs ķieģeļu fabrikā. Tā bija darbojusies arī kara laikā, kad te nodarbināja vācu karagūstekņus. Bija palikušas arī gūstekņiem celtās koka barakas, un tagad tajās izmitināja mūs. Gūstekņi gan bija gulējuši vienā lielā kopējā telpā, bet mūsu vajadzībām no dēļiem sataisīja starpsienas un tādējādi izveidojās tādi savdabīgi atsevišķi dzīvoklīši jeb istabiņas.
– Vai bija gana ērti?
Tamāra: – Barakās mēs kopumā nodzīvojām septiņpadsmit gadus. Ērtību ziņā diezin kas jau nebija, lai gan nesalīdzināmi labāk par zemnīcu. Barakas jau paši gūstekņi vien bija cēluši, tāpēc drīz tās sāka jukt laukā. Ziemā pa šķirbām istabiņā putināja iekšā sniegu. Bet rudeņos ārā pat bija saliktas koka laipas, gluži kā tādā Krievijas guberņas sādžā, lai pa staigno zemi varētu vispār paiet.
– Kā tikāt pie šī, arī šodien gana ērtā un gaišā divistabu dzīvokļa?
Tamāra: – Tas notika 1963. gadā, kad toreizējo fabrikas direktoru Jevstratovu pārcēla darbā uz Codes fabriku. Iepriekš šis bija viņa dzīvoklis, tas atbrīvojās, un tā nu sanāca, ka to piedāvāja mums. Tagad esam to privatizējuši. Jāmaksā tikai par elektrību, ūdeni. Apkure pašiem sava. Pensijas, protams, nav lielas, bet iztikšanai pilnībā pietiek.
– Laikam jau bijāt labākie strādātāji, kā tolaik teica – pirmrindnieki, ja tikāt pie salīdzinoši tik glauna dzīvokļa?
Aleksejs: – Darbs bija, kā lai to tagad pasaka... ļoti smags. Strādājām divās maiņās. Pirmā maiņa sāka pulksten piecos no rīta, savukārt otrā maiņa beidza desmitos vakarā.
Tamāra: – Piecos no rīta visus modināja ellišķīgi skaļa sirēna. Vēl tagad, kādreiz dzirdot skanam sirēnu, liekas, ka tūlīt jāceļas augšā un jāiet uz fabriku...
Aleksejs: – Bija arī nakts maiņa, bet tajā strādāja tikai apdedzināšanas cehs. Pareizāk sakot, tur strādāja visu diennakti.
– Ko ražojāt? Vai tikai ķieģeļus?
Aleksejs: – Galvenokārt jau ķieģeļus. Bet Tūjas māls bija tik labs, ka varēja taisīt arī dažādus traukus, flīzītes, kārniņus, meliorācijas caurules. Un ķieģeļi sanāca tik labi, ka reiz tos speciāli sūtīja uz Maskavu, lai izmantotu kara laikā mazliet cietušā Maskavas Kremļa remontēšanai. Tā bija, jā! Iekrāva kuģos un uz Maskavu prom.
– Vai saražojāt tik daudz, ka bija pat ko krāmēt kuģos?
Tamāra: – Kā tad! Pati esmu lādējusi ķieģeļus baržās Tūjas ostā. Es jau nezinu, uz kurieni tos tālāk veda. Laikam vispirms uz Rīgu, tad vēlāk uz Krieviju.
Aleksejs: – No fabrikas līdz ostai bija ierīkots šaursliežu dzelzceļš, pa to vagoniņos pieveda ķieģeļus. Ostā pietauvojās lielās baržas, kurās iekrāmējām 30-40 tūkstošus ķieģeļu, kādreiz pat 70 tūkstošus. Tad ar buksētājkuģi to baržu pa jūru vilka uz Rīgu. Bet osta vispār nedarbojās ilgi, apmēram līdz 1953. gadam. Tad tā pamazām sabruka. Sevišķi pēc 1969. gada lielās vētras te nekas nepalika pāri.
