Arnis Vērzemnieks: Pensiju mantošana – civilizēta un nepieciešama prakse arī Latvijā
Foto: LETA

Sabiedriskajā dienaskārtībā aizvien vairāk ienāk pensiju jautājumi. Dažs teiks, ka tam ir cieša saistība ar vēlēšanu tuvumu. Iespējams, taču ikdienā, palīdzot Rīgas aktīvo senioru aliansei "RASA" un tiekoties ar mūsu sirmgalvjiem, es redzu, ka šī netaisnība – liela daļa Latvijas pensionāru saņem kritiski mazu pensiju – ir jārisina. Strādājot pie iniciatīvas "Pensija bez nodokļa", esmu izpētījis, ka priekšlikumus, kas paredz pensiju palielināšanu, ir tuvredzīgi vērtēt vien kā budžeta līdzekļus tērējošu piedāvājumu. Pirmkārt, mūsu vecāki ir pelnījuši cienīgas vecumdienas, un, otrkārt, tieši pensionāri visātrāk arī pensiju tērē, pērkot pārtiku, maksājot par zālēm, iepriecinot mazbērnus, un valsts šos līdzekļus saņems atpakaļ.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Šobrīd dažādos attālumos no Saeimas tribīnes atrodas vairāki priekšlikumi, kas paredz iespēju pensionāriem mantot daļu mirušā laulātā pensijas. Viens no šiem priekšlikumiem Saeimā jau noraidīts. Vēl priekšā iedzīvotāju iniciatīva par 2. līmeņa pensijas mantošanu, un vienlaikus arī Saeimas Sociālo un darba lietu komisija vienojusies izstrādāt savus priekšlikumus problēmas risināšanai. Pagaidām gan nav skaidrs, kad plānota jautājuma tālāka virzība.

Gribētos cerēt, ka tas nenoslīgs bailēs no tiem, kas visur grib atmaskot populistus, jo jautājums par pensiju mantošanu nav jāuzskata par kaut ko ārkārtēju. Eiropas Savienībā ir tikai divas valstis, kas nav paredzējušas nekādas iespējas saņemt daļu pensijas pēc otra laulātā nāves. Šīs valstis ir Bulgārija un Latvija.

Kāpēc priekšlikums par pensiju mantošanu ir atbalstāms?

Pirmkārt, ir skaidrs, ka diviem pensionāriem ir vienkāršāk nomaksāt visus maksājumus un saglabāt savu ierasto ritmu. Otra laulātā zaudējums ir liels pārbaudījums ne vien emocionāli, bet arī materiāli. Ir nepieciešams laiks, lai pārorientētos uz citu dzīves modeli. Vēl arī jāpiebilst, ka mantojuma lietu sakārtošanai nepieciešami vismaz seši mēneši. Ja nu dzīvoklis, kurā ģimene dzīvo, ir uz mirušā vārda? Ja nu uzkrājumi, ko pāris veidojis, ir mirušā bankas kontā?

Tad ir nepieciešams pietiekami ilgs laiks, lai varētu rīkoties gan ar mantoto īpašumu, gan līdzekļiem laulātā bankas kontā. Toties komunālie maksājumi un nepieciešamība pēc pārtikas un zālēm iesaldēta netiek. Arī tad, ja laulāto īpašumā nav uzkrājumu vai nekustamā īpašuma, ir nepieciešams laiks, lai pielāgotos jaunajai situācijai – atrastu varbūt mazāku un lētāku mitekli vai pārceltos pie radiniekiem. Tieši tāpēc Eiropā otru pārdzīvojušajam laulātajam ir tiesības uz daļu no mirušā pensijas, lai nebūtu jāizjūt ļoti strauja dzīves līmeņa pasliktināšanās.

Protams, prakses ir dažādas. Ir valstis, kur šāda mantotā pensija tiek maksāta gadu 50% apmērā no laulātā pensijas. Dānijā, piemēram, atraitnim trīs mēnešus maksā pabalstu un pēcāk valsts pensiju pārrēķina kā vientuļā pensionāra pensiju. Austrijā tiek piešķirta piemaksa, ja atraitņa pensija ir mazāka par 1812,34 eiro, toties Vācijā un Beļģijā atraitnis saņem 80 procentus no mirušā laulātā pensijas. Kā redzams, pieejas ir dažādas, taču kopumā pensiju mantošana ir ikdienišķa prakse Eiropā.

Otrkārt, vīrs un sieva parasti savu ģimenes budžetu veido kopīgi. Ja vien nav noslēgti īpaši līgumi, laulības laikā uzkrātais ir uzskatāms par abu īpašumu. Par tādu var arī uzskatīt laulāto veiktās sociālās iemaksas. Galu galā šobrīd ir gana plašas iespējas arī izvēlēties, vai būt sociālā nodokļa maksātājam vai atalgojumu saņemt citos legālos veidos (mikrouzņēmums, pašnodarbinātais, ieņēmumi no uzņēmējdarbības peļņas utt.). Un otrajā gadījumā ietaupīto naudu ieguldīt, piemēram, ģimenes īpašumā. Viens no iemesliem, kāpēc joprojām mēs esam nabadzīga sabiedrība, ir tas, ka esam dzīvojuši režīmā, kur nav cieņas pret ģimenes īpašumu un iespējas uzkrāto nodot no paaudzes paaudzē, tā veidojot stabilu vidusslāni.

Jāņem arī vērā – kamēr viens laulātais, parasti vīrietis, ir varējis strādāt un veikt sociālās iemaksas, sieviete bieži ir bijusi mājās ar bērniem. Šīs sievietes laulātā nāves gadījumā ir visneapskaužamākajā situācijā. LR Centrālās statistikas pārvaldes dati liecina, ka Latvijā pēc dzimuma un vecuma vislielākajam nabadzības riskam ir pakļautas tieši sievietes pēc 65 gadiem. Vislielākajam nabadzības riskam pēc mājsaimniecības tipa pakļautas tieši viena cilvēka mājsaimniecības.

Latvijas gadījumā vissaprātīgākais risinājums būtu izmaksāt pabalstu 50% apmērā no mirušā laulātā pensijas viena gada garumā. Citi varianti, kad mantoto pensiju izmaksātu lielākā apmērā vai visu mūžu, šobrīd varētu būt pārlieku dārgs risinājums un ievestu pārāk garās diskusijās, kas šo ideju apraktu uz ilgāku laiku. Galvenais, ar kaut ko ir jāsāk! Lai gan, nenoliedzami, pensijas mantošanas iespēja būtu arī laba motivācija maksāt nodokļus. Pieļauju, ka diskusiju rezultātā varētu izkristalizēties arī citi priekšlikumi, tomēr būtiskākais būtu vispār šo problēmu sākt risināt.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form