Pašam kā kredīta īpašniekam vienā no Latvijas lielākajām bankām, dabiski, ir interese pasekot, kādas iespējas un uz kādiem noteikumiem ir ņemt kredītus patlaban. Savulaik ar sievu kredītā pirkām privātmāju, tad vēl nedaudz vajadzēja steidzamiem remontiem, tad gāzes ievilkšanai. Arī sīkus patēriņa kredītus formēt ir nācies ne reizi vien – te pagalam mobilais, te jānopērk kādi materiāli neplānotam remontam, te jauns ledusskapis vajadzīgs... Nauda aiziet kredīta atmaksai, mājas atjaunošanai, liekas praktiski nav. Dzīves proza, vārdu sakot.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Laikā, kad es ņēmu kredītu, banku reklāmas bija klusas un izturētas, varbūt pat neuzkrītošas. Patlaban to reklāmas pēc skaļuma un stila jau sāk līdzināties veļas pulveru un šampūnu reklāmām, trūkst tikai – ņem divus kredītus un trešais par velti.

Reklāmās tiek solīti ārkārtīgi lēti kredīti “no x procentiem.” Ne man pašam agrāk, ne maniem paziņām, kuri pēdējā laikā cierējuši uz kredītiem, nekad nav izdevies saņemt kredītprocentus “no.” Neskatoties uz to, ka pretendentam prestiža darbavieta, labi un regulāri ienākumi, droša ķīla, laba kredītvēsture tajā pašā bankā, spoža pagātne un saulaina nākotne, nu, nekādi cilvēkiem nesanāk dabūt solīto, turklāt pat par sākotnējā konkrētā piedāvājuma samazinājumu vēl jāpacīnās. Labākas izredzes esot, ja no bankas pazīstams kāds vismaz vidēja posma darbinieks, kurš nokonsultē par izdevīgākiem nosacījumiem un triviāli “aizliek vārdu.” Interesanti, kurš tad īsti saņem šo mītisko “no”?!

Ņemot vērā to visu, no lietotāja pozīcijām smīnu izsauc vadošu banku pēdējā laikā vai visos medijos publiski un uzkrītoši aktīvi paustās liekulīgās bažas par ļautiņu neapdomīgo naudas aizņemšanos (protams, ne par to, kas ņemta viņu bankās) - un sevišķi nesavtīgie padomi, kam tad labāk palikt parādā. Latvijas bankas, kuras iepriekš tikai smīkņājušās par solīdiem un mazāk solīdiem, un pavisam nesolīdiem aizdevumu sniedzējiem, tagad (kad perspektīvā tirgus segmentā darbojas spēcīgi konkurenti) pēkšņi ārkārtīgi satraukušās un dalās ar savu sāpi masu medijos. Sak, ka tik ne-banku kreditēšanas kompāniju viegli pieejamie mazie kredīti nesajauks galvu lētticīgajiem pilsoņiem un neievedīs viņus bankrotā. Jo, lūk, bankas jau ir tās, kas visiem naudu nedod un tik pamatīgi sijā un izvērtē. Tiek pārmests, ka mazo kredītu procenti, lūk, esot ārkārtīgi lieli. Ha, ha... Tas ir interesanti, jo arī pašas bankas sniedz līdzīgus aizdevumus pavisam ne uz zemiem procentiem. Var jau arī saprast – arī ar mazu aizdevumu administrēšanu ir jāķēpājas, un risks, saprotams, lielāks. Smieklīgi izklausās banku aicinājumi rūpīgi izvērtēt, vai nabaga aizņēmējam būs pa spēkam atdot lielos procentus. Bet, ja pats kredīts mūsdienām ir salīdzinoši mazs, arī lielie procenti neveido tik lielu summu. Salīdziniet 500 Ls kredītu ar gada termiņu un lieliem procentiem ar daudzdesmittūkstošu kredītu uz 15 gadiem ar mazākiem procentiem. Kurā gadījumā risks neatdot (ja nu kas notiek, tfu, tfu, tfu) ir augstāks?

Kopš laika, kad paņēmu kredītu 1999.gadā, ir mainījies tirgus, samazinājušās procentu likmes, bankām pieejami lētāki finansu resursi no jaunajām mātes kompānijām, sevišķi Ziemeļvalstīs. Bet bankas pavisam nav atsaucīgas, lai saviem ilglaicīgajiem klientiem pazeminātu procentu likmi. Nejaušas sagadīšanās pēc šajā gadījumā darbojas cita vērtību sistēma, un bankas neattiecina rūpes par patērētāja labklājību un zemiem procentiem uz saviem klientiem.

Skan aicinājumi sakārtot mazo patēriņa kredītu tirgu. Personiski man vārds “sakārtot” izraisa aizdomas. Sakārtošana ir visai subjektīvs jēdziens, un parasti tas tiek interpretēts kārtotāju interesēs. Tā, piemēram, mums ir ļoti sakārtots telekomunikāciju tirgus. Līdz ar to, arī cenas gan fiksētajiem, gan mobilajiem sakariem ir kārtīgas. Iesaku salīdzināt ar tuvākām un tālākām kaimiņvalstīm. Baidos, ka arī kredītu tirgus kārtošana neatnesīs neko labu.

Vēl viens novērojums. Nesen, lidojot caur Londonu, gadījās lasīt vietējās avīzēs par kādu skandālu. Lielbritānijas bankas tiek vainotas, ka tās par varu vilina patērētāju ņemt hipotēku kredītus pat tad, ja ņēmēja ienākumu perspektīva izskatās neatbilstoša. Banku marketinga personāls ir orientēts uz aktīvu pārdošanu un samaksu saņem atbilstoši izsniegto kredītu skaitam. Ir visai daudz klientu, kas jau iedzīvojušies nopietnās problēmās. Bet, tagad ne par lētticīgajiem angļiem. Jautājums ir – ja britu vecās, pieredzējušās un laika gaitā vētītās bankas atļaujas ko tādu – vai mūsu pašu (cik nu gan tās ir vietējās) bankas izceļas ar tādu sirdsšķīstību, ka pieaugošās konkurences apstākļos uzvedīsies kā korektuma etaloni?

Kāda ir stāsta morāle? Tā pati vecā – jādomā pašam ar savu galvu. Papildus, jākonsultējas ar tiem, kuriem galva gudrāka un izglītotāka, vai vismaz ar pieredzi finansēs. Bet, pasargi Dievs, no “nesavtīgiem” padomiem.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form