Tamāra: – Mēs jau ne par ko nesūdzamies, bet, ja uz visu paraugās šodienas acīm, tad tie darba apstākļi bieži vien tomēr bija tādi... nelāgi. Sodrēji un putekļi lidinājās gaisā tā, ka reizēm bija grūti cauri tiem kaut ko saskatīt. Atkarībā no tā, ko izmantoja par kurināmo. Bet nekāds labais jau tas nebija, tas arī skaidrs. Tāds degakmens, ja nemaldos... Faktiski jau visi, kuri tajā fabrikā strādājuši, vēlāk kļuvuši par invalīdiem. Es arī. Jau kopš 1982. gada esmu redzes invalīde. Pa slimnīcām vien esmu nodzīvojusies.
Aleksejs: – Es gan neesmu invalīds. Es nemaz negribu būt invalīds! Bet tiem cilvēkiem ilgi te negribēja piešķirt to invaliditāti. Ilgi, ilgi negribēja. Bija, piemēram, tā, ka cilvēks jau tiktāl novārdzis, ka vairs nespēj kājās nostāvēt. Un tad viņam vismaz atļāva savā darba vietā sēdēt. Lai tikai strādā, jā.
– Cik cilvēku vispār strādāja fabrikā?
Aleksejs: – Kopā sanāks aptuveni 70 strādnieku, ja saskaita pa abām maiņām un no apdedzināšanas ceha.
– Kas viņi bija? No kurienes?
Tamāra: – Galvenokārt jau tādi, kādi bijām mēs – iebraucēji. Bija tikai daži vietējie.
Aleksejs: – Vietējie labprātāk strādāja Tūjas zivju pārstrādes uzņēmumā.
– Vai tagad nav maliet skumji, noraugoties uz tukšajām, pamestajām fabrikas ēkām?
Aleksejs: – Skumji ir tas, ka viss tik drausmīgi ātri iznīka. Fabrika darbojās līdz 1991. gadam, bet tad tikai varēja vērot, ka pamazām izved laukā visu aparatūru.
– Kas veda?
Aleksejs: – Jaunie īpašnieki... Atceros, kad te ierados un sāku strādāt, fabrikā visur bija pirmskara Krupa agregāti. Tie tur lieliski darbojās līdz pat 60-to gadu vidum, kad notika fabrikas rekonstrukcija. Tad Krupu nomainīja ar pašu saražotiem agregātiem, bet mēs, strādnieki, labi redzējām, ka tie vairs nav tik labi. Krupa aparāti mālu samala kā sviestu, bet ķieģelis vēlāk skanēja gluži kā porcelāna trauks, kad tam piesit knipi. Pēc rekonstrukcijas vairs tāda kvalitātes nebija.
– Jūs teicāt, ka Tūjas māls arī esot bijis gana augstas kvalitātes.
Aleksejs: – Ļoti augsta kvalitāte. Un vēl tagad ir. Mālu ņēma no karjeriem tieši blakus fabrikai. Vajadzēja tikai notraust zemes virskārtu aptuveni viena metra dziļumā un uzreiz atsedzās augstākās kvalitātes māla slānis. Izpētīts, ka tāds tas ir līdz 18 metru dziļumam. Arī dziļāk vēl ir liels māla slānis, bet tur tas vairs nav tik kvalitatīvs, jau sākas dažādi piemaisījumi – smiltis, oļi, tamlīdzīgi.
– Un cik tad līdz šai dienai norakts no šī augstvērtīgā māla slāņa?
Aleksejs: – Aptuveni 6-8 metru dziļumā, manuprāt, ne vairāk. Bet tādas labā māla iegulas jau ir ne tikai fabrikai blakus esošajos karjeros. Tādas te ir visviet apkārt Tūjai. Sevišķi lieli krājumi esot Zaķu pusē.
– Vai tad jaunie saimnieki jeb īpašnieki par to itin nemaz nedomā?
Tamāra: – Vai tad mēs zinām, ko viņi domā? Raugi, bijušā jeb pirmskara fabrikas īpašnieka meita tā kā privatizējusi, atguvusi senču īpašumus, bet mēs jau nezinām, kādi viņai plāni...
Aleksejs: – Atceros, vēl tādu faktu. Padomju laikā Rīgā, ministrijā strādāja arī bijušā īpašnieka dēls, tāds Mārtiņš Kalniņš. Un viņš bieži brauca uz šejieni. Bija tāds kā galvenā inženiera pienākumu pildītājs jeb kurators, kaut kas tāds. Jā, interesanti gan, ko viņi tagad domā... Bet laikam jau nekas vairāk nav ne atjaunojams, ne atsākams. Varēja jau vismaz galvenās jaudas saglabāt. Agrāk mums fabrikā bija pašiem savi tvaika katli, divi gabali, katram180 zirgspēku, kas savukārt apkalpoja divus ģeneratorus – viens ar 150, otrs 75 kilovatu jaudu. Ar tiem tad varēja ne tikai augu diennakti darbināt fabriku, bet vēl arī apsildīt visu ciematu...
******************
Mazliet paturpinot par ķieģeļiem un mālu, jāpiebilst, ka Tūjas apkaimē patiešām vēl ir daudz neapgūtu māla iegulu. To savulaik ātri sapratuši arī atgūstamo zemju mantinieki. Iespējams, katrs cerējis vēlāk tik vērtīgas zemes par vislabāko cenu pārdot. Iespējams. Taču pagaidām nekas neesot sanācis. Vai nu par daudz labu to cenu saskrūvējuši, vai arī skaudrā mūsdienu pasaules kārtība pati visu salikusi pa vietām. Tā pasaules kārtība, kas tagad no Latvijas ne tikai grib piedzīt soda miljonus par “liekā” cukura daudzumu, bet acīmredzot arī itin nemaz nav ieinteresēta, lai kaut kādi latvieši vēl maisītos pa kājām arī ar saviem augstvērtīgā māla ķieģeļiem. Patiešām, pašiem taču savējos nav kur likt, vai ne!
Un tieši tāpat nebūtībā aizgājusi vēl kāda savulaik slavena, ienesīga Tūjas nozare. Tā, ko var dēvēt pa zivju pārstrādi. Jau pēdējos gados pirms kara šeit esot attīstījusies latviešu zvejnieku kooperācija, bet pēc kara viss uzplaucis jau itin varenos mērogos. Te bijis tāds zvejnieku kolhozs “Brīvā kaija”, kas vēlākos gados pievienots citam lielam formējumam, un tad tūjēnieši skumji vīpsnājuši, sak, re, kā pirmais Latvijas zvejnieku kolhozs “Brīvā kaija” noslīka “Brīvajā vilnī”. Tas jaunais veidojums tad valdījis itin lielā teritorijā – no Skultes līdz pat igauņu robežai. Tā tas bijis līdz nu jau teju vai par “bēdīgi slaveno” dēvējamam 1991. gadam, kad daudzviet Latvijā gluži uz līdzenas vietas iznīka veiksmīgas vietējās ražotnes. Tās nu ir tās mūsu pastalas brīvajai staigāšanai pa pārprodukcijas pārpildīto Eiropu...
Kā bijis, kā ne, bet uzņēmums iedēvēts par zivju punktu. Raugi, to piekrastes zvejnieku savairojies tik daudz, ka Tūjas ostā vairs nespējuši ar visu tikt galā. Gluži objektīvi nobriedusi nepieciešamība pēc uzglabāšanas un pārstrādes. Un tā secīgā kārtībā radās – vispirms ledus pagrabs, tad sālītava, kam jau sekojusi saldētava, sāls noliktava un vēlāk arī žāvētava, kantora ēkas, laivu darbnīca un viss pārējais. Līdz 1956. gadam galvenā bijusi reņģu nozveja un sālīšana. Protams, zvejotas arī citas zivis, bet tās, iedēvētas par delikatesēm, skaitījušās tādas mazliet slepenas. Paši vietējie nemaz nav drīkstējuši tās sev paturēt. Piemēram, gadījies, ka trijos murdos salīduši zuši 500-700 kilogramu kopsvarā. Bet tos nemaz nav krastā veduši, uzreiz pa taisno Rīgas kungiem prom.
Pēc 1956. gadā šis un tas mainījies, Tūjas zivju punkts ieguvis plašāku elpu. Tad apstrādātas arī citas zivis – butes, luči, tie paši zuši, arī mencas un laši. Turklāt 50-to gadu beigās Tūjas zvejnieku kolhozam jau bijuši pašam savi divi tāljūru kuģi, kas ar lomiem nodrošinājuši zivju punkta darbu arī ziemā.
Interesanti, ka visa zivju punkta jeb faktiski tomēr fabrikas saimniecība bija izkārtota kāpās, liedagā, tieši jūras krastā. Lai ērtāk pa taisno no ostas mola visu uzreiz nogādāt pie vietas. Tā nu varam labi iedomāties to laiku sevišķo rosību Tūjas ostā, kur no kuģiem krāva laukā zivju lomus, bet iekšā krāmēja ķieģeļus. Branga rosība, patiešām! Bet – tas viss tieši liedagā, kur tagad uz sagruvušo ēku pamatiem uzcelta par danču placi dēvētā autostāvvieta. Un nebija toreiz nekādu “zaļo”, kas protestētu, un – izrādās! – nebija arī nekāda kaitējuma videi. Bez kanalizācijas, bez attīrīšanas iekārtām – visu pa taisno atdeva atpakaļ jūrai. Vēlākos gados gan kaut ko centušies, taču zinātāji atceras, ka apkārtnē jau esot dikti smirdējis, bet tas vienalga esot bijis labāk par to draņķi, ko jūrā gāzusi iekšā ķieģeļu fabrika. Tikai tagad, Eiropas naudas skaitot un gaidot, atsākušās runas par iespēju vismaz atjaunot attīrīšanas iekārtu sistēmu. Varbūt pat ierīkot kanalizāciju. Ko tas nozīmē? Tikai to, ka arī tagad viss no Tūjas patiesībā pa tiešo aiziet tieši jūriņā. Viss, ko nu varam iedomāties...
Sālītās reņģes teju visai Krievijai
Mārtiņš Andersons strādājis zivju pārstrādes uzņēmumā kopš tā pirmsākumiem. Vēlāk gan esot “laidies prom no tāda kolhoza, kur neko nevar nopelnīt”. Tagad viņš Tūjā ir viens no retajiem, kurš zina daudz stāstīt par bijušo...
– ... Un vēl jau visā piekrastē, arī tieši kāpās, katram kārtīgam zvejniekam bija pašam sava mazā saimniecība – būda, kurai pat elektrība bija pievilkta. Tur viņiem bija laivas, viss kas cits. Un laivas starp citu arī Tūjā taisīja. To šķūni uzcēla 1952. gadā, un tas, ziniet, bija 62 metrus garš.
– Kādas laivas tad taisīja?
– Parastās zvejnieku laivas piekrastes zvejai, no plānajiem dēļiem, piemērotas līdz 20 zirgspēku motoriem. Bija jau vīriem arī lielākas laivas, bet tās taisīja Mangaļos, ne šeit... Citos ciemos jau arī bija labi laivu taisītāji, bet Tūjā galvenais bija tāds Bērziņu Hermanis. Daudz, ļoti daudz laivu uzbūvējis.
– Vai pats arī gājāt zvejā?
– Nē, es ņēmos tikai pa zivju punktu. Mans brālis gan brauca jūrā, arī uz tiem lielajiem, tāljūras kuģiem. Atceros, pirmie reisi tolaik ilga 8 mēnešus gadā! Tad uzreiz uz klāja tās Atlantijas siļķes sasālīja mucās un vēlāk Rīgā vai Skultē izkrāva. Bet ar Tūjā sasālīto Baltijas reņģu mucām ilgus gadus lieliski pārtika teju visa Padomju Savienības ziemeļdaļa. Tā tur viņiem bijusi galvenā un vienīgā pārtika. Tas bija 50-os gados
– Laikam jau jūs personīgi pazināt teju visus Tūjas zvejniekus? Cik tādu te bija, ar visām laivām?...
Izrādās, tas tāds bezgala sarežģīts jautājums. Sēžot pie galda kopā ar Rūtu Kalniņu – mūsu laipno gidi un cilvēku sarunātāju, tostarp arī vietējā veikala pārdevēju – Mārtiņš cenšas skaitīt. Ilgi iet. Liec pirkstus vienu pēc otra, sauc dzimtu uzvārdus – Urdziņš, Ķepiņš, Jankovičs, Gulbis, Krastiņš, Oliņš, Sakne, Martinsons, Šmits, Vītols, Grantiņš, Rumka, Berkāns, Klimpans... Tikai sauc un sauc. Nav tik daudz pirkstu divu cilvēku abām rokām, lai visus saskaitītu. Bijušais brigadieris Pēteris Krauze nesen esot grāmatā apkopojis elegantu pārskatu par visām Duntes novada zvejnieku dzimtām, tur esot arī par tūjēniešiem. Ja dikti interesē, vajagot sadabūt to un palasīt. Limitēts izdevums, ļoti nelielā tirāžā...
– ... Zvejnieku bija daudz. Tagad jau visi apmiruši. Bet krastā, kur es darbojos, vasarā arī strādāja vismaz 40 cilvēku. Kad sāka nākt siļķes, strādājām arī ziemā. Interesanti, ka visā kolektīvā bijām tikai 8 vīrieša gabali, visas pārējās, kā saka, dažāda “kalibra” sievietes. Un nebija jau tā, ka tikai mēs, vīrieši, darījām tos vissmagākos darbus.
– Dzirdēju, ka zivju punkts, pretstatā ķieģeļu fabrikai, bijis tāds izteikts latviešu uzņēmums...
– Jā gan. Un tas pat bija ļoti speciāli. Mums tad bija tādi priekšnieki, kuri svešos nemaz neņēma darbā. Piemēram, priekšnieks Fricis Brakšs ļoti stingri uz to skatījās... Nē, viena krieviete tomēr bija gan. Jā, atceros – viņu sauca Gaļina Babrikina. Viņu aiz līdzcietības tomēr pieņēma darbā, jo citur nevarēja iekārtoties. Es pēc dienesta padomju armijā vienīgais pratu krievu valodu, tāpēc spēju ar viņu vismaz sarunāties. Viņa bija atkūlusies no Šujas. Tā tāda pilsēta netālu no Maskavas. Pati bija atbraukusi, faktiski – atbēgusi. Nezinu, ko viņa bija vai nebija sastrādājusi, bet vajadzējis ar bērnu mukt no vīra, kurš solījies nosist.
– Kā vispār sadzīvojāt ar faktiski veselu ieceļotāju koloniju turpat līdzās?
– Kaut kā jau sadzīvojām... Raugi, kāds tas krievs bija. Ja viņš gadā 3 mēnešus pastrādāja, tad jau skaitījās labi. Un patiešām – tajos 3 mēnešos varēja savākt pāris pūrus labības, mazliet naudiņas, un ar to pilnībā pietika, lai pārējā laikā neko nedarītu un badā arī nemirtu. Bet tas bija pašā sākumā, tūlīt pēc kara. Vēlāk jau gāja strādāt kolhozā, lai gan tur jau arī ne vella nemaksāja... Kopumā jau viņus te labi uzņēma. Savulaik gan maizīti iedeva, gan pajumti deva. Kamēr paši kaut kā un kaut kur iekārtojās.
******************
Šķiet, tas ir Tūjas liktenis – allaž pie sevis uzņemt atbraucējus no citām vietām. Un tiem nemaz nav jābūt nācējiem no tālām zemēm. Vietējo par Rīgas priekšpilsētu iedēvētajā Lejastūjā, kur saceltas tās lepnās vasaras mājas, patiesībā jau arī dzīvo ienācēji, lai arī vismaz latviešu mēli prot. Ar viņiem arī jāsadzīvo. Un nemaz jau tik traki neesot, tā apgalvo Rūta Kalniņa, veikala “Vērdiņš” pārdevēja, 5 brašu tūjēniešu māte. Un tas patiešām ir ievērības cienīgs fakts, ka vienā tādā salīdzinoši nelielā Latvijas vietā mierīgi viens otram līdzās darbojas divi veikali...
– Sadzīvojam itin labi. Sākumā jau tāda neliela rīve bija, bet tas ātri pārgāja, jo bija redzams, ka abi veikali var strādāt ar peļņu. Salīdzinoši neliela jau tā ir, bet tomēr – ir. Arī ziemā ejam ar plusa zīmi, bet vasarā jau klājas vēl labāk. Vasarā pat pusotru mēnesi strādājam pilnībā bez brīvdienām. Tā kā pārdevējiem mūsu veikalā algu maksā atbilstoši tam, cik liels bijis apgrozījums, tad mums tas pat ir izdevīgi.
– Vai vasarnieki-atpūtnieki tie galvenie pircēji?
– Jā, arī viņi. Vasarā taču brauc arī tādi, kuriem šeit nekas nepieder, vienkārši pagulēt jūras malā. Mums ir 4 autostāvvietas, un bieži vien visas ir pārpildītas. Ziemā gan nāk tikai vietējie iedzīvotāji un celtnieki, kuri strādā lepno namu būvēs. Un tas, ka mums ir divi veiklai, pat savā ziņā ir labi. Daudz ir tādu, kuri nāk un meklē, kur lētāk, salīdzina.
– Kur tad ir lētāk – jums vai konkurentiem?
– Es nemaz nezinu, neesmu pētījusi viņu cenas... Piemēram, mēs dodam arī uz parāda. Laikam jau otrs veikals arī tā dara. Un tad dažreiz veidojas tāda situācija, ka kāds sataisījis parādus vienā veikalā, tad sāk nākt tikai uz otru un taisa parādus atkal tur. Bet tas jau ir gluži normāli, vēlāk par visu atkal norēķinās, atkal viss ir kārtībā, toties cilvēks paspējis labāk iepazīt katra veikala piedāvājumu. Mums gan ir viena neliela priekšrocība. Veikals, kurā es strādāju, pieder manam krustdēlam, un viņam Straupē ir arī sava konditoreja. Ziemā divas reizes, bet vasarā trīs reizes nedēļā pie mums var pasūtīt tortes un citus konditorejas izstrādājumus.
– Var nojaust, ka jums pret lejastūjiešiem un tāpatvien atbraucējiem gluži siltas jūtas...
– Nav jau žēl, lai tikai brauc. Slikti ir tas, ka aiz viņiem vienmēr paliek daudz drazas. Man pašai ir māja jūras pusē, un, ziniet, vasarā divas reizes dienā jāiet visu apkārt mājai satīrīt – vienu reizi vēlu vakarā, otru reizi agri no rīta.
– Kā tad tas tā sanāk – vakarā novācat, bet agri no rīta jau atkal?
– Jā, jo vasarā bieži vien tieši naktīs notiek tās lielākās izklaides!
Lūk, kāda tā Tobenhofas jeb Dūjas jeb Tūjas muiža ir šodien. Katrā ziņā garlaicīgi te nekad nav bijis...
******************
Lai jau tā papilnam pavaidētu par aizejošo pasaules godību, nobeigumā atkal jāatgriežas pie baroniem. Tūjas pusē, kā atceramies, bija tāds barons Mengdens, kuram bija tas diloņslimais dēls. Bet viņam bijusi arī gana veselīga meita, un viņa tomēr izrādījusies maķenīt slavenāka kādreizējās varenības izzušanas dzīvā apliecinātāja.
Raugi, barona Mengdena meitu jaunībā iekārojis kāds Austrijas armijas virsnieks, uzvārdā Beize. Beigās apprecējis arī, turklāt pārcēlies uz dzīvošanu tagadējās Tūjas teritorijā, barona muižā Tobenhofā. Taču tā izveidojās, ka nekāda ilgā dzīvošana viņam ne Tūjā, ne vispār šajā pasaulē vairs nav sanākusi. Izrādās, tas Beize bijis ļoti negants, itin nemaz nav cienījis vienkāršos cilvēkus, latviešus kā tādus. Lai nu tagad paliek neatklāti tie viņa briesmu darbi, kas gan laikam patiešām bijuši briesmīgi, jo bijušais Austrijas armijas virsnieks Beize bijis pirmais, ko Latvijas atbrīvošanas cīņu laikā 1918. gadā latvieši šajā pusē pielikuši pie sienas. Knaukš – un gatavs. Bet no kopdzīves ar barona meitu viņam bijis dēls Burhards Beize, kurš savukārt laidis pasaulē barona mazmazbērnus – Mārīti un Daini, kuri šodien turpat apkaimē vien mītot. Mārīte, piemēram, akurāt tā pašā nama augšstāvā, kur apakšā veikalā saimnieko Rūta Kalniņa.
Bet pati barona meita Tūjā dzīvojusi līdz pat 50-to gadu beigām. Vēl tagad daudzi atceras ne gluži izcilo skatu pēckara gados: raugi, barona meita sēž kārna zirdziņa vilkta pajūga priekšā, bet pats pajūgs faktiski ir tikai viena 200 litru ietilpīga muca. Un tajā mucā degviela, ko darba kārtībā barona meita regulāri piepildījusi Viļķenes MTS un tad vedusi Tūjas mehanizatoriem. Ne jau izsmieklam par to tagad minēts, nē – nekādā gadījumā, bet skaudri skumjā fakta konstatācijai par tās pasaules godības straujajām pārmaiņām. Tā gan.
Vairāk lasiet žurnāla “Kabinets” marta numurā (N.31)
